51 Pegasi
51 Pegasi (arī 51 Peg; latviešu: Pegazs 51) jeb Helvēcijs (no latīņu: Helvetios)[1] ir zvaigzne, kas atrodas Pegaza zvaigznājā. Tā atrodas aptuveni 50 gaismas gadus attālumā no Zemes,[2][3] un, kaut gan salīdzinoši blāvi, nakts debesīs tā ir pamanāma ar neapbruņotu aci. 51 Pegasi kļuva plašāk pazīstama tad, kad 1995. gadā tā kļuva par pirmo galvenās secības zvaigzni, ap kuru tika atrasta citplanēta, kurai vēlāk tika dots nosaukums 51 Pegasi b.[4][5]
Tāpat kā Saule, arī 51 Pegasi tiek klasificēta kā galvenās secības zvaigzne, kuras spektrālā klase ir G5V. Tomēr atšķirībā no Saules tā ir par 11% masīvāka, kā arī par 24% lielāka diametrā. Turklāt tiek uzskatīts, ka 51 Pegasi ir arī vecāka zvaigzne — ap 6,1 līdz 8,1 miljardu gadus veca.
Planētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
51 Pegasi b jeb Bellerofons (Bellerophon)[6] ir citplanēta jeb eksoplanēta, kuru 1995. gada oktobrī atklāja šveiciešu astronomu komanda. Tā kļuva par pirmo citplanētu, kas tika atrasta ārpus Saules sistēmas,[P 1] un kopš tā laika eksoplanētu katalogs ir krietni palielinājies. Lai gan sajūsma, ko radīja eksoplanētas atklāšana, bija ievērojama, 51 Pegasi b ne būt neatgādināja Zemei līdzīgu planētu (ar cietu virsmu un šķidru ūdeni, uz kuras spētu attīstīties dzīvība). 51 Pegasi b ir drīzāk Jupiteram un Saturnam līdzīga planēta, ko galvenokārt veido vieglie elementi kā ūdeņradis un hēlijs. Līdz ar to 51 Pegasi b ir klasificējams kā gāzes gigants, uz kura nepastāv cieta virsma, lai varētu nosēsties. Turklāt iegūtie dati liek noprast, ka 51 Pegasi b masa sastāda teju 47% no Jupitera masas, kas nozīmē to, ka šī eksoplanēta ir vismaz 150 reizes masīvāka par Zemi — tipisks rādītājs masīvajām gāzu planētām.[7]
Bez tam ir maz ticams, ka uz šīs planētas dzīvība vispār būtu spējusi attīstīties — 51 Pegasi b riņķo tik tuvu savai zvaigznei (0,05 astronomiskās vienības), ka vidējā temperatūra uz planētas virsmas sasniedz teju 1200°C.[8] Viens gads jeb viens apriņķošanas periods ilgst tikai 4,23 dienas, kas nozīmē to, ka šī planēta atrodas vismaz 20 reizes tuvāk nekā Zeme ir attiecībā pret Sauli.[7][9] Šī iemesla dēļ astronomijā ir pat izveidojies jauns termins, ar kuru apzīmē šāda tipa gāzes planētas, kas atrodas tik tuvu savām zvaignēm — karstie jupiteri (Hot Jupiters).[10][11][12]
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 51 Pegasi b kļuva par pirmo citplanētu, kas tika atklāta orbītā ap kādu no galvenās secības zvaigznēm. Savukārt pati pirmā citplanēta kā tāda tika atklāta 1992. gadā orbītā ap jau eksplodējošu zvaigzni – pulsāru ar nosaukumu PSR B1257+12. Sīkāk sk.: Casoli, F., Encrenaz, T. The New Worlds: Extrasolar Planets. New York: Springer, 2007. P. 2-6.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ "Final Results of NameExoWorlds Public Vote Released". International Astronomical Union. December 15, 2015. Retrieved January 8, 2016.
- ↑ "51 Pegasi". Solstation.com. 2006. Retrieved January 30, 2015.
- ↑ Kitchin, C. Exoplanets: Finding, Exploring, and Understanding Alien Worlds. New York: Springer, 2012. P. 57.
- ↑ Kitchin, C. Exoplanets: Finding, Exploring, and Understanding Alien Worlds. New York: Springer, 2012. P. 34.
- ↑ Perryman, M. The Exoplanet Handbook. Cambridge: Cambridge University Press, 2011. P. 20.
- ↑ Sanders, R. "Discovery of two new planet: the second and third within the last three months: proves they aren't rare in our galaxy". University of California at Berkeley, 1996. Retrieved January 8, 2016.
- ↑ 7,0 7,1 Casoli, F., Encrenaz, T. The New Worlds: Extrasolar Planets. New York: Springer, 2007. P. 3.
- ↑ Kitchin, C. Exoplanets: Finding, Exploring and Understanding Alien Worlds. New York: Springer, 2012. pp. viii-ix.
- ↑ Mayor, M., Queloz, D. "A Jupiter-mass companion to a solar-type star" Arhivēts 2017. gada 8. augustā, Wayback Machine vietnē., Vol. 378. Nature. PDF. November 23, 1995. P. 358.
- ↑ Sharp, A. G. [etc.]. "Predicting the atmospheric composition of extrasolar giant planets" Arhivēts 2016. gada 3. martā, Wayback Machine vietnē.. 35th Lunar and Planetary Science Conference. 2004. PDF.
- ↑ Kitchin, C. Exoplanets: Finding, Exploring, and Understanding Alien Worlds. New York: Springer, 2012. P. 58.
- ↑ Yount, L. Modern Astronomy: Expanding the Universe. New York: Chelsea House, 2006. P. 146.