Džirolamo Savonarola

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džirolamo Savonarolas portrets (Fra Bartolomeo, ap 1498.g.)

Džirolamo Savonarola (itāļu: Girolamo Savonarola, dzimis 1452.g. 21. septembrī Ferārā, miris 1498.g. 23. maijā Florencē) bija itāliešu reformators, dominikāņu mūks, Florences līderis no 1494 līdz viņa sodīšanai ar nāvi 1498. gadā.

Dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1475. gadā Savonarola iestājās Boloņā dominikāņu ordenī, svētnieks, 1482.-87.g. Florences sv. Marka klosterī, tad sludinātājs un biktstēvs dažādās Lombardijas pilsētās, 1490.g. atkal Florencē, 1491. gadā sv. Marka klostera priors, pieprasīja radikālas klostera un sabiedrības reformas, liekot pamatā nabadzības ideālu. Vecās derības praviešu un Jāņa atklāsmes grāmatas ietekmēts, domāja, ka pār baznīcu un Itāliju jānāk pelnītam dieva sodam, kuram sekos atjaunošana. Savonarola tāpēc pravietiski sludināja grēku nožēlošanu.

Florences līderis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas karali Kārli VIII, kas 1494.g. devās uzvaras gājienā uz Itāliju, Savonarola apsveica kā Dieva sūtni un nākošo pasaules valdnieku, un pēc Mediči padzīšanas no Florences ieveda tur demokrātisku konstitūciju ar teokrātisku virsotni: Jēzus Kristus - Florences karalis.

Konflikts ar pāvestu un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā nodibinājās stingra tikumiskā kārtība, reliģiska sajūsma valdzināja plašas masas, kas 1497. un 1498.g. karnevālā aizrāvās līdz greznuma lietu un "nieku" sadedzināšanai uz sārta. Pieaugošā aristokrātijas opozīcija (vairākums siņorijā 1498.g. pavasarī), konflikts ar pāvestu Aleksandru VI (atšķirīga politika, 1495.g. sludināšanas aizliegums Savonarolam, 1497.g. ekskomunikācija, kam Savonarola nepadevās, apzinādamies sevi par Dieva sūtni un uzskatīdams Aleksandru par netikumīgu un necienīgu pāvestu) un mūku ordeņu, īpaši franciskāņu, skaudība vājināja Savonarolas stāvokli. Provocēta, tad izjaukta Dieva tiesa, kur Savonarolas ordeņa biedrs Domeniks gribēja uzņemties uguns tiesu par viņa sludinājumu patiesību, vēl paātrināja Savonarolas krišanu. Pūlis ieņēma Sv. Marka klosteri un sagūstīja Savonarolu ar 2 biedriem. Uz viltota spīdzināšanas protokola pamata Savonarolu un viņa biedrus sodīja ar pakāršanu un pēc tam sadedzināšanu uz sārta. Savonarola par katoļu baznīcas principiem un pamatiem un pilnā mērā atzina Akvīnas Toma filozofiju un teoloģiju.

Savonarolas darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbi:

  • Triumphus cruciis, Poesie (izd. 1847.g.),
  • Compendium revelationum (izd. 1845.g.),
  • Prediche e scritti (izd. 1930.g.),
  • Lettere (izd. 1933.g.),
  • Prediche (1933.g.).