Atmiņa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par psihisku spēju. Par datoru atmiņa, kurai centrālais procesors spēj piekļūt tieši, skatīt rakstu brīvpiekļuves atmiņa.

Atmiņa ir centrālās nervu sistēmas process, kas nodrošina informācijas atcerēšanos, uzglabāšanu un reproducēšanu. Atmiņa sniedz iespēju uzkrāt pieredzi. Tas ir viens no nosacījumiem personības un individualitātes veidošanās procesā. Mēdz izšķirt atmiņas pēc uztveres veida: dzirdes atmiņa, redzes atmiņa, taustes atmiņa, smaržas atmiņa un garšas atmiņa. Vienai personībai attīstītāka ir dzirdes, citai — redzes atmiņa un tā tālāk. Pēc tā, cik ilgi atmiņa saglabājas, izšķir īslaicīgo, ilglaicīgo un operatīvo atmiņu. Kā jau nosaukumi norāda, īslaicīgā atmiņa saglabā informāciju tikai īsu laika posmu, savukārt ilglaicīgā atmiņa saglabājas ilgstoši, un tā nereti ir saistīta ar atkārtošanos. Operatīvā atmiņa nodrošina kādas konkrētas darbības izpildi, kurā informācija nonāk gan no īslaicīgās, gan ilglaicīgās atmiņas.

Atmiņas vispārīgais raksturojums

Vācu psihologs H. Ebinhauzs (1850- 1909) tiek uzskatīts par pirmo, kurš sāka pētīt atmiņu kā neatkarīgu no domāšanas kā pašas. Viņš veica eksperimentu pats uz sevi, kurā bija vajadzīgs iegaumēt un atcerēties 2300 zilbju. Mēneša laikā atceroties šīs zilbes, Ebinhauzs izveidoja materiāla aizmiršanas līkni, kurā psiholoģijā iegājusi kā aizmiršanas likums.

Atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga loma, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Atmiņai ir vairākas funkcijas: materiāla iegaumēšana, tā saglabāšana, atcerēšanās un arī aizmiršana. Aizmiršanai ir arī noderīgā puse, jo tā 'attīra' atmiņu no nevajadzīgām zināšanām, tādējādi atbrīvojot vietu jaunām zināšanām. Tātad atmiņa ir psihisks process, kurā mēs iegaumējam, reproducējam un aizmirstam domas, tēlus, kustības (pieredzi). Ja cilvēkam nebūtu atmiņas, tas patstāvīgi atrastos jaunpiedzimuša bērna stāvoklī, kurš neprastu runāt, kustēties un staigāt.

Atmiņa tiek pētīta vairākās zinātnēs: psihofizikā, fizioloģijā, bioķīmijā u.c. Sevišķu interesi izsauc cilvēka atmiņas izpēte sakarā ar kompjūteru atmiņas organizāciju augstāk minēto zinātņu ietvaros. Šīs zinātnes mēģina ieskatīties smadzeņu iegaumēšanas, saglabāšanas, atcerēšanās un aizmiršanas fiziskajos, ķīmiskajos un fizioloģiskajos mehānismos, tiem ir izstrādāti virkne atmiņas teoriju. Atmiņas veidi

Psiholoģijas zinātnē ir izveidojušās trīs veidi, kā klasificēt atmiņu:

• kad atmiņa tiek klasificēta, balstoties uz informācijas saglabāšanas ilguma- īslaicīgā, ilglaicīgā, operatīvā; • cilvēka psihiskā un fiziskā aktivitāte iegaumējot- atkarībā no tā var noteikt vizuālo, vārdiski loģisko, motoro un emocionālo atmiņu; • balstoties un mērķtiecīgumu iegaumēšanas procesā izšķir tīšo, netīšo un fona atmiņu.

Šie atmiņu veidi netiek savstarpēji pretstatīti, jo tie papildina cits citu padziļinātā izpētē.


