Hipnoze

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Riharda Berga glezna "Hipnozes seanss"

Hipnoze (grieķu: ὕπνος, hypnos — ‘miegs’) ir mākslīgi izraisīts izmainītas apziņas stāvoklis, kas uzskatāms par stāvokli starp nomodu un miegu.[1] Hipnoze tiek uzskatīta kā par medicīniskas terapijas veidu, tā arī par īpašu, līdz galam neizpētītu psihisku fenomenu. Tai ir daudzi skaidrojumi, piemēram, tā tiek uzskatīta par iztēles formu, par lomu izspēles fenomenu, par transa paveidu, dziļas relaksācijas stāvokli.

Atšķirībā no meditācijas hipnoze ir mijiedarbība starp diviem cilvēkiem, no kuriem viens ir hipnotizētājs, kurš dod hipnotiskās instrukcijas, bet otrs — hipnotizējamais, kas tās izpilda. Iespējama arī grupas hipnoze. Starp hipnozes dalībniekiem veidojas cieša saikne, ko dēvē par "raportu". Somnambulismu var uzskatīt par dziļāko hipnozes līmeni, kad hipnotizējamais ar vārdiem ir pilnīgi pakļauts.[2]

Hipnotizējot tiek izmantota suģestija; lai cilvēku varētu hipnotizēt, viņam jābūt atslābinātam (relaksētam) kā fiziski, tā psihiski un jāgaida īpašas sajūtas, ko veicina hipnotizētājs. Liela nozīme ir hipnotizējamā selektīvajai uzmanībai — viņa uzmanībai jābūt koncentrētai uz savu iztēli un iekšējām sajūtām. Hipnotizējamais ir motivēts pakļauties hipnotizētāja vēlmēm (protams, līdz zināmai robežai); hipnozes laikā tiek aktivēts pakļaušanās instinkts. Piemēram, hipnozes laikā iespējams iedvest, ka hipnotizējamā roka kļūst tik viegla, ka var peldēt gaisā, un roka tiešām pacelsies gaisā, jo būs grūti nepakļauties hipnotizētāja instrukcijai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipnotiska iedarbība pazīstama jau no pirmatnējo cilšu laikiem, kad cilšu locekļi pakļāvās šamaņu gribai. Hipnozi pielietoja priesteri Senajā Ēģiptē, Indijā, Tibetā, vēlāk arī Senajā Grieķijā un Senajā Romā. Eiropā hipnozi ieviesa ārsts Antons Mesmers 18. gadsimtā un nosauca to par dzīvnieku magnētismu. Viņš hipnozes fenomenu izskaidroja ar īpašiem "magnētiskiem fluīdiem", ko hipnozes dalībnieki it kā nodod viens otram. Hipnozi tolaik dēvēja arī par "mesmerismu". Terminu ‘hipnoze’ ieviesa angļu ārsts Džeimss Breids (James Braid) 1843. gadā.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipnozi izmanto psihoterapijā dažādu slimību ārstēšanā. To var izmantot psihiskai atslābināšanai un trauksmes samazināšanai, var iedvest riebumu pret alkoholu vai noteiktu ēdienu, var celt pacienta pašapziņu; ārstēt atmiņas traucējumus, funkcionālus seksuālus traucējumus, mazināt sāpes dzemdību laikā, pat mazināt "zobārsta fobiju". Hipnozi nav ieteicams izmantot emocionāli jūtīgiem pacientiem ar destruktīvām vai pašnāvnieciskām tieksmēm. Grūti hipnotizējami ir slimnieki ar obsesīviem traucējumiem vai anoreksiju. Ārsti psihoterapeiti hipnozi mēdz apgūt pēc savas iniciatīvas, tā neietilpst obligātajā psihiatrijas kursā un nav noteikti rekomendējama pacientiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. R:, Avots, 2005, 285. lpp. ISBN 9984-757-37-4
  2. Artūrs Utināns. Cilvēka psihe. Tās darbība, funkcionēšanas traucējumi un ārstēšanas iespējas. Rīga, Nacionālais apgāds, 2005, 531. lpp. ISBN 9984-26-197-2