Platons

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Platons
Πλάτων
Platons
Personīgā informācija
Dzimis ap 428. - 427. p.m.ē.
Atēnas, Senā Grieķija
(tagad Karogs: Grieķija Grieķija)
Miris ap 348. - 347. p.m.ē. (80 g.v.)
Atēnas, Senā Grieķija
(tagad Karogs: Grieķija Grieķija)
Vecāki tēvs - Aristons, māte - Periktione
Brāļi Adeimants, Glaukons; pusbrālis - Antifons
Māsas Potone
Bērni Lota
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija Sengrieķu filozofija
Galvenās intereses retorika, māksla, literatūra, epistemoloģija, taisnīgums, tikums, izglītība, ģimene, militārisms
Skolotājs Sokrats
Skolnieks Aristotelis
Ietekmējies no Sokrats, Homērs, Hēsiods, Aristofāns, Ēzops, Protagors, Parmenīds, Pitagors, Hērakleits, Orfisms
Ietekmējis visa Rietumu filozofija
Galvenie darbi "Valsts"
Valoda sengrieķu valoda

Platons (sengrieķu: Πλάτων, Plátōn; dzimis ap 427. gadu p.m.ē., miris ap 348. gadu p.m.ē.) bija klasiskās Senās Grieķijas filozofs un matemātiķis, Sokrata māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Platona akadēmijas dibinātājs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visietekmīgākajiem domātājiem, kurš licis pamatus Rietumu filozofijai un zinātnei.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Platona īstais vārds bija Aristokls. Dzimis 427. vai 428. gada 21. maijā ka jaunākais bērns Atēnu aristokrātu Aristona un Periktionas ģimenē. Viņa tēva Aristona sencis bija pēdējais Atikas valdnieks (basilejs) Kodrs, bet mātes sencis bija Solons.

Iesauku "Platons" (Πλάτων - "platais") viņš ieguva skolā sava lielā auguma un plato plecu dēļ. Studēja filosofiju pie Kratila, bet 408. gadā p.m.ē. iepazinās ar Sokratu un kļuva par viņa skolnieku. Iepazinās arī ar pītagoriešu, Parmenida, Hērakleita u.c. mācībām. 399. gadā p.m.ē. pēc Sokrāta nāves apceļoja lielākās helēņu polisas, tad devās uz Ēģipti, Palestīnu, Babiloniju. 389.-387. gados p.m.ē. uzturējās Sicīlijā pie sava drauga Sirakūzu tirāna Dionīsija I. 387. gadā p.m.ē. atgriezās Atēnās, iegādājās nekustamo īpašumu, kurā sāka rīkot ikdienas pārrunas interesentiem par filosofiju ("Platona akadēmiju"). Platons bija divkārtējs olimpiskais čempions pankrationā. Atteicās no ģimenes un pilsoniskā pienākuma precēties un radīt pēcnācējus. Miris 347. gada p.m.ē. 21. maijā.

Zinātniskā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Platona "gudrības meklējumi" filozofiskās domas attīstības vēsturē iezīmē vienu no izejas punktiem. Platonam filozofija nebija tikai abstrakta teoretizēšana, tā saplūda ar viņa paša dzīvi virzībā uz patiesības meklējumiem. Platons filozofiskajiem meklējumiem piedēvēja dziļi ētisku jēgu. Platons uzskatīja, ka filozofēt nozīmē tapt labākām un tādus veidot arī apkārtējos cilvēkus. Platons lika pamatus panteismam - it viss dabā ir dievišķā piestrāvots. Dievs ir dabā klātesošs. Daba mainās likumsakarīgi un saprātīgi. Aiz tā stāv Dievs.

Eiropas viduslaikos Platona mācību aizēnoja Aristotelis. Tikai Florences koncilā no 1438. līdz 1439. gadam Bizantijas filozofs Gemists Pletons ar to iepazīstināja Kozimo Mediči. Mediči Florencē nodibināja akadēmiju, kurā filozofa Marsilio Fičīno vadībā Platona darbi tika pārtulkoti latīniski.

Uzskatu raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Platona filozofiskā pasaule ir duāla, divdaļīga - lietu un ideju. Lietas pastāv subjektīvi - katram viena un tā pati lieta var šķist dažāda -, bet idejas ir kaut kas nemainīgs. Ar maņu orgāniem uztveram lietas, ar prātu domājam idejas. Ideja ir pirmtēls, kas stāv aiz katras lietas. Lietu pasaule ir otršķirīga, atkarīga no ideju pasaules. Arī cilvēks ir duāla būtne, kura materiālā daļa ir ķermenis, bet ideālā daļa - dvēsele. Dvēsele arī ir ideja, mūžīga ideja, bet, iemiesojoties cilvēka ķermenī, tā tiek ierobežota. Tāpēc cilvēkam ir ļoti jāpiepūlas, lai atcerētos to, ko kādreiz dvēsele zinājusi, atrodoties ideju pasaulē. Ķermenis un dvēsele ir viens no otra nošķirti. Dvēsele valda pār ķermeni. Ķermenis dvēseli velk pie zemes, traucē tās izaugsmei. Ķermenis ir dvēseles kaps.

Cilvēks ir ierobežots savā ķermenī, redz tikai patiesības atspulgu. Ierobežotības apziņa dzen cilvēku izzināt, censties saprast, bet vispirms sava ierobežotība ir jāapzinās. Platons uzskata, ka dvēsele sastāv no trim daļām - prāts, griba un iekāre. Prāts cilvēku paceļ, saista ar sākotnējo ideju, pateicoties tam, cilvēks atceras. Prātam pretēja ir iekāre, ķermeniskais pretrunā ar prātu. Pa vidu atrodas griba, no tās atkarīgs, vai cilvēks noslieksies uz prāta vai iekāres daļu.

Latviski izdotie darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Menons, Dzīres". Tulk. Gustavs Lukstiņš. Rīga: Zvaigzne, 1980.
  • "Valsts". Tulk. G. Lukstiņš. Rīga: Zvaigzne, 1982., atk. 2001.
  • "Eutifrons. Sokrata aizstāvēšanās. Kritons. Faidons". Tulk. Ābrams Feldhūns. Rīga: Zinātne, 1997.
  • "Dialogi un vēstules. Protagors. Hipijs lielākais. Faidrs. Septītā vēstule. Astotā vēstule". Tulk. Ā. Feldhūns. Rīga: Zinātne, 1999.
  • "Gorgijs". Tulk. Ā. Feldhūns. Rīga: Zinātne, 2004.
  • "Dialogi. Līsids. Harmids. Alkibiads pirmais. Hipijs mazākais". Tulk. Ā. Feldhūns. Rīga: Zinātne, 2006.
  • "Dialogi. Ions, Lahēts, Eutidēms". Tulk. Ā. Feldhūns. Rīga: Zinātne, 2007.
  • "Teaitēts". Tulk. I. Neiders un E. Narkēvičs. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2008.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Platons