Apskatīt Ģeosinklināles izejas kodu

[[Attēls:Geosinclinal, 2016.svg|thumb|270px|Ģeosinklināles attīstības stadijas. 1) šaura jūra pie platformas, 2) sedimentācijas etaps, 3) oroģenētiskais etaps]]
'''Ģeosinklināles''' ir dziļas garenas ieplakas starp [[kontinentālā platforma|kontinentālajām platformām]], un to garums daudzkārt pārsniedz platumu. Tās var būt pat vairākas kopā un izveidot ģeosinklināļu joslas. [[Tektoniskais process|Tektoniskie procesi]] ģeosinklinālēs noris ar lielu amplitūdu un ātrumu. Gandrīz visas [[kalnu sistēma]]s ar to spēcīgo krokojumu un dziļajām lūzuma zonām atrodas senajās ģeosinklinālēs. Ģeosinklināļu nogulumi veidojas divu vai vairāku plātņu horizontālas kustības rezultātā. Tajos parasti ir atrodami seklu [[Jūra|jūru]] organismi, jūras [[viļņu rievas]] un [[žūšanas plaisas]]. Bieži vien nogulumi tiek sanesti arī dziļās jūras piekrastes iedobēs, kuras piepildās līdz pat jūras virsmai. Tāpēc lielo kroku slāņos dažviet ir sastopami arī dziļjūras nogulumi ar attiecīgas faunas piejaukumu.

== Ģeosinklināļu attīstības stadijas ==
Pēc agrākās koncepcijas pieņemts, ka sākuma stadijā ir jūras ģeosinklināles ar 1000 km garumu un 200-300 km platumu, un tajās nogulsnējas vairākus kilometrus biezi [[nogulumi]], galvenokārt [[hemogēnie ieži]] — [[kaļķakmens]], [[Krams|krama]] nogulumi un no tuvākām apkaimēm sanestais [[drupu materiāls]], kā arī vulkānisko [[Lava|lavu]] materiāls. Šādi nogulumi var veidoties miljoniem gadu. Nākamajā stadijā [[oroģenēze|oroģenētiskā]] etapā noris jau ģeosinklināļu sistēmu celšanās. To platības samazinās, jūras atkāpjas, bet ģeosinklināļu nogulumi tiek lēni deformēti. Tie saspiežas, izveidojot krokas un lūzumus. Šie procesi rada reģionālo [[metamorfisms|metamorfismu]] ar [[batolīts|batolīta]] intrūzijām. Pieņemts, ka ģeosinklināļu tālākajā veidošanās procesā bez horizontālajām kustībām ir arī vertikālas kustības, kuras rodas no plātņu lēnajām kustībām. Ja viena plātne nogrimst ([[subdukcijas zona]]) zem otras, tad noris spēcīgas [[zemestrīce]]s un [[vulkānisms]]. Tur, kur saduras [[kontinentālās litosfēras plātne]]s, ģeosinklināļu platības samazinās — viena daļa iegrimst [[Mantija|mantijā]], bet otra virzās uz tuvāko plātni un veidojas milzīgas kalnu grēdas ([[Andi]], [[Kaukāzs]] u.c.). Pēc tam seko [[erozija]]s process, kas parasti kompensē izostāzisko pacelšanos. Beidzot ir tik daudz erodēto iežu materiāla, ka nenoris reģionālā pacelšanās, un kalnu masīvs ir stipri noerodēts. Uzvirzošā plātne vai [[Okeāns|okeāna]] ūdeņu pacelšanās seno kroku kalnu masīvu var reducēt līdz tik zemam hipsometriskam līmenim, ka jūra var uzplūst un uzgulsnēt jaunus nogulumus.<ref>K.Bambergs, Ģeoloģija un hidroģeoloģija, Rīga, izdevniecība "Zinātne", 1993.g., 32-33 lpp. "</ref>

Mūsdienās kalnu veidošanos skaidro [[plātņu tektonika]]s teorija.

== Atsauces ==
{{atsauces}}

[[Kategorija:Tektonika]]