Altamira

Vikipēdijas lapa
UNESCO Pasaules mantojuma objekts
Altamiras ala un paleolīta alu māksla Spānijas ziemeļos
UNESCO Pasaules mantojuma saraksts
Altamiras ala un paleolīta alu māksla Spānijas ziemeļos
Zīmējumi Altamiras alā

Valsts Karogs: Spānija Spānija
Tips kultūra
Kritērijs i, iii
Atsauce 310
UNESCO reģions Eiropa un Ziemeļamerika
Koordinātas 43°22′57″N 4°7′12″W / 43.38250°N 4.12000°W / 43.38250; -4.12000Koordinātas: 43°22′57″N 4°7′12″W / 43.38250°N 4.12000°W / 43.38250; -4.12000
Iekļaušanas vēsture
Iekļaušana 1985. gadā (9. sesija)
Paplašinājumi 2008. gadā
Altamiras ala un paleolīta alu māksla Spānijas ziemeļos (Spānija)
Altamiras ala un paleolīta alu māksla Spānijas ziemeļos
Altamiras ala un paleolīta alu māksla Spānijas ziemeļos

Altamiras ala (spāņu: Cueva de Altamira) ir ala Spānijā, kur atrasti vēlā paleolīta alu gleznojumi. Ala atrodas netālu no Santiljanas del Maras Kantabrijā, apmēram 30 km uz rietumiem no Santanderas. Pēc radioaktīvā oglekļa metodes noteikts, ka alas gleznojumi varētu būt veidoti apmēram 15 00012 000 g. p.m.ē. Altamira no spāņu valodas nozīmē ‘augsts skats’. Alā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastie objekti datēti ar Solutras kultūru (18 500 pirms mūsdienām) un Madlēnas kultūru (starp 16 500 un 14 000 pirms mūsdienām).

Ala iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. 2007. gada 31. decembrī nacionālais parks atzīts par vienu no divpadsmit Spānijas dārgumiem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1879. gadā arheologs amatieris Marselīno Sanss de Sautuola un viņa meita atklāja, ka Altamiras alā atrodas vēlā paleolīta zīmējumi un polihromi gleznojumi, kuros attēloti savvaļas zīdītāji un cilvēku rokas.

Izrakumus alā veica Sautuola, pēc tam arī Erminio Alkade del Rio (1902–1904), Hugo Obermaijers (1924–1925) un Hoakins Gonsaless Ečegarajs (1981). 1977. gadā Altamira apmeklējumiem tika slēgta, jo gleznojumus bojāja apmeklētāju elpas radītais mitrums. Netālu uzcelts muzejs un izveidota alas kopija, kurā iespējams aplūkot darbus.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ala ir 270 m gara; tās galvenā eja ir 2–6 m augsta. Izšķiramas trīs zonas — liela priekštelpa, kuras gaismas avots ir dienasgaisma un kur cilvēki apmetušies kopš vēlā paleolīta sākuma, liela telpa, kurā atrodami polihromie gleznojumi (dēvēta arī par "alu laikmeta mākslas siksta kapelu"), un pārējās telpas un ejas, kurās atrodami mazāk svarīgi darbi.

Visbiežāk attēlotais dzīvnieks alā ir sumbrs; tas attēlots 16 reizes dažādos izmēros un pozās, blakus zirgiem un briežiem. Dzīvnieku attēlojumam raksturīgs liels reālisms. Gleznojumu radīšanai izmantota ogle un okers vai hematīts, radot sarkanus, melnus, dzeltenus un brūnus toņus. Lai panāktu krāsu pārejas un dažādu spilgtumu, krāsa izberzēta vai atšķaidīta, tā radot chiaroscuro efektu. Lai panāktu trīsdimensionalitātes efektu, izmantotas alu sienu dabiskās kontūras.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]