Senā Grieķija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Senā Grieķija 4.gs. p.m.ē.

Par Seno Grieķiju sauc grieķiski runājošo pasauli senajos laikos - ne tikai pašreizējās Grieķijas teritoriju, bet arī teritorijas, kuras tad apdzīvoja grieķi - Kipru, Turcijas Egejas jūras krastu (tad sauktu par Joniju), Sicīliju un Dienviditāliju, un grieķu piekrastes apmetnes tagadējā Albānijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Francijā, Lībijā, Spānijā un Ukrainā.

Tradicionāli par Senās Grieķijas periodu uzskata laiku no pirmajām Olimpiskajām spēlēm 776. gadā pirms mūsu ēras līdz Aleksandra Lielā nāvei 326. gadā p.m.ē.

Populāri bija Dionīsiji.

Senās Grieķijas aizsākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 10. gadsimtu p.m.ē., vismaz pēc apmēram 200 gadiem pēc Trojas krišanas, Grieķijā no ilgstošā jucekļa, kas bija pārņēmis visu Vidusjūras reģionu, pamazām sāka parādīties jaunas sabiedrības veidošanās pazīmes. Šī sabiedrība būtiski atšķīrās no Egejas kultūras, pat ņemot vērā tās dažādību atsevišķos laika posmos. Galvenā atšķirība bija ne tikai tajā apstāklī, ka šī bija jau pilnā mērā dzelzs laikmeta sabiedrība ar tai raksturīgo tehnoloģiju un darbarīkiem. Tā bija arī lielā mērā jauna kultūra.

Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem šīs jaunās sabiedrības notikumiem bija Olimpiskās spēles, kas saskaņā ar vēlāko grieķu vēsturnieku liecībām, pirmo reizi notikušas 776. g. p.m.ē. Cilvēki, kas piedalījās šajās un vēlāko gadu olimpiskajās spēlēs kā dalībnieki vai skatītāji, bija vienas un tās pašas kultūras nesēji. Viņi — dorieši, jonieši, ajolieši — visi runāja vienā valodā — grieķu valodā.

Tomēr nevar teikt, ka Grieķijai nebija vairs nekāda sakara ar senākajām civilizācijām. Šī kultūra joprojām ar savām saknēm bija cieši saistīta ar Āzijas kultūru. To pierāda viens no pirmajiem līdz mūsdienām saglabājies grieķu rakstības piemērs — krūze, kas izgatavota ap 750. g. p.m.ē. Šī krūze aprakstīta ar adaptētām feniķiešu rakstu zīmēm. Grieķiem sākotnēji nebija savas rakstības vispār, līdz viņu tirgotāji neatveda līdz ar precēm arī feniķiešu alfabētu.

Jāatzīmē, ka grieķi sevi par grieķiem nemaz nedēvēja. Tā viņus sāka saukt romieši tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Būdami ienācēji no ziemeļiem, viņi paši sevi dēvēja par helēņiem, ar to pasvītrojot savu atšķirību no vietējām šo reģionu sākotnēji apdzīvojošām tautām.

Tieši helēņi bija arī tie, kas ieviesa vārdu barbari, apzīmējot tā visus tos, kas nerunāja viņu valodā vai kādā no helēņu dialektiem. Barbars bija jebkurš, kura runa bija helēņu ausīm nesaprotami barbariski trokšņi. Helēņu un barbaru atšķirība nebūt nebija tikai valodnieciskas kategorijas jautājums. Tam bija svarīga praktiska nozīme. Piemēram, helēņu karagūstekņi, ja tie karoja savā starpā, parasti netika padarīti par vergiem, kā tas notika ar barbariem.

Polisas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz valodas, reliģijas un kultūras kopību, helēņi neizveidoja valsti līdzīgu tiem modeļiem, kādi pastāvēja līdz viņiem Tuvajos Austrumos. Helēņu sabiedrības politekonomiskā organizācija visai stipri atšķīrās no agrākās vēsturiskās prakses. Izšķirošā jaunās sabiedrības atšķirība bija tās iekšējā organizācijā, kuras pamatā bija polisa vai pilsētvalsts.Tai pat laikā polisa nebija pilsēta tās mūsdienu izpratnē — kā zināms pretstats laukiem vai provincei ar raksturīgo atšķirīgo nodarbošanās un dzīves veidu. Drīzāk tieši otrādi — polisa bija komūna, kas aptvēra vairāk vai mazāk kompaktu, autonomu apdzīvotu vietu (nomu vai ciematu) grupu ar savu iekšējo likumdošanas un izpildvaru. Tieši ciemati noteica, kas būs un kas nebūs polisas pilsonis, ciematu pārstāvji ievēlēja arī polisas vecāko un padomi, kuriem piederēja reālā vara polisā.