Īslaicīgā atmiņa

Sajūtu orgāni veic informācijas pirmatnējo apstrādi un daļu informācijas novirza īslaicīgajā atmiņā. Cilvēka īslaicīgajā atmiņā informācija glabājas no 1 līdz 20 minūtēm. Šajā laikā daļa informācijas pāriet ilgstošajā atmiņā, bet otra daļa tiek "dzēsta". Kā piemēru var nosaukt cilvēka mēģinājumu atcerēties telefona numuru. Ja viņš to neatkārtos, zvanot, pierakstot vai atkārtojot pie sevis, tad pēc kāda laika numurs tiks aizmirsts. Savukārt, ja cilvēks to atkārtos, tad šīs numurs nonāks ilgstošajā atmiņa un var tikt saglabāts visu mūžu. Tātad galvenais veids, kā novadīt zināšanas no īslaicīgas atmiņas uz ilgstošo atmiņu, ir atkārtošana.

Ilgstošā atmiņa

Ilgstošā atmiņu var iedomāties kā cilvēka individuālo "bibliotēku", kurā informācija var glabāties dažādu laiku. Piemēram, savu vārdu, dzīves vietu cilvēks atceras visu mūžu, bet cita informācija no ilgstošās atmiņas "aiziet". Attiecībā uz to, kāpēc tā notiek, ir divas teorijas: • pirmā apgalvo, ka no ilgstošās atmiņas patstāvīgi un bez pēdām izzūd tā informācija, kuru cilvēks neizmanto; • otrā, ka informācija neizzūd , bet gan "sajaucas" ar jau esošo informāciju, kā rezultātā cilvēks to neapzinās Abi šie mehānismi darbojas vienlaicīgi un "šķiro" visu ilgstošās atmiņas informāciju- nevajadzīgo dzēš, atbrīvojot vietu jaunajai, bet vajadzīgo sistematizē.

Operatīvā atmiņa

Un visā šajā atmiņas bibliotēkā liela loma ir bibliotekāram, kura funkciju veic operatīvā atmiņa. Operatīvā atmiņa kā no īslaicīgās, tā ilgstošās atmiņas atlasa vajadzīgo informāciju. Pateicoties tai, mēs varam operatīvi izmantoto visu to informāciju, kas ir mūsu atmiņā.

Atmiņas veidus, kurus iedala atkarībā no iegaumēšanas fiziskās vai psihiskās aktivitātes specifikas- dzirdes, redzes, ožas un taustes kopā sauc par tēlaino atmiņu. Pēc uzbūves sarežģītības tēlainajai atmiņai ir trīs līmeņi: • atmiņas pēctēls; • eidētiskā atmiņa; • atmiņas priekšstati.

Atmiņas pēctēls

Ja cilvēkam liktu kādu laiku (10-15 sekundes) skatīties uz koši sarkanu kvadrātu un pēc tam to novāktu, viņš tajā vietā redzētu zilganzaļu kvadrātu. Turklāt šis tēls, kuru sauc par negatīvo pēctēlu, saglabātos 10-60 sekundes, tomēr dažādiem cilvēkiem šī tēla krāsa un saglabāšanās ilgums var būt dažāds. Taču ir arī pozitīvie pēctēli, piemēram, ja tumsā ar spilgtas gaismas uzliesmojumu apgaismo kādu priekšmetu, kādu laiku cilvēks turpina redzēt dabisko, spilgto priekšmeta tēlu. Pēc tēli ir īslaicīgās tēlainās atmiņas elementārā forma, uz kuras pamata veidojas ilgstošā tēlainā atmiņa eidētiskās atmiņas veidā (no grieķu eidos- tēls vai priekšstats)

