Džeimss Vats

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džeimss Vats
James Watt
Džeimss Vats
Personīgā informācija
Dzimis 1736. gada 19. janvārī
Grīnoka (Greenock), Inverklaida, Skotija, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Miris 1819. gada 25. augustā (83 gadi)
Birmingema, Anglija, Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
Paraksts
Zinātniskā darbība
Zinātne inženierzinātne
Darba vietas Glāzgovas Universitāte, kompānija "Boltons un Vats"
Sasniegumi, atklājumi tvaika dzinējs

Džeimss Vats (angļu: James Watt, dzimis 1736. gada 19. janvārī, miris 1819. gada 25. augustā) bija skotu izgudrotājs un inženieris, kura uzlabotais Tomasa Ņūkomena tvaika dzinējs radīja būtisku pavērsienu rūpnieciskās revolūcijas gaitā.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Džeimss Vats ir dzimis prezbiteriāņu ģimenē 1736. gadā 19. janvārī Grīnokā, Skotijā. Tēvs bija kuģu būvētājs, kā arī kapteinis un būvuzņēmējs. Māte Egnesa Mirheda - izglītota sieviete. Iesākumā Vats skolu apmeklēja neregulāri, māte viņu apmācīja mājās. Kad Vatam palika 18 gadi, māte nomira. Arī tēvam sāka neveikties biznesā. Pats Vats pēc devās uz Londonu mācīties par instrumentu izgatavotāju, bet pēc gada atgriezās Skotijā. Skotijā viņš diezgan neveiksmīgi uzsāka biznesu, līdz trīs profesori piedāvāja viņam vadīt astronomisko instrumentu darbnīcu Glāzgovas universitātē.

Viņš sāka strādāt universitātē 1758. gadā, un viens no trim profesoriem kļuva par viņa draugu. Jaunais draugs bija psihologs un ķīmiķis Džozefs Bleks. 1764. gadā Vats apprecējās ar Mārgaritu Milleri. Viņiem piedzima pieci bērni, no kuriem divi nodzīvoja līdz pilngadībai. Vata sieva nomira 1772. gadā. 1777. gadā Vats apprecējās ar Enu Makgregoru. Viņa nomira 1832. gadā. Vatam bija brālis Džons, kurš gāja bojā kuģniecības nelaimes gadījumā, kad Džeimsam bija 17 gadu.

Pēc sava drauga profesora Džona Robisona ieteikuma Vats sāka eksperimentēt ar tvaika izmantošanu. Kaut arī Vats nekad nebija redzējis darbojošos tvaika dzinēju, viņš tomēr centās uzkonstruēt tā modeli. Kaut arī pirmais modelis nedarbojās kā iecerēts, Vats turpināja savus eksperimentus. Uzzinājis, ka universitātei ir pašai savs tvaika dzinēja modelis, kas aizvests uz Londonu remontam, Vats pārliecināja universitāti to atvest un 1763. gadā to saremontēja. Eksperimentos tika noskaidrots, ka 80% no enerģijas zūd cilindram atdziestot. Veicot uzlabojumus 1765. gadā Vats izveidoja savu tvaika dzinēja modeli.

Tagad sākās finansējuma meklējumi komerciāla dzinēja izgatavošanai. Tam bija nepieciešami daudz līdzekļu, no kuriem daļu ieguldīja Bleks. Liels, nozīmīgs ieguldījums nāca no uzņēmēja Džona Robaka. Galvenās grūtības sagādāja cilidra un virzuļa apstrāde. Daudz līdzekļu tika izlietoti, cenšoties nostiprināt izgudrojuma patentu. Meklējot resursus, Vats bija spiests uz astoņiem gadiem strādāt algotu darbu. Robaks bankrotēja, un Metjū Boltons, kuram piederēja Soho lietuves rūpnīca netālu no Birmingemas, izmantoja Robaka tiesības. Vats un Boultons izveidoja ļoti veiksmīgas partnerattiecības, kuras turpinājās turpmākos divdesmit piecus gadus.

Grūtības lielā cilindra izgatavošanā atrisināja Džons Vilkinsons, kurš savulaik atrisināja precīzu urbuma tehniku lielgabala izveidošanai Beršemā, netālu no Reksemas, Ziemeļvelsā. 1776. gadā pirmie dzinēji tika uzstādīti un sāka strādāt komerciālos uzņēmumos. Šie pirmie dzinēji tika izmantoti par sūkņiem. Nākamos piecus gadus Vats uzstādīja daudzus dzinējus, visvairāk Kornvolā - ūdens sūknēšanai no raktuvēm.

Vata vārdā ir nosaukta jaudas mērvienība.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]