Daudzas polisas viena no otras stipri atšķīrās. Lielākajā no tām - Atēnās 5. gs. p.m.ē. bija ap 30-50 tūkstoši pilsoņu (pieauguši vīrieši). Turpretī vairumā polisu iedzīvotāju skaits bija ap 2 tūkstošiem. Polisa parasti bija nostiprināta pret ienaidnieku uzbrukumiem. Ja polisa bija neliela, to apjoza cietokšņa siena. Polisām attīstoties ap tām veidojās ciemati un apdzīvotas vietas, bet polisas centrs attīstījās kā pilsēta - administratīvs un kultūras centrs, saglabājot un nostiprinot arī savu aizsardzības nozīmi. Šinī ziņā polisai bija līdzīgs funkciju loks kā pilskalniem vēlākajā atlantiskajā Eiropā vai Baltijā, tikai Grieķijā šo pilskalnu sauca par akropoli, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmēja - "augšējā pilsēta".

Tai pat laikā pastāvēja polisas, kur nebija nocietinātas centrālās daļas. Tāda bija, piemēram, Sparta, kas būtībā bija ciematu savienība noteiktā teritorijā. Agrīnās polisas koncentrējās, galvenokārt, centrālajā Grieķijā, Peloponesas austrumu daļā iepretī Mazāzijas krastam (Jonijai), kā arī salās (Lesbosa, Hiosa, Samosa). Šis ir reģions, kura ekonomiskā un politiskā aktivizēšanās sākās 8.-7. gadsimtā p.m.ē. un, kurš dominēja Grieķijā un lielā Vidusjūras piekrastes austrumu daļā turpmākos, apmēram 500 gadus. Tādēļ Seno Grieķiju, kā uzskata virkne vēsturnieku, varbūt būtu bijis pareizāk apzīmēt kā Egeju.

Senās Grieķijas attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķijā, pateicoties efektīvākai dzelzs laikmeta tehnoloģijai, strauji pieauga iedzīvotāju skaits, kā rezultātā sāka trūkt pārtikas, jo lauksaimniecībai derīgas zemes bija samērā maz. Egejai bija raksturīgs vēl kāds nozīmīgs ierobežojums. Proti, kalnainais šī reģiona apvidus bija visai nepiemērots kontaktu uzturēšanai pa sauszemes ceļiem — ceļošana pa sauszemes ceļiem tolaik bija grūts pasākums. Neskatoties uz kalnu daudzumu, tie nebija sevišķi bagāti ar derīgiem izrakteņiem. Tā, Egejā alva, varš vai dzelzs bija deficīts.

Toties pavisam cita lieta bija jūra. Pārvietošanās un ceļošana pa jūru bija nesalīdzināmi vieglāka un ērtāka, nekā pa sauszemi. Tādēļ arī senās Grieķijas polisas bija izvietojušās samērā šaurā 50-70 kilometru platā joslā gar jūras piekrasti. Šī situācija stimulēja arī Grieķijas koloniju dibināšanas aktivitātes, galvenokārt dažādos Vidusjūras piekrastes reģionos. Šajos pasākumos Grieķija plaši izmantoja vēl Egejas civilizācijas periodā uzkrāto jūras braukšanas pieredzi un grieķu kuģi, kuru konstrukcija un takelāža arī jau bija pilnveidoti, un tagad tie vagoja arvien tālākas jūras. Grieķu kolonisti arvien biežāk devās visos iespējamos virzienos. Uz austrumiem viņi nokļuva līdz pat Melnās jūras austrumu piekrastei, nodibinot šajā reģionā virkni koloniju - praktiski gar visu Melnās jūras rietumu, ziemeļu un austrumu piekrasti. Rietumu virzienā viņi nodibināja vairākas kolonijas Sicīlijā un Itālijas pussalas dienvidos. Virzoties tālāk grieķu kuģotāji un tirgotāji nokļuva mūsdienu Francijas dienvidos, kur tāpat tika dibinātas kolonijas.

