Itālija

Repubblica Italiana
Itālijas Republika
Repubblica Italiana Itālijas Republika
Karogs	Ģerbonis
	Himna: Fratelli d'Italia;
	Itālijas atrašanās vieta Eiropā
Galvaspilsēta	Roma
Valsts valodas	itāļu valoda1
Valdība	parlamentāra demokrātija
Neatkarība
Iestāšanās ES	1957. gada 25. martā
Platība
Iedzīvotāji
IKP (PPP)	2007. gada aprēķins
Džini koef. (2000)	36 (vidējs)
HDI (2005)	0.941 (augsts) (20.)
Valūta	Eiro (EUR)
Laika zona	CET (UTC+1)
Interneta domēns	.it
Tālsarunu kods	+39
1	Valle d'Aostā kopā ar itāļu valodu oficiālā ir franču valoda. Dienvidtirolē otrā valsts valoda ir vācu.

Vikipēdijas raksts

Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Itālija (itāļu: Italia), oficiāli Itālijas Republika (itāļu: Repubblica Italiana), ir valsts, kas ir izvietota Itālijas pussalā, Eiropas dienvidos. Itālijas teritorijā atrodas arī divas anklāva pundurvalstis - Vatikāns un Sanmarino, savukārt Šveicē Itālijai pieder eksklāvs Campione d'Italia.

Satura rādītājs

1 Ģeogrāfiskais stāvoklis
2 Klimats
3 Itālijas vēsture
4 Administratīvais iedalījums
- 4.1 Itālijas reģioni
5 Skatīt arī
6 Atsauce

[izmainīt šo sadaļu] Ģeogrāfiskais stāvoklis

Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, bet Kalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām – ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos. Itālijas teritorijā atrodas arī Sicīlijas, Sardīnijas un Elbas salas. Sicīlija un Sardīnija ir attiecīgi vislielākās divas Vidusjūras salas. Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni. Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā – Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā v.j.l., savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni - Monblānu (itāliski - Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus v.j.l., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.

[izmainīt šo sadaļu] Klimats

Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļos vasarās pārsvarā ir karsts laiks ar jūlija vidējo temperatūra no +22C līdz +24C, bet ziemas ir mēreni aukstas ar vidējo janvāra temperatūru 0C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8C līdz +10C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā.^[1]

[izmainīt šo sadaļu] Itālijas vēsture

Arheoloģiskajos izrakumos atklātās cilvēku apmetnes Itālijas pussalā attiecināmas uz Paleolītu, t.i., apmēram, pirms 200 tūkstošiem gadu. Ap VIII-VII gs. p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Apmēram šajā laikā sāka veidoties arī Roma. Romieši šīs grieķu biezi apdzīvotās vietas bija iesaukuši par Lielo Grieķiju (Magna Graecia).

Senās Romas laikā Itālijas pussalu sāka dēvēt par Itāliju, lai gan šī vārda izcelsme ir visai neskaidra. Sākotnēji tā apzīmēja tikai pussalas dienvidu daļu. Tikai pēc tam, kad romieši bija pakļāvuši visu Itālijas pussalu, šo jēdzienu arī sāka attiecināt uz visu pussalas teritoriju.

Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Arī vēlākās Eiropas un Āzijas karalistes - Bizantija, karolingi, Svētā Romas impērija, vairāku gadsimtu laikā mēģināja pakļaut to savai kontrolei (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā). Taču vēl XVIII gs. sākumā par kontroli cīnījās dažādi iekšējie un ārējie politiskie spēki - Savoja, Austrijas Habsburgi un Toskānas hercogiste. Papildus tiem 1738. gadā vēl pievienojās Burbonu karaļnama valdījumi Neapolē.

Itālijas apvienošanās izdevās tikai XIX gs. 1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija. 1848. gadā gandrīz visās Apenīnu pussalas valstīs sākas revolucijas, Ziemeļitālijā tā vērsta pret Austriju, Dienviditālijā - pret Spāniju u.c.. 1849. gadā Austrijas un Francijas armijas gan likvidē dumpjus, tak tikai uz brīdi. 1860. gadā, izmantojot to, ka gadu iepriekš Francija sakāvusi Ziemeļitālijā Austriju, uzliesmoja jauna sacelšanās, kurā lielu lomu spēlēja Džuzepes Garibaldi vienības. 1861. gadā par Itālijas karali kronējās Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II. Visa Itālija nu bija apvienota, izņemot Romu un Venēciju.