Saluki
| Saluki | |
|---|---|
 | |
| Izcelsme | Vidējie Austrumi |
| Īpašības | |
| Svars | 18-30 kg |
| Augstums skaustā | 58 - 71 cm |
| Apmatojuma veids | vidēji garš |
| Krāsa | visās krāsās |
| Metiena lielums | 7—10 kucēns(-i) |
| Dzīves ilgums | 12—16 gadi |
|
Suns Canis lupus familiaris | |
Saluki, dažos avotos Persijas greihaunds, ir suņu šķirne no Vidējiem Austrumiem, kas pēc Starptautiskās kinoloģiskās federācijas klasifikācijas (SKF) pieder pie 10. grupas, 1. sekcijas ar numuru 269, bez darba spēju pārbaudes.[1] Beduīnu kultūrā kopš seniem laikiem saluki tika uzskatīti par ļoti vērtīgu dzīvnieku. Tas tika izmantots kopā ar piekūniem, lai medītu gazeles. Arī šodien arābu pasaulē saluki skriešanās sacīkstes un medības ar šiem suņiem ir rezervētas sabiedrības elitei.[2] Apvienotajos Arābu Emirātos ir pat dibināts 'Saluki centrs' (Arabian Saluki Centre), kas strādā pie šīs šķirnes un ar to saistīto tradīciju saglabāšanas.[3]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šķirne raksturojas ar zināmu morfoloģisko daudzveidību tās indivīdu starpā, bet standarts nav īpaši precīzs. Tam ir vēsturisks izskaidrojums. Kādreiz beduīnu klejotāju ciltis dzīvoja izkaisītas pa plašo Vidējo Austrumu teritoriju un katrs no viņiem piederošiem suņa tipiem attīstījās pielāgojoties klimatam un tieši to dzīvnieku medīšanai, kas atradās kopienas apdzīvotajā vietā. Saluki nekad netika pārdots, bet varēja būt iedāvināts kā cieņas un atzinības apliecinājums. Tāpēc tie nedaudzie suņi, kas tādā veidā nokļuva Eiropiešu īpašumā bija ļoti atšķirīgi. Pirmais šķirnes standarts, ko izstrādāja angļi 1923. gadā tika uzrakstīts tā, lai katrs no šiem pirmajiem saluki spētu tanī iekļauties.
Tas ir vidēji liels elegants suns. Saluki siluets atgādina afgāņu kurtu ar īsu vilnu. Apmatojums ir īsāks uz ķermeņa, kakla, galvas un kājām, tas veido garas zīdainas bārkstis uz ausīm, elkoņiem, augšstilbiem un astes. Dažiem jauniem suņiem apmatojums ir garāks arī uz pleciem un rumpja, bet ar laiku tas izkrīt. Pastāv arī pilnīgi īsspalvains saluki - smooth (izrunā 'smūss'). Standarts atzīst jebkuru krāsu vai krāsu kombināciju, izņemot 'arlekīna' krāsu. Tumšs svītrojums ir augstākā mērā nevēlams.[4]
Suņa svars abiem dzimumiem var svārstīties no 18 kg līdz 30 kg. Ķermeņa garums ir vienāds ar ķermeņa augstumu skaustā, kaut gan vizuāli šķiet garāks par to. Augums ir no 58 līdz 71 cm. Krūškurvis dziļš, bet nesasniedz elkoņu līniju. Ribām nav jābūt plakanām, ne izliektām uz āru mucas formā. Mugura ir taisna, pietiekoši plata. Krusti ieslīpi, labi muskuļoti. Vēders izteikti ierauts. Apakšdelms ir garš un līdzens. Pleca kaula garums ir apmēram vienāds ar lāpstiņas garumu. Pleca leņķis ir labi izteikts. Pakaļkājas spēcīgas, vidēja garuma. Augšstilbi labi muskuļoti. Pēdu pirksti diezgan gari, apspalvojums starp pirkstiem veido bārkstis. Aste ir gara, bārkstaina, sākas zemu mugurkaula galā, labi izliekta, tā sniedzas vismaz līdz papēža locītavai. Kakls ir garš, slaids un labi muskuļots. Saluki ir gara galva, nedaudz platāka starp ausīm un pieres rajonā tā sašaurinās deguna virzienā. Pieres kaulam jābūt plakanam. Pāreja no pieres uz purna daļu ir neizteikta. Degungals var būt melns vai tumši brūns. Žokļi spēcīgi ar pilnīgu šķērveida sakodienu. Acis ovālas formas, izteiksmīgas, apaļas izvelbtas acis skaitās par brāķi. Ausis nelielas, bārkstainas, novietotas zemu (bet ne pārāk), pieguļ pie galvas.[4]
Suņa gaita ir viegla, vienmērīga bez palēcieniem.[4]
