Sumbrs
| Sumbrs Bison bonasus (Linnaeus, 1758) |
||||||||||||||||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
.jpg) |
||||||||||||||||||||||
|
||||||||||||||||||||||
|
||||||||||||||||||||||
Sumbrs jeb Eiropas bizons (Bison bonasus) ir liela auguma dobradžu dzimtas (Bovidae) savvaļas vērsis, kas pieder bizonu ģintij (Bison).
Sumbrs kādreiz apdzīvoja mērenās joslas lapu koku meža biomu visā Eiropā, sākot ar Britu salām un beidzot ar Sibīrijas rietumiem un Kaukāzu.[1] Sumbram izšķir 3 pasugas: zemieņu sumbru (Bison bonasus bonasus) un 2 kalnu sumbru pasugas: Kaukāza sumbru (Bison bonasus caucasicus) un Karpatu sumbru (Bison bonasus hungarorum). Visas pasugas kādreiz tika intensīvi medītas, un pēdējie zemieņu sumbri paglābās no izmiršanas Belovežas gāršas rezervātā, Polijā. Toties pēdējie Kaukāza sumbri tika nošauti 20. gadsimta sākumā,[2] bet Karpatu sumbri 18. gadsimta beigās.[3] Mūsdienās zemieņu sumbru populācija atjaunojas, un tas ir reintroducēts vairākos Austrumeiropas dabas parkos.
Satura rādītājs |
Sumbrs Latvijā [izmainīt šo sadaļu]
Latvijā vēsturiski ir dzīvojuši zemieņu sumbri (Bison bonasus bonasus), kuri izmira 16. gadsimtā un savā vēsturiskajā dzimtenē atgriezās tikai 21. gadsimtā.[4] Kopš 2004. gada, pateicoties Pasaules Dabas Fondam, Latvijā ir atgriezies lielais, spēcīgais sumbrs, kad Papes dabas parkā tika izlaisti pirmie 5 lielie dzīvnieki.[5] Kopš 2008. gada sumbri ir izlauzušies no Papes dabas parka iežogojuma un kļuvuši par savvaļas dzīvniekiem. Visi parka speciālisti ir atzinuši, ka dabas parka teritorija nav bijusi piemērota sumbriem, un tieši tādēļ sumbri to pameta. 2010. gada novembrī barā bija 9 sumbri, no kuriem 2 bija teļi.[6] Sumbri Latvijā mājo arī Līgatnes dabas takās, kur tie atrodas nožogojumā un ir daļa no Līgatnes zvēru kolekcijas.[7]
Vēsture [izmainīt šo sadaļu]
Jau 16. - 17. gadsimtā Polijā Belovežas gāršā tiek izveidota zemienes pasugas sumbru ganāmpulka aizsargājamā medību saimniecībā.[1] Arī vēlāk, kad 1795. gadā, sadalot Polijas teritoriju, Belovežas gārša pāriet Krievijas pārvaldībā, cars Aleksandrs I turpina uzturēt medību saimniecību Krievijas aristokrātijai. To apsargā un apsaimnieko 150 sargi un 34 sumbru speciālisti. Cars pavēl zemniekiem atbrīvot kaimiņos esošās teritorijas, lai aizsargātu Belovežas gāršu. 1813. gada pieraksti liecina, ka Belovežas gāršā mājo 300 - 500 sumbri. To skaits turpina pieaugt un 1857. gadā gāršā dzīvo 1898 sumbri. Dzīvniekiem sāk trūkt barības, jo mežā tie audzēti arī staltbrieži. Tad to skaits sāk samazināties un sumbru populācijā Belovežas reģionā 1889. gadā vairs ir palikuši aptuveni 380 dzīvnieku.
Līdz pirmajam pasaules karam to populācija lēnām atjaunojās, un 1915. gadā šajā reģionā dzīvoja 785 sumbri. Kad vācieši okupēja Belovežas rajonu, viņi nomedīja apmēram 600 sumbrus, lai iegūtu gaļu, ragus un ādu. Pēdējos izdzīvojušos sumbrus paglāba kāds vācu zinātnieks, kas informē vācu armiju, ka dzīvnieks ir aizsargājams un ļoti rets. Tika veikti aizsardzības pasākumi pēdējiem sumbriem, kas diemžēl nebija pārāk ilgstoši. Beidzoties karam, pirms vācu armija atkāpās no Belovežas gāršas karavīri devās nošaut visus sumbrus. No lielā slaktiņa izglābās 9 dzīvnieki.[1] 1919. gadā malumednieks nošāva pēdējo Belovežas savvaļas sumbru.
Līdz 1954. gadam sumbri bija saglabājušies tikai dažos zoodārzos, audzētavās un privātajās kolekcijās. Veicot pētījumus par to izcelsmi, noskaidrojās, ka 39 sumbri bija no Belovežas ganāmpulka. Jau 1929. gadā Polija no Zviedrijas nopirka 2 sumbru govis un bulli no Vācijas. Dzīvnieki tiek uzturēti īpašā audzētavā Belovežā. 1930. gadā audzētavā piedzimst pirmais teliņš. 1932. gadā Polija izveido Belovežas dabas parku, tomēr sumbri joprojām tiek audzēti tikai audzētavās. 1939. gadā Polijā dzīvo 30 sumbri, bet Vācijā šajā gadā audzētavās mājo 35 sumbri. Sākoties 2. pasaules karam Polijai izdodas pārliecināt padomju karaspēka vadību par sumbru aizsardzības nepieciešamību. Krievi izvietoja mežā zīmes, kas aizliedza nogalināt sumbrus. Par šādu pārkāpumu draudēja nāves sods. Viens sumbrs tomēr tika nogalināts, un 3 vainīgos karavīrus sodīja ar nāvi. Kara laikā Beloveža nonāca vācu pārvaldībā, šoreiz vācieši turpināja aizsargāt sumbrus, aizliedzot tos nogalināt. Karam beidzoties, Polijas audzētavā dzīvoja 24 sumbri, bet Vācijas audzētavās 12.
Belovežas gāršas parka teritorijā 1952. gadā ielaida pirmos 2 sumbru buļļus. Neilgi pēc tam ielaida arī 2 sumbru govis. Tikai 1957.gadā savvaļā piedzima pirmais teliņš. Ik pa laikam Belovežas populāciju papildina ar dzīvniekiem no audzētavām. Rūpīgais darbs lēnām nes augļus un 1960. gadā savvaļā mīt 31 sumbrs. Mūsdienās sumbru skaits pasaulē sasniedz jau 3200 īpatņu, bet tas joprojām ir ierakstīts Pasaules Sarkanajā grāmatā.[1]
Izskats un īpašības [izmainīt šo sadaļu]
Sumbrs ir smagākais un lielākais Eiropas sauszemes dzīvnieks.[1] Tā augstums skaustā ir 1,8 - 1,95 m,[1] ķermeņa garums 2,8 - 3 m, svars 300 - 920 kg. Buļļi ir lielāki nekā govis. Ragi ir abiem dzimumiem un apmēram vienādi. Tie ir izvirzītu nedaudz uz priekšu un izliekti uz augšu.[1] Salīdzinot ar tā tuvāko radinieku Amerikas bizonu, sumbrs ir vieglāks, tā matojums uz kakla un galvas ir īsāks. Sumbra aste un ragi ir garāki. Arī kājas sumbram ir garākas un tas ir augstāks skaustā par savu radinieku. Sumbriem ir biezs, tumši brūnas vai zeltaini brūnas krāsas kažoks. Kakls ir īss un plats, ar izteiktu kupri. Kaklu vizuāli platāku padara garā spalva, kas zem kakla veido īsas krēpes. Galva ir plata un īsa, tās pieres daļā veidojas sprogains cekuls, bet zem zoda aug īsa bārdiņa. Rudenī, tuvojoties ziemai, sumbru kažoks kļūst vēl biezāks.[1]
Uzvedība [izmainīt šo sadaļu]
Ziemā sumbri dzīvo baros. Lielāko dienas daļu tie atpūšas (60%), tie barojas un nedaudz pārvietojas ūdens meklējumos. Ziemas laikā sumbri uzņem ūdeni, arī ēdot sniegu, salaužot ledu virs aizsalušajām lāmām, vai dzerot ūdeni no strautiem. Kad sāk kust sniegi, sumbri sadalās mazākos baros, kuros ir apmēram 20 dzīvnieku. Bari veidojas pēc dzimuma piederības: buļļu bari un govju bari ar teļiem. Kad teļi ir piedzimuši, buļļi pievienojas govju baram. Riesta laikā buļļi klejo starp vairākiem govju bariem, bet oktobrī tie apvienojas buļļu baros. Sākoties ziemai, visi sumbri atkal apvienojas vienā barā. Vasarā govju un teļu bari lielāko dienas daļu barojas (60%). Visi bara dzīvnieki uzvedas ļoti saskaņoti, bars mēdz sekot galvenajai bara govij.[1]
Barība [izmainīt šo sadaļu]
Barojoties sumbri dod priekšroku mežam, kas ir vismaz 20 gadus vecs. Sumbra barojas ar zāli, sūnām, papardēm, sēnēm, koku dzinumiem, ziemā arī ar koku mizām. Vasarā, kad barības pietiek, bullis var apēst līdz 32 kg barības dienā, bet govs līdz pat 23 kg. Kopumā sumbri barojas ar 110-140 dažādām augu sugām, atkarībā no sezonas. Atšķirībā no citiem lielajiem zālēdājiem sumbru barošanās paradumi nerada lielas izmaiņas dabiskajā vidē, izņemot ziemā, kad tie savācas lielākos baros un uzturas ūdens tuvumā.[1]
Reprodukcija [izmainīt šo sadaļu]
Riesta laiks sumbriem ilgst no augusta līdz oktobrim. Buļļi pārvietojas starp mātīšu bariem, lai atrastu govis, kas meklējas. Bullis uzturas šādas govs tuvumā un uzmana, lai tā nepievienotos ganāmpulkam, kā arī apsargā to pret citiem tēviņiem. Šajā laikā starp buļļiem mēdz izcelties cīņas, un tie nereti gūst nopietnus ievainojumus. Grūsnības periods ilgst 9 mēnešus. Teļi piedzimst laika posmā no maija līdz jūlijam. īsi pirms teļa dzimšanas govs pamet baru. Teļi spēj staigāt jau dažas stundas pēc atnešanās. Māte teļu zīda ar pienu aptuveni gadu, bet, ja govij nav jauna teļa, zīdīšana var turpināties arī otrajā gadā. Gan tēviņi, gan mātītes dzimumbriedumu sasniedz 3 - 4 gadu vecumā. Govīm teļi dzimst katru gadu vai visbiežāk katru otro gadu. Sumbru vidējais dzīves ilgums ir aptuveni 25 gadi.[1]
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]
- Sumbru bioloģija - Pape
- Dzīvnieku mazuļi priecē apmeklētājus Līgatnes dabas takās
- Līgatnes Dabas takas
- Sumbri nāk uz Latviju
- Ar žogu ierobežo izbēgušos sumbrus Papes dabas parkā
- Sumbri Papē uzvedas kā huligāni
- Papes sumbru ganāmpulks, iespējams, sarucis
- Pasaules Dabas Fonds
- Kļūst par dabas daļu paši uz savu galvu
- ARKive: European bison (Bison bonasus)
