Aristotelis
 |
|
|
||||||||||||
|
||||||||||||
Aristotelis (grieķu: Ἀριστοτέλης, Aristotelēs; dzimis 384. gadā p.m.ē., miris 322. gadā p.m.ē.) bija sengrieķu zinātnieks un filozofs. Kopā ar Platonu un Sokratu viņu uzskata par vienu no trim visietekmīgākajiem filozofiem rietumu domāšanas veidā.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Uzskatu raksturojums
Aristotelis ir studējis praktiski visas tēmas, kas tajā laikā bija pieejamas, un viņa darbu kopums ir praktiski senās Grieķijas enciklopēdija. Aristotelis definēja arī mūsdienu izpratni par dabiskajām tiesībām: dabiskās tiesības kā nerakstītas vienmēr un visur spēkā esošas tiesības (vienlīdzība, brīvība, tiesiskums), kam rakstītās tiesības ir jāpieskaņo. Aristoteļa uzskati iedvesmoja Akvīnas Tomu, kurš sengrieķu filozofa uzskatus pārveidoja atbilstoši katolicisma dogmām.
Aristoteli pamatoti dēvē par Eiropas zinātņu tēvu, jo ļoti daudzi jēdzieni, kurus plaši lieto sabiedrībā ir viņa radīti un skaidroti. Aristoteli interesēja pasaules izziņas procesi un jautājums, kā viss ir radies. Par visa esošā pamatu filozofs nosauca pirmmatēriju, kas ir nenoteikta, bezformīga. Kā starpposms starp pirmmatēriju un reāli eksistējošo pasauli ir vairāki elementi — uguns, gaiss, ūdens, zeme.
Izmantojot potenciālo matēriju forma veido dažādus priekšmetus. Formas un matērijas vienotība nodrošina esamības pastāvēšanu. Lai izskaidrotu esamības pirmssākumus, Aristotelis radīja mācību, ko nosauca par metafiziku. Viņš pamatoja materiālās pasaules pastāvēšanu ar sekojošiem apsvērumiem: katru lietu kaut kas veido. Matērija ir kaut kādā veidā organizēta. Formas un matērijas mijiedarbībā forma vienmēr ir aktīva, matērija pasīva. Katras lietas kustības avots atrodas ārpus šīs lietas. Par mijiedarbības un kustības pirmcēloni Aristotelis izvirzīja Dievu. Dievs ir visu lietu kustinātājs un mūžīgais dzinējs. Tas kustina arī laiku, kas nepārtraukti plūst. Formas cenšas pilnveidoties un pati pilnība var būt tikai Dievs. Virzība ir cēloņsakarīga.
Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas vairākas sfēras, kas kustās ar dažādie ātrumiem un tās visas kustina Dievs.
Aristotelis bija kritiski noskaņots pret Platona teoriju par valsti. Viņš skaidro valsts rašanos sekojoši: tā radās situācijā, kad cilvēki saprata, ka citādi dzīvot vairs nevar, jo ir sabiedriskas būtnes. Cilvēks pēc filozofa domām ir “politisks dzīvnieks.” Tieši Aristoteļa filozofijā pirmo reizi tika novērtēts sociālais faktors cilvēka un sabiedrības dzīvē.
[izmainīt šo sadaļu] Dzīvesgājums
Aristotelis piedzima Stagīras pilsētā, Egejas jūras krastā. Viņa tēvs Nīkomahs bija Maķedonijas valdnieka Aminta III galma ārsts. 367. gadā Aristotelis ieradās Atēnās un kļuva par Platona akadēmijas klausītāju. Šeit viņš apguva filozofijas zinības un guva ievērojamus panākumus. Skolotāja Platona nāve 355. gadā piespieda filozofu pamest Atēnas. Viņš devās uz Mazāziju pie sava studiju biedra un drauga Hermisa, kurš tur bija kļuvis par vairāku zemju valdnieku. Vairākus gadus Aristotelis dzīvoja dažādās pilsētās Asā, Mitilēnē. Asā Aristotelis apprecējās ar Hermisa meitu Pitiādu un nodibināja ģimeni. Hermisu drīz nogalināja persieši un Aristotelis ar savu jauno sievu pārcēlās uz Lesbosu. Šeit viņa Aristotelim dāvāja meitu, taču pati nomira.
343. gadā p.m.ē. Maķedonijas valdnieks Filips II uzaicināja Aristoteli audzināt un skolot savu tobrīd 13 gadus veco dēlu Aleksandru, kurš vēlāk kļūs par vienu no ievērojamākajiem valdniekiem cilvēces vēsturē. Zināmi nopelni šeit ir arī Aristotelim.
