Ābece

Vikipēdijas lapa
Pirmajai ābecei veltīta Latvijas Bankas monēta

Ābece ir grāmata, kas paredzēta lasītprasmes apgūšanai. Ābece palīdz iemācīties burtus un to izrunu, kā arī lasīt zilbes un vārdus.

Latviešu ābeces vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās latviešu ābeces 17. gadsimta beigās izdeva vācu mācītāji, lai audzinātu latviešus reliģiskā garā un pakļāvīgus muižniekiem.[1] No 1680. gada līdz 1700. gadam vien vairākās Rīgas tipogrāfijās tika izlaisti seši ābeču izdevumi. 1683. gadā iespiestā ābece uzskatāma par vecāko atrasto latviešu ābeci.[2] Tā atbilst 1660. gadā Zviedrijā izdotajai ābecei. Vēlāk grāmatu „Jaunā ABC un lasīšanas mācība” 1782. gadā sarakstīja arī Vecais Stenders, pēc pieciem gadiem viņš sarakstīja pirmo ilustrēto latviešu ābeci. Dažās no 18. un 19. gadsimtā izdotajām ābecēm iekšā bija arī reizrēķins.

Vecākās ābeces bija sastādītas pēc burtošanas (boksterēšanas) metodes, bērni mācījās lasīt savienojot burtu nosaukumus zilbēs un vārdos (piemēram, vārdu „sala” burtoja: es-a=sa; el-a=la; sa-la). Tas bija sarežģīts apmācības process.

1844. gadā Andrejs Spāģis izdeva pirmo ābeci „Bērnu prieks”, kas bija sastādīta pēc skaņu metodes. Apguvuši skaņas, bērni burtus savienoja zilbēs un zilbes vārdos (piemēram, vārdu „sala” mācījās: s..a..=sa; l..a..=la; sala)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latviešu ābece». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 25. decembrī. Skatīts: 2017. gada 30. maijā.
  2. «LB». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 25. decembrī. Skatīts: 2017. gada 30. maijā.