Jupiters (planēta)

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jupiters  Jupitera astronomiskais simbols
Jupitera attēls no "Voyager 1".
Jupitera attēls, kuru uzņēmis zonde "Voyager 1" 1979. gadā
Orbitālie parametri[3]
Epoha J2000
Afēlijs 816 520 800 km (5,458104 AU)
Perihēlijs 740 573 600 km (4,950429 AU)
Lielā pusass (rādiuss) 778 547 200 km (5,204267 AU)
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,048775
Apriņķošanas periods 4331,572 dienas
11,85920 gadi
Sinodiskais periods 398,88 dienas[1]
Vidējais apriņķošanas ātrums 13,07 km/s[1]
Vidējā anomālija 18,818°
Slīpums 1,305°
6,09° (attiecībā pret Saules ekvatoru)
Uzlecošā mezgla garums 100,492°
Perihēlija arguments 275,066°
Pavadoņi 67[2]
Fiziskie parametri
Ekvatoriālais rādiuss 71,492 ± 4 km[4][5]
11,209 no Zemes rādiusa
Polārais rādiuss 66,854 ± 10 km[4][5]
10,517 no Zemes polārā rādiusa
Saspiedums 0,06487 ± 0.00015
Virsmas laukums 6,21796×1010 km²[6][5]
121,9 no Zemes virsmas
Tilpums 1,43128×1015 km³[1][5]
1321,3 no Zemes tilpuma
Masa 1,8986×1027 kg[1]
317.8 no Zemes masas
Vidējais blīvums 1,326 g/cm³[1][5]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 24,79 m/s²[1][5]
2,528 g
Otrais kosmiskais ātrums 59,5 km/s[1][5]
Sideriskais rotācijas periods 9,925 h[7]
Lineārais ātrums uz ekvatora 12,6 km/s
45 300 km/h
Ass slīpums 3,13°[1]
Ziemeļu pola rektascensija 268,057°
17 h 52 min 14 s[4]
Ziemeļu pola deklinācija 64,496°[4]
Albedo 0,343 (saite)
0.52 (ģeom.)[1]
Virsmas temperatūra min vid maks
1 bāra līmenī 165 K[1]
0,1 bārs 112 K[1]
Redzamais spožums no -1,6 līdz -2,94[1]
Leņķiskais diametrs 29,8" — 50,1"[1]
Papildu parametri Jovian
Atmosfēra[1]
Atmosfēras spiediens 20 200 kPa[8]
Scale height 27 km
Sastāvs
89.8 ± 2.0% ūdeņradis (H2)
10.2 ± 2.0% hēlijs
~0.3% metāns
~0.026% amonjaks
~0.003% ūdeņraža deitērijs (HD)
0.0006% etāns
0.0004% ūdens
Ledus:
amonjaks
ūdens
amonjaka hidrosulfāts(NH4SH)

Jupiters ir piektā planēta no Saules un pieskaitāms pie gāzes gigantiem, tāpat kā Saturns, Urāns un Neptūns.

Vispārīga informācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jupiters parasti ir ceturtais spožākais objekts pie debesīm (aiz Saules, Mēness un Venēras); lai gan dažkārt Marss var pārspēt Jupiteru spožumā, kas gan notiek tikai opozīcijas laikā.

Aptuvens Zemes izmēru salīdzinājums ar Jupiteru, un tā Lielo sarkano plankumu

Jupiters ir 2,5 reizes masīvāks par visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā ņemot, tā masa ir tik liela, ka baricentrs starp Sauli un Jupiteru atrodas virs Saules virsmas (1,068 Saules rādiusi no Saules centra).

masa ir 318 reizes lielāka par Zemes masu, pēc diametra tas ir 11 reizes lielāks un tilpums ir aptuveni 1300 reizes lielāks nekā Zemei, kas to padara par lielāko planētu saules sistēmā. Ja Jupiters būtu vēl aptuveni 10 reizes lielāks, tad dzīļu temperatūra būtu piemērota kodolu sintēzes procesiem. Diezgan dabiski, ka lielā Jupitera gravitācija ir lielā mērā ietekmējusi Saules sistēmas izveides procesus: lielākajai daļai planētu orbītas atrodas tuvāk Jupitera orbitālajai plaknei nekā Saules ekvatoriālajai plaknei (Merkurs ir vienīgā planēta kuras orbitālā nobīde ir tuvāk Saules ekvatoram), lielākā daļa no īsā perioda komētām pieder pie Jupitera grupas (pateicoties gan Jupitera masai gan orbitālajam ātrumam), Kirkvuda sprauga asteroīdu joslā ir radusies pateicoties pamatā Jupiteram, un pat tiek domāts, ka Jupiters ir bijis atbildīgs par agrīno asteroīdu triecieniem iekšējai Saules sitēmai pirms aptuveni 3,8—4 miljardiem gadu. Virsmas temperatūra ir ap −130 °C (140 K). Jupiteram ir spēcīgs magnētiskais lauks. Ārējā gāzveida atmosfēra sastāda 2% no Jupitera rādiusa, satur 77% H un 20% He, pārējais amonjaks un metāns. Dziļāk viela paliek blīvāka, zināmā mērā līdzinoties šķidrumam (attālumi starp molekulām ir tuvi pašu molekulu izmēriem), bet bez robežvirsmas ar atmosfēru; šī sfēra aizņem 22% no planētas rādiusa, bet apmēram pusi no tā — metālizētā ūdeņraža sfēra, kura rada spēcīgo planētas magnētisko lauku. Dzelzs—silikātu kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera rādiusa, tā temperatūra sasniedz 25000 K, spiediens 5 milj. MPa. Daži speciālisti turpretī uzskata, ka Jupiteram dzelzs—silikātu kodola vispār nav. Jupiters uzskatāms par kaut ko vidēju starp pundurzvaigznīti un Zemes tipa planētām.

Pavadoņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jupiteram ir vismaz 67 dabiskie pavadoņi. Pirmos četrus Jupitera pavadoņus atklāja jau 1610. gadā Galileo Galilejs. Starpplanētu kosmiskās zondes atklāja arī Jupitera gredzenu sistēmu, līdzīgu tai, kāda ir ap Saturnu, tikai mazāku.

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 Williams, Dr. David R. (November 16, 2004). Jupiter Fact Sheet. NASA. Atjaunināts: 2007-08-08.
  2. Jovian System
  3. Yeomans, Donald K. (2006-07-13). HORIZONS System. NASA JPL. Atjaunināts: 2007-08-08.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Seidelmann, P. Kenneth; Archinal, B. A.; A’hearn, M. F.; et.al. (2007). "Report of the IAU/IAGWorking Group on cartographic coordinates and rotational elements: 2006". Celestial Mechanics and Dynamical Astronomy 90: 155–180. doi:10.1007/s10569-007-9072-y. Atjaunināts: 2007-08-28.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Attiecināms uz līmeni, kad atmosfēras spiediens ir 1 bārs
  6. NASA: Solar System Exploration: Planets: Jupiter: Facts & Figures
  7. Seidelmann, P. K.; Abalakin, V. K.; Bursa, M.; Davies, M. E.; de Burgh, C.; Lieske, J. H.; Oberst, J.; Simon, J. L.; Standish, E. M.; Stooke, P.; Thomas, P. C. (2001). Report of the IAU/IAG Working Group on Cartographic Coordinates and Rotational Elements of the Planets and Satellites: 2000. HNSKY Planetarium Program. Atjaunināts: 2007-02-02.
  8. Anonymous (March 1983). "Probe Nephelometer". Galileo Messenger (NASA/JPL) (6). Atjaunināts: 2007-02-12.