Burts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viljama Keslona radītais burtu un valodu paraugs A Specimen no 1728.g. Cyclopaedia.

Burts ir alfabētiskas rakstu sistēmas elements. Katrs burts rakstu valodā parasti tiek asociēts ar vienu mutvārdu valodas fonēmu. Agrīno rakstību rakstzīmes saucamas par sillabogrammām (apzīmējošas zilbes) vai logogrammām (apzīmējošas vārdus vai frāzes).

Apskats un pielietojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā segmentētu runu apzīmējoši simboli, burti parasti tiek asociēti ar fonētiku. Tīri fonēmiskos alfabētos katra fonēma tiek apzīmēta ar atsevišķu burtu, vēsturiski un praktiski burti bieži apzīmē vairāk kā vienu fonēmu. Burtu pāri, kas apzīmē atsevišķu fonēmu, sauc par digrāfu. Digrāfu piemēri latviešu valodā ir "dz" ([dz]) un "dž" ([dʒ]). Fonēmu var apzīmēt arī ar triju burtu kombināciju, ko sauc par trigrāfu, kā piemēram vācu valodas "sch" (fonēma [ʃ]).

Burts var tikt asociēts ar vairāk kā vienu fonēmu (latviešu alfabēta burts "e", kas apzīmē skaņas [e] un [æ]), kā arī fonēma var būt atkarīga no apkārtējiem burtiem (latviešu alfabēta burts "b" var apzīmēt skaņu [p] pirms nebalsīga līdzskaņa, kā vārdā glābt, vai skaņu [b] pārējās pozīcijās).

Burtiem, kā alfabēta daļai, parasti ir noteikta kārtība. Vieni un tie paši burti dažādu valodu alfabētos var tikt kārtoti atšķirīgi. Piemēram, burts "ä" vācu alfabētā tiek kārtots līdzvērtīgi burtam "a", turpretī igauņu alfabētā tas tiek kārtots alfabēta beigās.

Burtiem var būt arī skaitliska vērtība, kā tas ir romiešu cipariem, kā arī citās rakstu sistēmās.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtu izgudrošanas pirmsākumi meklējami rietumsemītiskajā rakstā, kas parādījās Kanaanā ap 1000.g. p.m.ē. To priekšteči, domājams, meklējami protokanaaniešu rakstā, kas tiek datēts ar apmēram 1800.g. p.m.ē. Pārsvarā visu alfabētu saknes meklējamas šajā rakstībā. Grieķu alfabēts izgudrots ap 800.g. p.m.ē.

Burtu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Seni grieķu burti uz vāzes

Burti atšķiras gan pēc to grafiskā pielietojuma dažādās rakstu sistēmās, gan arī pēc individuālajām īpašībām šo rakstu sistēmu ietvaros.

Dažādas rakstības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sekojošie "alfabēti" (ne visi no tiem, stingri ņemot, ir alfabēti) un to atsevišķie burti ir iztirzāti attiecīgajos rakstos.

Arābu alfabēts: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , هـ, ,

Kirilica: А, Б, В, Г, Ґ, Д, Е, Є, Ж, З, И, І, Ї, Й, К, Л, М, Н, О, П, Р, С, Т, У, Ф, Х, Ц, Ч, Ш, Щ, Ю, Я, Ъ, Ь, Ђ, Љ, Њ, Ћ, Џ

Grieķu alfabēts: Α, Β, Γ, Δ, Ε, Ζ, Η, Θ, Ι, Κ, Λ, Μ, Ν, Ξ, Ο, Π, Ρ, Σ, Τ, Υ, Φ, Χ, Ψ, Ω.

Ebreju alfabēts: א, ב, ג, ד, ה, ו, ז, ח, ט, י, כ, ל, מ, נ, ס, ע, פ, צ, ק, ר, ש, ת.

Latīņu alfabēts: A, B, C, D, E, F, G, H, I, J, K, L, M, N, O, P, Q, R, S, T, U, V, W, X, Y, Z.

Kirilicas burts Я kā lielais un mazais burts taisnrakstā un slīprakstā

Lielie un mazie burti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsevišķām rakstu sistēmām (latīņu, kirilicas, grieķu) katram burtam ir divas galvenās formas: lielie burti (saukti arī par majuskuliem) un mazie burti (saukti arī par minuskuliem). Lielie un mazie burti attēlo vienas un tās pašas skaņas, bet tām ir dažādas funkcijas rakstībā. Lielie burti visbiežāk tiek lietoti teikuma sākumā, kā īpašvārdu sākumburti, kā arī virsrakstos.

Burtveidoli un fonti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burti var tikt nodrukāti daudzos dažādos izmēros un formās atkarībā no izvēlētā burtveidola (šrifta). Burtveidols ir atsevišķs, stilistiski saskanīgs burtu (vai to glifu) sakopojums. Parasti burtveidoli atšķiras ar burtu formām, burti var tikt attēloti dažādos optiskos smagumos, tiem var tikt izmainīts leņķis vai burtu elementi. Fonti ir burtveidolu pielietošanas veids datorizētai videi, kas nosaka ne tikai burtu izskatu, bet arī to izmērus un dažkārt arī burtu savstarpējās attiecības (ligatūras).

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]