Ekspansija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Grieķijas polisas un kolonijas

Grieķu ekspansiju veicināja arī ģeogrāfijas apgūšana. Grieķu filozofs Anaksimandrs (611-546. g. p.m.ē.) izgatavoja pirmo ģeogrāfisko karti pasaulē. Tas kļuva iespējams pateicoties intensīvai kultūras un zinātnes attīstībai grieķu sabiedrībā dažu desmitu gadu laikā. Pirmajiem grieķu 7. gs. p.m.ē. filozofiem bija daudz jāstrādā lai panāktu augsto zinātnes attīstības līmeni, kāds bija sasniegts citās valstīs. Piemēram, astronomijā un astroloģijā šajā laikā daudz tālāk bija aizgājusi Babilonija, bet ģeometrijā un aritmētikā Ēģipte.

Kvalitatīvs pavērsiens Grieķijas attīstībā sākas 7.gs. p.m.ē. beigu posmā. Grieķijas kontinentālajā daļā un Egejas salās sākās jauns kolonizācijas vilnis. Tā iemesls bija pārapdzīvotība, kas bija izveidojusies grieķiskajās austrumu provincēs, it īpaši Mazāzijā, to straujās saimnieciskās attīstības rezultātā. Stiprs brīvu zemju trūkums izraisīja pakāpeniskas, bet būtiskas izmaiņas Grieķijas saimnieciskajā sistēmā. Nelielajās polisu platībās nevarēja vairs izdzīvot balstoties uz universālas lauksaimniecības, kas funkcionēja pēc maksimālas pašnodrošināšanās principa. Bija nepieciešama darba dalīšana polisu starpā, to specializācija. Piemēram, Atēnas izgatavoja un eksportēja lielu daudzumu keramisko izstrādājumu un eļļu, bet ieveda graudus, kurus tā vairs nespēja izaudzēt iekšējam patēriņam pietiekamā daudzumā. Arī Hiosa arvien lielākā apjomā ražoja vīnu un eļļu, bet savam patēriņam ieveda graudus. Savukārt par galvenajiem graudaugu kultūru ražotājiem un eksportētājiem kļuva Ēģipte un grieķu Melnās jūras piekrastes polisas. Pateicoties specializācijai un darba dalīšanai strauji attīstījās tirdzniecība. To atviegloja un veicināja līdiešu izgudrojums — nauda.

Tirdzniecības saites ar Vidusjūras reģioniem veicināja tirgotāju politekonomiskās lomas nostiprināšanos. Tā, līdz ar grieķu polisu attīstību Egejā, Vidusjūras rietumu daļā jau bija izvērsusies ap 800.g. p.m.ē. feniķiešu nodibinātā Kartāga. Starp abām civilizācijām veidojās intensīvas ekonomiskās attiecības. Savukārt Itālijā šajā pat laikā bija uzplaukusi etrusku civilizācija, kura līdz ar grieķu kolonijām veidojās kā ekonomiski aktīvs Vidusjūras subreģions.

Izmaiņas Grieķijas un citu Vidusjūras valstu saimnieciskajā struktūrā izraisīja arī būtiskas izmaiņas sabiedrībā un politikā. Līdz ar tirdzniecības paplašināšanos polisās strauji sāka attīstīties vidējais slānis — tirgotāji. Agrākie dižciltīgie zemes īpašnieki zaudēja varas monopolu polisās. Tiem arvien vairāk nācās dalīt varu ar šo jauno sabiedrības slāni. Tā tirgotāji pakāpeniski kļuva par faktiskajiem saimniekiem polisās, bet vēl izteiktāki daudzajās grieķu kolonijās. Lai gan viņiem nebija politisko tiesību, to faktiskā ietekme Grieķijas sabiedrībā palielinājās. Rezultātā tirgotāji, daļēji arī bagātākie amatnieki, kļuva par politisko faktoru un sāka arvien uzstājīgāk pieprasīt politiskās varas un tiesību pārdali. Lai panāktu savus mērķus šīs jaunizveidojušās sabiedrības grupas apvienojās ar zemniekiem, kuriem arī nebija nekādu tiesību un, kuri grima arvien dziļāk nabadzībā. Šī savdabīgā koalīcija uzsāka kopīgu cīņu pret veco aristokrātiju. Tā bija ilgstoša, bet tās rezultātā Grieķijā, tās sabiedrībā un kultūrā notika strauji pārveides procesi. Viena no spilgtākajām izmaiņām ir tirānu periods, kas sākās vairumā Grieķijas polisu un ar to saistītais labklājības pieaugums.

Tirānu periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tirānija Grieķijā nebūt nenozīmēja nežēlīgu, despotisku varu. Tā bija vienpersoniska vara, bet bez mantošanas tiesībām. Varas uzurpēšana parasti notika iekšējo cīņu rezultātā starp konkurējošām vietējo augstmaņu grupām. Lai sagrābto varu nostiprinātu un noturētu, bija nepieciešams iegūt plašu pilsētas vai polisas iedzīvotāju atbalstu. Tādēļ tirāni parasti sāka būvēt monumentālas celtnes, veikt plašus pilsētas labiekārtošanas darbus. Tādēļ, neskatoties uz tirānu periodu, Grieķijas pilsētas auga sevišķi strauji. Tā, 479-478. g. p.m.ē. Atēnām tika uzcelta jauna aizsargsiena, jo iepriekšējās iekšienē pilsētai jau kļuvis par šauru. Tas vēl vairāk nostiprināja pilsētu lomu antīkās pasaules attīstībā.

Neskatoties uz Grieķijas pilsētu valstu politisko separātismu, arī tirānu laikā grieķu kultūra kļuva arvien integrētāka. Piemēram, lai gan pastāvēja daudz dažādu dialektu, grieķiski runājošie varēja viegli sarunāties jebkurā pilsētā vai kolonijā. Arī grieķu reliģija bija universāla visā zemē. Visas grieķu pilsētas piedalījās Olimpiskajās spēlēs un dažādos festivālos.

Grieķu demokrātija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Straujais ekonomiskais un sociālais progress Atēnās un citās grieķu polisās drīz vien sasniedza savu augstāko robežu, jo ierobežotās zemes platības pamazām koncentrējās neliela skaita īpašnieku rokās. Tie, kļuvuši par sava veida monopolistiem, zemi par arvien augstāku cenu iznomāja tās reālajiem apstrādātājiem — zemniekiem. Ja pēdējie nevarēja samaksāt zemes renti, zemes īpašnieki tos, līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem varēja pārdot verdzībā. No kādreizējās pārticības laukos 7. gadsimta p.m.ē. beigās vairs nebija palicis ne vēsts, to bija nomainījusi nabadzība un zemniecība bija uzkrājusi milzīgu parādu slogu. Nabadzīgākie slāņi jau atklāti sāka gatavoties revolūcijai, lai panāktu bagātības pārdalīšanu sev par labu. Savukārt arī bagātie zemes īpašnieki, nespējot vairs nodrošināt ienākumus, kādus tie uzskatīja par pienācīgiem, bija saniknoti un noskaņoti ļoti kategoriski. Tie gatavojās nopietni, visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savas intereses, tai skaitā ar ieročiem, kā arī ieviešot daudz stingrāku likumdošanu. Atika un senā grieķu civilizācija kopumā bija nonākusi ekonomiskās un politiskās katastrofas priekšā. Tā droši vien arī būtu notikusi, ja vien nebūtu parādījies cilvēks, kurš kļuva par vienu no civilizācijas vēstures lielākajām leģendām. Tas bija Solons. Šis, ar gudrību un asu prātu apveltītais, kādas aristokrātiskas ģimenes pēctecis, drīz kļuva par daudzu likumu autoru un grieķu sabiedrības demokrātisko reformu iniciatoru. Solona reformas daļēji novērsa politisko krīzi, taču pilnībā neatrisināja briestošās grieķu sabiedrības politekonomiskās problēmas.

Briedums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ap 500.g. p.m.ē. Grieķijas ekspansija Vidusjūras reģionā bija sasniegusi tādas robežas, ka konflikti ar citām civilizācijām bija kļuvuši neizbēgami. Rietumos grieķi bija izveidojuši spēcīgas polisas Sicīlijā un Itālijas dienvidu daļā. Arī Korsikā un Francijas dienvidos (Masīlijā — vēlākajā Marseļā) atradās vairākas lielas grieķu apmetnes. Pat centrālajā Itālijā starp etruskiem un latīņiem bija izvietojušās atsevišķas grieķu kolonijas.

Taču pirmais lielākais karš grieķiem sākās līdz ar persiešu iebrukumu Līdijā. Patiesībā runa ir par veselu periodu Senajā Grieķijā - Persiešu kariem. Šo karu rezultātā grieķu armija un flote guva leģendāras uzvaras pār persiešu spēkiem.

Pēc uzvaras pār Persiju Atēnas kļuva par galveno Grieķijas valsti, bet Sparta savu kādreizējo augsto prestižu pakāpeniski zaudēja. Arī gandrīz viss atlikušais 5. gs. p.m.ē. pagāja kā Atēnu zelta laikmets. Atēnas kļuva par skaistāko pilsētu pasaulē. Tika uzceltas slavenākās ēkas - Partenons, Akropole u.c., savu augstāko attīstības pakāpi sasniedza zinātne un māksla. Turpināja attīstīties arī demokrātijas tradīcijas, pilnveidojās likumdošana. Senās Grieķijas kultūra, it īpaši Atēnu zelta laikmetā, joprojām ir apbrīnas objekts. Diemžēl biežāk tiek izcelti šīs civilizācijas sasniegumi, pārmērīgi to idealizējot, daudz retāk tiek runāts par tās ēnas pusēm. Bet to bija pietiekami, lai senā grieķu civilizācija kādreiz izbeigtu savu pastāvēšanu.

Krīze un sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķu savstarpējie kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no Senās Grieķijas krīzes iemesliem bija savstarpējie grieķu kari, kuri pēc Persijas sakāves strauji izvērsās pašu grieķu starpā. Tā, Peloponesas līga, kas pastāvēja jau kopš 550. g. p.m.ē., tātad vēl pirms Persiešu kariem un, kas bija apvienojusies ap Spartu, nekad nebija samierinājusies ar Atēnu prioritāti. Arī pašas Atēnas lielā mērā provocēja citu Grieķijas pilsētu neapmierinātību ar to, ka savu kādreizējo diplomātiju, kas palīdzēja grūtā brīdī brīvprātīgā ceļā apvienot grieķu spēkus, tā sāka aizvietot ar savas gribas uzspiešanu. Peloponesas līga arvien biežāk sāka izrādīt pretestību Atēnu politikai, līdz abas konfederācijas nonāca līdz atklātam konfliktam - Peloponesas karam - kas sākās 431.g. p.m.ē. un turpinājās līdz 404. g. p.m.ē., tātad 27 gadus.

Karš vislielākos cilvēku un materiālos zaudējumus nesa tieši Atikai. Galveno uzmanību Atēnas līdz šim bija pievērsušas aizsardzībai pret iespējamiem uzbrukumiem no jūras. Tādēļ tika veidota un augstā kaujas gatavībā uzturēta spēcīga jūras flote. Savukārt sauszemes spēku militārais potenciāls bija daudz vājāks. Tas konkrētajā situācijā deva lielākas stratēģiskās priekšrocības Spartai, kuras tās arī izmantoja, sākot uzbrukumus Atēnām un citām Atikas pilsētām. Tām nācās apkārtējos iedzīvotājus ar visām ģimenēm un iedzīvi paslēpt aiz pilsētu sienām. Veselai paaudzei nācās dzīvot pastāvīga aplenkuma apstākļos, saspiestībā, trūkumā un badā. To veselību un morāli arvien vairāk grāva slimības.

Leģendārais Atēnu valdnieks Perikls, kura laikā Atēnu demokrātiskās tradīcijas un kultūras attīstība sasniedza visaugstāko līmeni, mira divus gadus pēc Peloponesas kara sākšanās (429.g. p.m.ē.). Līdzvērtīga aizvietotāja nebija un Atēnās sāka valdīt demagogu oligarhijas, kas valsti veda no vienas neveiksmes otrā.

Apolona tempļa drupas Delfos

Šis karš beidzās ar Spartas uzvaru un Atikas izpostīšanu. Rezultātā dominējošā vara Grieķijā pārgāja no Atēnām uz Spartu. Arī Dēlas savienība, neskatoties uz tās nopelniem karos pret persiešiem, tika likvidēta. Sparta visā Grieķijas teritorijā un kolonijās ieviesa tirānijas režīmu, kas izrādījās daudz nežēlīgāks, nekā to pēdējā laikā bija pasākusi praktizēt Atēnu valdība. Piemēram, t.s. trīsdesmitvīru tirānijas laikā, kas pastāvēja tikai astoņus mēnešus, tikai Atēnās bez tiesas sprieduma tiek nogalināts ap 1500 tās pilsoņu, bet ap 5000 demokrātu tika izsūtīti. Jebkāda sanāksmju un publisku runu brīvība tika aizliegta. Daudzu bagātu tirgotāju un zemes īpašnieku īpašumi un manta tika konfiscēti. Tempļi tika izlaupīti. Tādēļ grieķu pilsētās sākas regulāras sacelšanās pret tirānijas varu.

Sabiedrības degradācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atēnās demokrātija gan tika atjaunota. Tomēr tas neveda pie stabilizācijas un atveseļošanās. Pēc kara un tirānijas plosīšanās Atēnas bija zaudējušas lielāko daļu izglītotāko pilsoņu. Tūlīt sāka izpausties tā vēstures īstenība, ka, kā uzskata daudzi vēsturnieki un filozofi, demokrātija ir progresīva iekārta tikai pietiekami civilizētā, izglītotā sabiedrībā un otrādi — šāda sabiedrība parasti dabīgā ceļā veicina demokrātijas nostiprināšanos. Maz izglītota sabiedrība ar zemu kultūras līmeni demokrātijas apstākļos viegli pārvēršas par nekontrolējamu anarhiju, tajā varu viegli sagrābj avantūristi, populisti un demagogi. Tā tas tiešām notika arī Atēnās. Piemēram, publiska tiesa, 500 cilvēku sastāvā, starp kuriem tikai nedaudziem bija laba izglītība, 399. g. p.m.ē. atzina filozofu Sokrātu par vainīgu bezdievībā, jaunatnes morāles bojāšanā utt., un piesprieda viņam nāves sodu. Šāds tiesas spriedums gan tika pieņemts ar nelielu balsu vairākumu, kas, saskaņā ar Atēnās pastāvošo tiesu praksi, deva iespēju Sokrātam pašam piedāvāt alternatīvu sodu. Katrā ziņā viņam uz visiem laikiem būtu jāpārtrauc publiski nodarboties ar filozofiju un lasīt lekcijas.

Sokrāts noraidīja viņam izvirzītos apvainojumus un atteicās pārtraukt savu filozofa darbību. Kā alternatīvu sodu viņš piedāvāja samaksāt trīsdesmit minu (ap 3000 latu) lielu naudas sodu. Šāds priekšlikums saniknoja tiesu un tā atkārtoti piesprieda Sokrātam nāves sodu, šoreiz jau ar lielu balsu pārsvaru.

Sokrāta nāve simboliski iezīmēja Grieķijas zelta laikmeta beigas. Tās tālākā vēsture kļuva arvien nožēlojamāka. Grieķu sabiedrība turpināja arvien vairāk degradēt. Liela sabiedrības daļa pārstāja ticēt jebkādu Dievu esamībai, plauka prostitūcija un seksuālā visatļautība. Toties ģimenes prestižs arvien vairāk kritās. Arvien biežāk grieķi priekšroku deva civillaulībai, izvairoties uzņemties oficiālu atbildību par ģimeni un pēcnācējiem. Arvien zemāka kļuva arī politiskā morāle. Korupcija kā sērga bija pārņēmusi visus valsts pārvaldes līmeņus. Persija dāsni dalīja kukuļus dažādu grieķu pilsētu politiķiem, lai tie provocētu karu vienam pret otru. Kādreiz slavas apmirdzētie grieķu karotāji masveidā pārdevās citu valstu ģenerāļiem vai pat barbaru ordu vadoņiem. Kad Maķedonijas Aleksandrs kaujas laukos vēlāk sastapās ar persiešu armijām, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tās burtiski mudž no grieķu algotņiem.

Lieta aizgāja pat tik tālu, ka atsevišķas Grieķijas pilsētas sāka meklēt palīdzību karā viena pret otru pie kādreizējā kopējā ienaidnieka - Persijas. Pat Sparta, nespējot tikt galā ar dumpīgajām pilsētām, slēdza līgumu ar Persiju par savienību. Tālākajā laika gaitā Grieķijā iestājās arvien lielāks haoss - grieķu pilsētas apvienojās savienībās un līgās lai cīnītos pret citām pilsētu savienībām. Šīs līgas drīz vien izjuka, bet citas radās no jauna, jau citos sastāvos. Lielākie savstarpēji konkurējošie spēki Grieķijā šajā laikā bija Atēnas, Sparta un Tēbas, bet neviens no šiem spēkiem tā arī nespēja iegūt izšķirošu pārsvaru pār pārējiem. Tā grieķu civilizācija dažos gadu desmitos pazaudēja gandrīz visu, ko tā ar tādām pūlēm bija attīstījusi un uzkrājusi vairākos gadsimtos. Pazaudēts bija galvenais — nācijas, tautas un valsts ideja, nākotnes vīzija, attīstības mērķi.

Dzīvotspējīgākā tomēr izrādījās grieķu filozofija. Arī pēc Sokrāta nāves un citu ievērojamu filozofu padzīšanas no Atēnām, tajās vēl saglabājās filozofiskās domas uguntiņas, kas spīdēja vēl vairākus gadu desmitus, turklāt pietiekami spoži, lai atstātu Eiropas kultūrā pēdas, kas bija manāmas vairāku nākamo gadsimtu laikā. Arī glezniecība, skulptūra, arhitektūra, dzeja un rakstniecība vēl ilgi turpināja grieķu kultūras tradīcijas, kas ļāva saglabāt tai mūžam paliekošu vietu Eiropas kultūrā.

Grieķija Romas impērijas valgos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Aleksandra Lielā nāves 323.g. p.m.ē. Romas impērija pakāpeniski,bet laikā no 215.g. p.m.ē. līdz 168.g. pm.ē. jau pilnībā pakļāva Maķedonijas reģionu, bet 148.g. p.m.ē. tā tika pārveidota par vienu no Romas provincēm. Tāds pats liktenis piemeklēja Āhenas līgu un drīz vien visu pārējo Grieķiju.

Kā vienu no savām provincēm Roma pārvaldīja Grieķiju turpmākos 60 gadus. Tomēr Romai neizdevās Grieķiju pilnībā integrēt impērijas politekonomiskajā sistēmā. Par to liecina virkne notikumu. Piemēram, 88.g. p.m.ē. Pontas valdnieks Mitridats VI uzsāka kampaņu pret Romas impēriju ar mērķi atņemt tai tās kontrolētās austrumu teritorijas. Daudzas grieķu pilsētas tūlīt sacēlās pret Romas kundzību, atbalstot šo Āzijas monarhu, jo tas bija apsolījis atjaunot Grieķijas neatkarību.

Romas leģioni tomēr sakāva Mitridata spēkus, padzina tos no Grieķijas un apspieda grieķu pilsētu sacelšanos. Kā sodu par šo sacelšanos romieši nežēlīgi sodīja Grieķijas pilsētas, daudzas no tām izpostot, tai skaitā Atēnas un Tēbas. Kādreiz plaukstošais Grieķijas centrālais reģions tika pārvērsts krāsmatās. Rezultātā sākās visas valsts ekonomiskā deintegrācija. Lai gan Atēnas vēl saglabāja savu zinātnes un filozofijas centra lomu, bet savu saimniecisko nozīmi tā bija pazaudējusi pilnībā. Ja neskaita īsu Grieķijas renesanses periodu pirmajos mūsu ēras gadsimtos Romas imperatora Adriāna laikos, Grieķija arvien vairāk noslīdēja līdz atpalikušas Eiropas provinces stāvoklim. Mūsu ēras 3. gadsimta vidū Grieķiju atkal nopostīja tur iebrukušie gotu karapulki. Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantija) daļās, Grieķijas un Āhenas provinces nonāca Bizantijas sastāvā. Šajā laikā šeit ieplūda imigrantu pūļi no Vidējiem Austrumiem, bet 6.-7. gadsimta laikā Balkānu pussalā, it sevišķi Ilirijā un Trāķijā no ziemeļiem ienāca liels skaits slāvu cilšu. Šejienes vēsturiskā helēņu kultūra, kura vienmēr bijusi cieši piesaistīta Tuvo un Vidējo Austrumu senajām civilizācijām, daļēji pārslāvojās, daļēji atkal nonāca Vidējo Austrumu ietekmē. Taču pēdējie, pēc Bizantijas krišanas seljuku turku rokās, arī jau bija pazaudējuši savu īpatnējo, izsmalcināto senā Orienta kultūru.

Ārējo faktoru loma Grieķijas attīstībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no lielākajām Grieķijas priekšrocībām vienlaicīgi bija arī tās trūkums. Grieķija nekad nav pastāvējusi kā unitāra, vienota valsts. Pat izšķirīgos vēstures brīžos Grieķija funkcionēja kā atsevišķu, patstāvīgu polisu savienība. Grieķu polisas un kolonijas bija izkaisītas pa izstieptu, samērā šauru Vidusjūras piekrastes joslu un daudzām salām. Tas bija ļoti izdevīgi no tirdzniecības viedokļa un Grieķijā tā bija labi attīstīta nozare. Tomēr nevar Grieķiju viennozīmīgi uzskatīt par tirgotāju un jūrasbraucēju nāciju. Grieķu apmetņu, vēlāk polisu saimnieciskais pamats vienmēr bijusi lauksaimniecība. Taču šīs nozares pilnvērtīgai attīstībai derīgas zemes bija ļoti maz. Tikai labas, apstrādāšanai derīgas zemes akūts trūkums spieda grieķus doties jūrā, meklēt jaunas zemes un dibināt tur savas kolonijas. To veicināja arī krasās ražas svārstības dažādos gados. Sausos gados ražas bija niecīgas un tās nepietika. Labvēlīgos gados, kad pietiekošā daudzumā bija gan saules, gan mitruma, izdevās bagātas ražas un veidojās lieli pārpalikumi. Pirmajā gadījumā grieķiem bija nepieciešams papildināt nepietiekošo pārtikas nodrošinājumu ar importu, otrajā, izdevīgi bija pārpalikumus eksportēt.

No drošības faktora viedokļa Grieķijas stāvoklis bija vēl sarežģītāks. Militārā ziņā grūti iedomāties vēl neizdevīgāku un grūtāk aizsargājamu teritorijas konfigurāciju ar izstieptām komunikācijām, kāda bija Grieķijā. Tas neļāva ne izveidot efektīvu aizsardzības sistēmu pret ārējiem ienaidniekiem, ne arī sagatavot pietiekami lielu armiju iebrukumam ienaidnieka teritorijā. Acīmredzot tieši šis apstāklis spieda grieķus meklēt šīs problēmas risinājumu inovatīvā veidā — radot hoplitu vienības, bet vēlāk falangas. Tā, grieķu armijas guva uzvaru Persiešu karos tikai pateicoties progresīvākai armijas organizācijai, kvalitatīvākam bruņojam, kā arī labākai stratēģijai un taktikai, kas izrādījās daudz svarīgāks faktors par karotāju skaitu. Iespējams, ka taisnība šinī ziņā Hērodotam, ka jaunā Eiropa tieši ar labāku militāro stratēģiju viennozīmīgi parādīja savu pārākumu pār Āziju.

Šo priekšrocību Grieķijai vairs nebija tās cīņā par varu un ietekmi Vidusjūrā ar Romu. Jau pašā Romas impērijas sākuma posmā vairs nebija būtisku atšķirību romiešu un grieķu militāro spēku sagatavotībā, ieroču kvalitātē, stratēģijas un taktikas mākslā. Toties būtiska bija kļuvusi starpība armijas skaitliskajā sastāvā. Ja grieķi, kā atzīmē virkne vēsturnieku (Norman Dawis u.c.), praktiski nekad pa savām izkaisītajām polisām nebija varējuši savākt karotāju skaitu lielāku par 40-50 tūkstošiem, tad romieši varēja nostādīt pretī līdz pusmiljonam vīru lielu karaspēku, ko nebija nemaz tik grūti izdarīt, ņemot vērā jau toreiz blīvi apdzīvotās Itālijas pussalas iespējas.

Tieši grieķu uzkrātās zināšanas dažādās jomās, neskaitāmās inovācijas kuģu būvē, militārajā jomā, viņu iedibinātie likumdošanas un demokrātijas principi, difūzijas ceļā tika pārņemti un attīstīti tālākā Eiropas civilizācijas veidošanās procesā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]