Basilejs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Basilejs (no gr. Βασιλεύς - basileús, basiléōs; vāc. Basileus, kr. Басилевс) — valdnieks senajā Grieķijā. Sākotnēji, Mikēnu periodā (XV-XI gs.p.m.ē.) cilts karadraudzes vadonis, otrais aiz valdnieka, filu (dzimtu) galvas, kā arī vēlēts amats, viens no 10 arhontiem senajās Atēnās. Vēlāk valdnieka tituls.

Atšķirībā no valdnieka, vadoņa — koiranos — basilejs savu varu un statusu mantojis (Ptolemaeus, On the Difference of Words, 51.2). Aristotelis par basileju uzskata tautas vēlētu vai labprātīgi pieņemtu valdnieku, atšķirībā no tirāna, kurš varu uzurpējis.

Persiešu šahanšahu senie grieķi dēvēja par „Dižo basileju“ (Βασιλεὺς μέγας). Arī Maķedonijas Aleksandrs, pēc tam tā diadohi sevi dēvēja par basilejiem. Bizantijas imperatora Iraklija laikā (610.-641.) basilejs kļuva par oficiālu Bizantijas imperatora titulu (Rietumeiropas valdniekus dēvēja par regas).