Brīvības gatve

Brīvības gatve
Ielas novietojums Rīgā
	Brīvības bulvāris, Brīvības iela un Brīvības gatve
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Vidzemes priekšpilsēta
Apkaime	Brasa, Grīziņkalns; Teika, Jugla, Berģi, Bukulti
Garums	8450 m
Vēsturiskie ; nosaukumi	Vidzemes šoseja; Ļeņina iela
Joslu skaits	4
Segums	asfaltbetons
Celtnes	VEF vēsturiskie korpusi
Sabiedriskais transports
Autobuss	16. 21. 28. 29. 33. 48.
Trolejbuss	4. 12. 13. 14. 16. 17. 31. 34.
Tramvajs	1.
	Brīvības gatve Vikikrātuvē

Brīvības gatve ir Rīgas galvenā iela, kas ved cauri Vidzemes priekšpilsētai. Tā šķērso šādas Rīgas apkaimes: Teika, Jugla, Berģi un Bukulti.

Brīvības gatve ir Brīvības ielas turpinājums no Gaisa tilta līdz pat Rīgas pilsētas robežai, kur tā turpinās kā autoceļš A2. Gatves malā izbūvēts veloceļš Centrs—Berģi.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības gatves pirmsākumi ir saistīti ar seno tirdzniecības ceļu, kurš veda cauri Rīgas patrimoniālajam apgabalam līdz Bukultu pilij. No 1839. līdz 1858. gadam uzbūvēja bruģētu Rīgas—Pēterburgas šoseju.

1923. gadā to pārdēvēja par Vidzemes šoseju, bet 1935. gadā par Brīvības gatvi. Vācijas okupācijas laikā 1941.—1944. gadā ielu sauca par Ādolfa Hitlera ielu. Pēc PSRS okupācijas atjaunošanas 1950. gadā Svērtuves un Kaļķu ielu, Brīvības bulvāri, Brīvības ielu un Brīvības gatvi apvienoja vienā maģistrālē un nosauca par Ļeņina ielu.^[1] Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atjaunoja Brīvības gatves nosaukumu, bet saglabājot vienoto numerāciju ar Brīvības bulvāri un Brīvības ielu.