[izmainīt šo sadaļu] Darbība
Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas („peripator”) laikā. No tā arī viņa sekotāju apzīmējums - peripatētiķu (περιπατητικός) skola. Viņš skubināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu: citu tautu paražām, Grieķijas polisu likumdošanu, dzīvnieku un augu uzbūvi, to īpatnībām un izplatību, zinātnes un filozofijas vēsturi. Kad Aleksandrs paaugās un jau bija kļuvis par valdnieku, Aristotelis apmetās uz dzīvi Stiagrā, bet ap 334. gadu ieradās Atēnās, kur nodibināja savu filozofiskoSituāciju Atēnās krasi mainīja Aleksandra nāve 323. gadā un sacelšanās pret maķedoniešu kundzību. Sakarā ar to, ka Aristotelis bija cieši saistīts ar Maķedonijas Aleksandru, viņam nācās atstāt skolas vadību filozofam Teofrastam un bēgt uz mātes mājām Eibojas salā. Šeit slavenais filozofs sagaidīja savu nāvi. Viņš nomira 322. gadā Kad Aleksandrs paaugās un jau bija kļuvis par valdnieku, Aristotelis apmetās uz dzīvi Stiagrā, bet ap 334. gadu ieradās Atēnās, kur nodibināja savu filozofisko skolu - likeju. Šeit filozofiju apguva vairāki simti skolnieku.
Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas („peripator”) laikā. No tā arī viņa sekotāju apzīmējums - peripatētiķu (περιπατητικός) skola. Viņš skubināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu: citu tautu paražām, Grieķijas polisu likumdošanu, dzīvnieku un augu uzbūvi, to īpatnībām un izplatību, zinātnes un filozofijas vēsturi. Kad Aleksandrs paaugās un jau bija kļuvis par valdnieku, Aristotelis apmetās uz dzīvi Stiagrā, bet ap 334. gadu ieradās Atēnās, kur nodibināja savu filozofiskoSituāciju Atēnās krasi mainīja Aleksandra nāve 323. gadā un sacelšanās pret maķedoniešu kundzību. Sakarā ar to, ka Aristotelis bija cieši saistīts ar Maķedonijas Aleksandru, viņam nācās atstāt skolas vadību filozofam Teofrastam un bēgt uz mātes mājām Eibojas salā. Šeit slavenais filozofs sagaidīja savu nāvi. Viņš nomira 322. gadā pirms mūsu ēras Halkīdā, trimdā skolu - likeju. Šeit filozofiju apguva vairāki simti skolnieku Tomēr vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzei. Aristoteļa „Dzīvnieku vēsture” jau bija vairs tikai vienu soli no evolūcijas teorijas. Viņš iespējams bija pirmais vēsturē, kurš katrā konkrētā jautājumā organizēja zinātniskās izpētes grupas.
Situāciju Atēnās krasi mainīja Aleksandra nāve 323. gadā un sacelšanās pret maķedoniešu kundzību. Sakarā ar to, ka Aristotelis bija cieši saistīts ar Maķedonijas Aleksandru, viņam nācās atstāt skolas vadību filozofam Teofrastam un bēgt uz mātes mājām Eibojas salā. Šeit slavenais filozofs sagaidīja savu nāvi. Viņš nomira 322. gadā pirms mūsu ēras Halkīdā, trimdā. Tomēr vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzei. Aristoteļa „Dzīvnieku vēsture” jau bija vairs tikai vienu soli no evolūcijas teorijas. Viņš iespējams bija pirmais vēsturē, kurš katrā konkrētā jautājumā organizēja zinātniskās izpētes grupas.
Situāciju Atēnās krasi mainīja Aleksandra nāve 323. gadā un sacelšanās pret maķedoniešu kundzību. Sakarā ar to, ka Aristotelis bija cieši saistīts ar Maķedonijas Aleksandru, viņam nācās atstāt skolas vadību filozofam Teofrastam un bēgt uz mātes mājām Eibojas salā. Šeit slavenais filozofs sagaidīja savu nāvi. Viņš nomira 322. gadā pirms mūsu ēras Halkīdā, trimdā
[izmainīt šo sadaļu] Nozīme
Viņš ir pirmais politiskais teorētiķis, kas klasificējis konstitūcijas un aplūkojies likumu nozīmi valstī. Bioloģijā pirmais klasificējis organismus ģintīs, valstīs, pirmais pamanīja, ka vaļiem un delfīniem piemīt zīdītāju pazīmes. Ētika viņš uzskatīja, ka labi nodoties ētiskas dabas apcerēm. godprātīgs cilvēks izvairās no izdabāšanas iegribām, gan arī no pārliekas iegrožošanas- viņš bija viduscelā piekritējs. viņš domāja, ka tikumiskais ar fizisko cilvēkā vienoti. Izteicies, ka "cilvēks pēc dabas ir politisks dzīvnieks" vinā ietekme bijusi milzīga. Neoplatoniķi un filozofs Boēcijs viņa idejas nodeva nākamām paaudzēm. viduslaikos viņa filozofija kļuva par islamiskās filozofija spamatu un vēlāk, īpaši ar jau pieminētā Akvīnas Toma pūlēm tika ietverta kristīgajā teoloģijā. viņa koncepcija par to, ko nozīmē pareizi dzīvot, iespaidojusi renesanses domāšanau, 16. ,17, gadu simtenī gan viņa reputācija kritās. Aristotelis ietekmējis arī 19. gs. beigu un 20. gs. filozofiju Lielbritānijā, ASV, Vācijā.
Literatūra
Aristotelis Nikomaha ētika Ideju vārdnīca:Rīga, Zvaigzne, 1994
[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī
