Bezapziņa
 | Šajā rakstā ir pārāk maz vikisaišu. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, saliekot tajā saites uz citiem rakstiem. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
 | Šajā rakstā nav ievērots enciklopēdisks valodas stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot to. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Bezapziņa ir psihes līmenis, kas satur informāciju, kas regulāri nokļūst apziņā, bet cilvēks nezina konkrētās domas vai rīcības patieso cēloni. Bezapziņu var nosacīti sadalīt līmeņos - tuvākais ir individuālā bezapziņa, kas satur informāciju par emocionāli nozīmīgiem notikumiem dzīves laikā. Pēc neirofiziologu domām, atmiņā dziļāk iespiesties mēdz galvenokārt negatīvi pārdzīvojumi, jo pie apdraudējuma emocionālā reakcija ir spēcīgāka, un tas ir saistīts ar izdzīvošanas instinktu. Nākamais līmenis ir kolektīvā bezapziņa, kas satur informāciju par senākām iedzimtām struktūrām un pēc K. G. Junga uzskatiem izpaužas pasaku tēliem līdzīgā veidā, ko Jungs dēvē par arhetipiskām struktūrām. Uzskata, ka ir vēl citi līmeņi, kuri pašlaik ir diskutabli, bet daudzi ir guvuši pierādījumus par to eksistenci, hindusti uzskata, ka citi līmeņi varētu būt iepriekšējās dzīves atmiņas. Daudzi indieši uzskata, ka zina un māk pastāstīt par vairākām iepriekšējām dzīvēm. Varbūt šiet varētu būt meklējami cēloņi identitātes krīzei kādā no cilvēka attīstības periodiem. Jau ir gūti pirmie pierādījumi par šādām parādībām, kas skar dažādas uzvedības īpatnības bērniem, kas grūti izskaidrojamas. Piemēram, dažādu senlaicīgu tērpu zīmējumi, ko radījuši bērni, kas neko tādu iepriekš nav redzējuši, dažādu īpatnēju stāstu sacerēšana. Tas gan notiek pamatā tikai ar bērniem tāpēc, ka bērnus nav skārušas šīs sabiedrības materiālisma dogmas.
Par bezapziņas struktūru veidošanos No attīstības psiholoģijas viedokļa, bērnam atrodoties dzemdē, notiek smadzeņu veidošanās procesi un pēc būtības smadzenes nav tukšums, jo, pat ja izslēdz ārējos kairinātājus, jebkuram indivīdam rodas tēli un sapņi. Sava veida pirmatnējas smadzeņu programmas, kas veidojas procesos, kas notiek, bērnam attīstoties dzemdē. Ar rūpīgām statistikas analīzes metodēm ir pierādīts, ka smagākā no psihiskām simībām šizofrēnija ir daudzos gadījumos saistīta ar smadzeņu attīstības defektiem, atrodoties dzemdē, ir pierādīts, ka šos procesus ietekmē tādi kaitīgi faktori, kā toksiskas vielas, intrauterīnas infekcijas, bads, gripas vīruss grūtniecības laikā, un citi vēl nepierādīti faktori, kas varētu būt saistīti ar grūtnieces uzvedību grūtniecības laikā. Tālāk struktūras veidojas, bērnībā sastopoties ar dažādiem ārējiem faktoriem, kas veido personības kodolu, kuru ir grūti izmainīt, tomēr ne neiespējami.
Terminu „bezapziņa” arī lieto, lai apzīmētu tādu indivīda vai grupas uzvedību, kuras mērķi un sekas nav apzināti. Bezapziņas problemātikas aizsākumi meklējami jau Platona mācībā. Tā vijas cauri visai filozofijas vēsturei. Būtisks stimuls bezapziņas pētniecībā bija darbība psihopatoloģijas sfērā, kad speciālisti uz bezapziņu sāka iedarboties ārstniecības nolūkos. Z. Freids bezapzināto uzskatīja par ļoti ietekmīgu spēku, kuru iespējams pakļaut apziņas kontrolei ar psihoanalīzes tehniku palīdzību. K. G. Jungs līdzās personiskajai bezapziņai ieviesa kolektīvās bezapziņas jēdzienu, kuras dažādie līmeņi ir identiski ne tikai noteiktu grupu un tautu indivīdiem, bet arī visai cilvēcei.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bezapziņa.
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|