Itālija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Itālijas Republika
Repubblica italiana
Itālijas karogs Itālijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaIl Canto degli Italiani
Location of Itālija
Itālijas atrašanās vieta Eiropā
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Roma
41°54′N 12°29′E
Valsts valodas itāļu valoda1
Valdība parlamentāra republika
 -  Prezidents Džordžo Napolitāno
 -  Premjerministrs Enriko Leta
Izveidošanās
 -  Apvienošanās 1861. gada 17. martā 
 -  Republika 1946. gada 2. jūnijā 
Iestāšanās ES 1957. gada 25. martā
Platība
 -  Kopā 301 318 km² (71.)
 -  Ūdens (%) 2,4
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. g. 60 605 053 (23.)
 -  Blīvums 201,1/km² (61.)
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $1,773 trilj.[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $29 392 
Džini koef. (2006) 32 (vidējs
HDI (2010) 0,854 (ļoti augsts) (23.)
Valūta Eiro (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .it
ISO 3166-1 kods 380 / ITA / IT
Tālsarunu kods +39
1 Valle d'Aostā kopā ar itāļu valodu oficiālā ir franču valoda. Dienvidtirolē otrā valsts valoda ir vācu.

Itālija (itāļu: Italia, izrunā [iˈtaːlja]), oficiāli Itālijas Republika (Repubblica italiana), ir Dienvideiropas centrālās daļas valsts. Lielākā daļa no valsts atrodas Apenīnu pussalā, kas tālu iestiepjas Vidusjūrā. Pēc kontūras šī pussala atgādina zābaku. Itālijai pieder arī divas lielas salas: Sardīnija un Sicīlija, un vairākas mazākas salas. Itālija robežojas ar Šveici, Austriju, Franciju, Slovēniju un divām anklāva pundurvalstīm — Vatikānu un Sanmarīno, savukārt Šveicē Itālijai pieder eksklāvs Campione d'Italia.

Aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas klāj kalnienes un kalni.[2] Itālijas ziemeļos dabīgā robeža ar citām valstīm ir Alpu kalni, savukārt tālu pussalā iestiepjas Apenīnu kalni. Lielākā daļa no valsts zemienēm atrodas lielo upju ielejās, piemēram, Po ielejā. Itālijas dienvidos un Sicīlijā atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunkts, tādēļ šeit ir intensīva ģeoloģiskā aktivitāte. Itālijas teritorijā atrodas četri aktīvi vulkāni,[2] no kuriem pazīstamākie ir Vezuvs un Etna.

Itālijas galvaspilsēta ir Roma. Vairums iedzīvotāji ir itāļi. Oficiālā valoda ir itāļu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība, konkrēti, Romas Katoļu baznīca. Itālijā izmantotā valūta ir eiro.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiskajos izrakumos atklātās cilvēku apmetnes Itālijas pussalā attiecināmas uz Paleolītu, t.i., apmēram, pirms 200 tūkstošiem gadu. Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Apmēram šajā laikā sāka veidoties arī Roma. Romieši šīs grieķu biezi apdzīvotās vietas bija iesaukuši par Lielo Grieķiju (Magna Graecia).

Senās Romas laikā Itālijas pussalu sāka dēvēt par Itāliju, lai gan šī vārda izcelsme ir visai neskaidra. Sākotnēji tā apzīmēja tikai pussalas dienvidu daļu. Tikai pēc tam, kad romieši bija pakļāvuši visu Itālijas pussalu, šo jēdzienu arī sāka attiecināt uz visu pussalas teritoriju.

Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Arī vēlākās Eiropas un Āzijas karalistes - Bizantija, karolingi, Svētā Romas impērija, vairāku gadsimtu laikā mēģināja pakļaut to savai kontrolei (jēdziens "Itālija" pirmo reizi avotos parādās 1180. gadā, kad tā sāk apzīmēt Ziemeļitālijas pilsētrepublikas kopā). Taču vēl 18. gadsimta sākumā par kontroli cīnījās dažādi iekšējie un ārējie politiskie spēki - Savoja, Austrijas Habsburgi un Toskānas hercogiste. Papildus tiem 1738. gadā vēl pievienojās Burbonu karaļnama valdījumi Neapolē.