Raksturs un audzināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc rakstura saluki ir diezgan neatkarīgs un nav dresējams, tai ziņā, ka viņš nekad nepildīs vienu pēc otras komandas, kurām nav citas nozīmes ka tikai būt izpildītām. Viņam patīk būt kopā ar savu saimnieku, bet ne kalpot tam. Lai nodibinātu īstu savstarpēju saprašanos un uzticību būs jāapbruņojas ar pacietību un jāizstudē sava suņa rakstura nianses, lai tām pielāgoties. Sunim ir jāiemāca vispirms tikai sadzīvē nepieciešamo minimumu un tad jāizlemj pēc situācijas. Saluki ir straujš un izturīgs dzīvnieks, kam ir nepieciešama liela fiziska slodze, izklaide svaigā gaisā. Četrās sienās ieslēgts, nepietiekoši nodarbināts, jauns saluki var sākt nopietni bojāt saimnieka mantu: apgrauzt mēbeles, noplēst tapetes. Šis suns nemīl būt pie saites. Jo mazāk viņu laiž brīvībā un jo vēlāk izlemj mēģināt to darīt, jo grūtāk būs viņu atsaukt pēc katras pastaigas. Ir bezjēdzīgi viņu ķert, draudēt vai mēģināt pievilināt ar kārumiem. Viņš brīvprātīgi sekos tikai tam, kas ir vienmēr viņam pa priekšu iniciatīvas ziņā, kas kopā ar viņu atklāj aizvien jaunus maršrutus un spēj viņam likt just, ka vienas pastaigas beigas ir citas sākums. Priekš tam ir jāpavada ar savu suni daudz laika ārā neskatoties pulkstenī. Vairums saluki ir diezgan tramīgi un pilsētas apstākļos to socializācija būtu jāsāk ļoti agri, lai dzīvnieks justos ērti visdažādākās situācijās. Pārlieks fizisks kontakts, it īpaši ar nepazīstamiem cilvēkiem šo suni aizskar, kaut gan visumā viņš ir draudzīgi noskaņots. Jāmēģina izskaidrot apkārtējiem, ka nav vēlams nemitīgi uzbāzties dzīvniekam kamēr tas pats nesper pirmo soli. Sava rezervēta rakstura dēļ saluki nav ideāls spēļu biedrs priekš bērniem, kaut arī spēj izrādīt ar tiem diezgan lielu pacietību.
Veselība un kopšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šīs šķirnes suņi visumā ir veselīgi un dzīvo ilgi. Tiem ir nepieciešama minimāla kopšana. Tomēr daži avoti apraksta diezgan specifisku parādību, kas tika nosaukta 'saluki pēkšņas nāves sindroms' (angl.Saluki Sudden Death Syndrome), kad ļoti jauns šķietami vesels suns pēkšņi nomirst.[5] Neskatoties uz vairākām liecībām par šo sindromu tas nav īsti izstudēts, jo aprakstītos gadījumos suņa autopsija praktiski nekad netika veikta. Citās aptaujās visbiežāk (49%) satiekamas veselības problēmas saluki šķirnē ir dažādas sirds patoloģijas: kardiomiopātija, sirds vārstuļu slimības, sirds aritmija. Laikus neatklātas un neapārstētas šīs slimības var izraisīt pēkšņu sirds apstāšanos.[6] Diezgan liela mirstība ir arī no onkoloģiskām slimībām : piena dziedzera vēža, hemangiosarkomas.[6]
Traumas parasti skar kājas un pirkstus, dažreiz pleca locītavu. To ārstēšanai vislabāk būtu griezties pie pieredzējuša ķirurga ortopēda, lai uzlikt ārējās fiksācijas aparātu, kas garantē pilnīgu mobilitātes atgūšanu vēlā.k[7]
Jauns saluki ir diezgan izvēlīgs ēšanas ziņā, ēd nedaudz un izskatās izteikti kaulains. Var rasties vilinājums izmēģināt dažus "tautā pārbaudītus" uztura bagātinātājus, lai suns uzbarotos (dot tam pīles taukus u.c.), kas var būt ļoti kaitīgs suņa veselībai, izraisot ādas alerģijas vai pankreatītu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Les groupes et les catégories.». Société Centrale Canine. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. septembrī. Skatīts: 2014. gada 21. augustā.
- ↑ «L'histoire et les traditions.». Révue annuelle des Émirats Arabes Unis 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 5. februārī. Skatīts: 2014. gada 21. augustā.
- ↑ «Into the desert for dog racing, UAE style. First saluki race; event attempts to safeguard UAE heritage.». emirates247.com. Skatīts: 2014. gada 21. augustā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 «Standard Saluki.». Site officiel du Club Français des Amateurs de Lévriers d'Asie, Persans et Afghans. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 28. maijā. Skatīts: 2014. gada 21. augustā.
- ↑ «Breeding for Genetic Health». by Carole Adley. Reprinted with permission from both Sighthound Review (the article appeared in the January/February 1996 issue). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 26. augustā. Skatīts: 2014. gada 23. augustā.
- ↑ 6,0 6,1 «Saluki Health Survey: Results-MaryDee Sist, DVM». Saluki Health Research, Inc. Skatīts: 2014. gada 23. augustā.
- ↑ «Kaulu lūzumu ārstēšana. Veterinārārste - konsultante Liene Dindone.». Dzīvnieku veselības centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2014. gada 17. augustā.