Eidētiskā atmiņa

Eidētiskā atmiņa ir sarežģītāks tēlainās atmiņas līmenis. Eidētiskā atmiņa balstās uz spēju ilgstoši saglabāt spilgtus priekšmetu un notikumu tēlus pēc to nozušanas no redzes lauka. Šāda atmiņa ļoti attīstīta bērniem, praktiski mēs visi bērnībā bijām eidētiķi. Tāpēc ļoti viegli iegaumējām visu jauno un interesanto. Tomēr pieaugot cilvēks sāk operēt ar vārdiem, jēdzieniem. Informācija tiek iegaumēta ne ar tēlu palīdzību, bet izmantojot atkārtošanu, kas bieži ir neefektīva. No otras puses, cilvēks ar spilgti izteiktu redzes atmiņu var diezgan ilgi saglabāt eidētiskos attēlus, bez pūlēm tos reducēt savā apziņā un pat pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem "caurskatīt" tos. Eidētiskā atmiņa ir kvalitatīvi jauns līmenis informācijas apstrādē tēlainajā atmiņā.

Atmiņas priekšstati

Daudz sarežģītāku tēlainās atmiņas līmeni veido atmiņas priekšstati, kuri veidojas uz pēctēlu un eidētiskās atmiņas tēlu bāzes. Atkarībā no tā, kā attīstīti šie tēlainās atmiņas līmeņi, veidosies arī atmiņas priekšstati, no kā sastāv cilvēka ilgstošā atmiņa, kaut arī tas nav atmiņas priekšstatu attīstības vienīgais faktors. Atmiņas priekšstati ir neizmērojami bagātāki par visiem citiem tēliem. Pirmkārt, atmiņas priekšstati veidojas uz visu maņu orgānu sniegtās informācijas pamata. Līdz ar to tādā tēlā tiek atspoguļotas dažādas priekšmeta īpašības, piemēram, skaidri saskatīt kāda priekšmeta formu, smaržu, krāsu un garšu ( kā piemēru var saukt ābolu vai citronu). Otrkārt, atmiņas priešstati ar domāšanas palīdzību tiek intelektuāli pārstrādāti, piemēram, cilvēka priekšstats par koku parasti saistīts nevis ar konkrēta koka tēlu, bet gan vispārinātu koka tēlu. Treškārt, atmiņas priekšstati nav tēlu "sastinguši" attēli- tie pastāvīgi "tiek pārstrādāti", papildināti un vispārināti.

Vārdiski loģiskā atmiņa

Vārdiski loģiskā atmiņa ir daudz sarežģītāks un specifiskāks cilvēka atmiņas veids. Vārdi kalpo ne tikai priekšmetu apzīmēšanai, ar to palīdzību tiek iegaumēta lielākā daļa informācijas. Klausoties stundu, kur informācija tiek sniegta ar mutisku runas palīdzību, vai lasot grāmatu, kur informāciju sniedz rastu valoda, mēs varam to iegaumēt, saglabāt atmiņā un atcerēties. Taču vārdiski loģiskajai atmiņai nav raksturīga vārdu precīza iegaumēšana vai burtiska visa dzirdētā vai izklāstītā saglabāšana. Vārdiski loģiskā atmiņa vienmēr pārstrādā informāciju, izdalot no tās svarīgāko. Tātad šis atmiņas veids ir cieši saistīts ar domāšanas procesu. Tādēļ cilvēks spēj iegaumēt daudz materiāla, ko tas iegūst no vārdiskās informācijas un grāmatām, bet nespēj saglabāt šīs informācijas burtisku saturu.

Emocionālā atmiņa Emocionālā atmiņa ļauj cilvēkam iegaumēt, saglabāt un atcerēties pārdzīvotās izjūtas. Daži cilvēki tikai nobāl, atceroties pārdzīvotās bailes, vai otrādi, nosarkst, atceroties rīcību, kas kādreiz izsaukusi kauna sajūtu. Emocionālās atmiņas attīstības līmenis cilvēkiem var būt dažāds- vieniem tā var būt vairāk, citiem mazāk izteikta. Šīs atmiņas veids piedalās cilvēka uzvedības regulēšanā, darbojoties kā motīvs: mēs vairāk vēlamies apmeklēt to vietu, kur mums bija patīkami, bet cenšamies izvairīties no situācijām, kurās mēs kādreiz guvām negatīvas emocijas.