Itālijas apvienošanās izdevās tikai 19. gadsimtā. 1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija. 1848. gadā gandrīz visās Apenīnu pussalas valstīs sākas revolūcijas, Ziemeļitālijā tā vērsta pret Austriju, Dienviditālijā - pret Spāniju u.c.. 1849. gadā Austrijas un Francijas armijas gan likvidē dumpjus, bet tikai uz brīdi. 1860. gadā, izmantojot to, ka gadu iepriekš Francija sakāvusi Ziemeļitālijā Austriju, uzliesmoja jauna sacelšanās, kurā lielu lomu spēlēja Džuzepes Garibaldi vienības. 1861. gadā par Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II. Visa Itālija nu bija apvienota, izņemot Romu un Venēciju.

Laika posmā no 1865. līdz 1871. gadam Itālijas galvaspilsēta bija Florence.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, bet Kalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos. Itālijas teritorijā atrodas arī Sicīlijas, Sardīnijas un Elbas salas. Sicīlija un Sardīnija ir attiecīgi vislielākās divas Vidusjūras salas. Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni. Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā — Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā v.j.l., savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni - Monblānu (itāliski - Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus v.j.l., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļos vasarās pārsvarā ir karsts laiks ar jūlija vidējo temperatūra no +22 °C līdz +24 °C, bet ziemas ir mēreni aukstas ar vidējo janvāra temperatūru 0 °C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26 °C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8 °C līdz +10 °C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā.[3]

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Provinces (provincia)
  • Komūnas (comune)

Itālijas reģioni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Itālijas reģioni
Itālijas reģioni.
* Reģioni ar īpašu statusu.

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijā 2010. gadā dzīvoja 60,6 miljoni iedzīvotāji. Pēc šī rādītāja tā ir ceturtā lielākā valsts Eiropas Savienībā un 23. lielākā pasaulē. Iedzīvotāju blīvums (201 cilvēks uz km²) ir piektais lielākais Eiropas Savienībā. Visvairāk cilvēku dzīvo Ziemeļitālijā, kur koncentrējas aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem.

Pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālijas lielākās pilsētas ir Roma, Milāna un Turīna. Ja skatās pilsētu lielumus pēc to aglomerācijās dzīvojošo skaita, tad viennozīmīgi ar 7,4 miljoniem iedzīvotāju lielākā ir Milāna. Romas aglomerācijā dzīvo salīdzinoši tikai 3,7 miljoni.

Vieta Pilsēta Reģions Iedz. Vieta Pilsēta Reģions Iedz.

Roma
Roma
Milāna
Milāna

1 Roma Lacio 2 761 477 11 Venēcija Venēcija 270 884
2 Milāna Lombardija 1 324 110 12 Verona Venēcija 263 964
3 Neapole Kampānija 959 574 13 Mesīna Sicīlija 242 503
4 Turīna Pjemonta 907 563 14 Paduja Venēcija 214 198
5 Palermo Sicīlija 655 875 15 Trieste Friuli-Venēcija Džūlija 205 535
6 Dženova Ligūrija 607 906 16 Breša Lombardija 193 879
7 Boloņa Emīlija-Romanja 380 181 17 Taranto Apūlija 191 810
8 Florence Toskāna 371 282 18 Prato Toskāna 188 011
9 Bari Apūlija 320 475 19 Parma Emīlija-Romanja 186 690
10 Katānija Sicīlija 293 458 20 Redžo di Kalabrija Kalabrija 186 547

Atsauce[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. (angliski) Italy. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2011-04-30.
  2. 2,0 2,1 (angliski) Italy. Britannica Online Encyclopedia. Atjaunināts: 2010-06-06.
  3. TravelTalisman.lv | iCelo

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]