Desmitkājvēži

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Desmitkājvēži
Decapoda (Latreille, 1802)
Šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus)
Šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Apakštips Vēžveidīgie (Crustacea)
Klase Augstākie vēži (Malacostraca)
Apakšklase Īstie augstākie vēži (Eumalacostraca)
Virskārta Eikarīdi (Eucarida)
Kārta Desmitkājvēži (Decapoda)
Iedalījums

Desmitkājvēži, desmitkāji (Decapoda) ir īsto augstāko vēžu (Malacostraca) kārta. Starp augstākajiem vēžiem desmitkāji kā morfoloģiski, tā bioloģiski ir visdaudzveidīgākā kārta. Desmitkāju kārtā ir apmēram 15 000 sugu, kas iedalītas apmēram 2700 ģintīs. Kārtā ir apmēram 3300 fosilās sugas. Gandrīz puse no visām sugām ir krabji. Nākamās lielākās grupas ir garneles ar apmēram 3000 sugām un anomuras ar 2500 sugām.[1] Senākā desmitkājvēža fosilija ir devona laika fosilija - Palaeopalaemon.[2]

Latvijā ir sastopamas 6-7 sugas: platspīļu upesvēzis (Astacus astacus), šaurspīļu upesvēzis (Astacus leptodactylus), piekrastes peldkrabis (Carcinus maenas), Ķīnas krabis (Eriocheir sinensis), parastā garnele (Palaemon adspersus), smilšu garnele (Crangon crangon)[3] un Eiropas akmeņu garnele (Palaemon elegans).[4] Lai arī Eiropas akmeņu garnele ir novērota Baltijas jūrā, iespējams, ka pie Latvijas krastiem tā nemājo.

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smilšu garnele (Crangon crangon)

Galvenā raksturojošā īpatnība ir krūšu uzbūve, ar kurām ir saaudzis galvkrūšu vairogs. Sānu kroka — branhiostegīts, ko veido galvkrūšu vairogs, sedz žaunu dobumu un žaunas; ūdens straumi, kas apskalo žaunas, rada un virza otra apakšžokļu pāra eksopodīts (skafognatīts). Astoņi krūšu kāju pāri diferencējušies trijos divzarainu žokļkāju pāros un piecos ejkāju pāros, kas ar retiem izņēmumiem ir vienzaraini; pirmais ejkāju pāris pārveidojies spīlēs. Ķermeņa pakaļgalā atrodas astes spura, ko veido anālais segments kopā ar sesto vēdera kāju pāri; divi pirmie vēdera kāju pāri tēviņam ir dzimumorgāni.

Desmitkāji pārvietojas peldot un rāpojot, tādēļ tos iedala divās grupās: peldvēžos un rāpotājvēžos. Kādreiz šīs grupas bija desmitkāju apakškārtas. Bet mūsdienās apakškārtu iedalījums mainīts, balstoties uz ģenētiskajiem pētījumiem.[5]

Baltspīļu vēzis (Austropotamobius pallipes)

[[

Omārs (Homarus gammarus)

Peldošos desmitkājus raksturo no sāniem saplacināts ķermenis un pieres dzelknis (rostrum), liels zvīņveida antenu eksopodīts, garas un tievas krūšu kājas, labi attīstītas vēdera peldkājas. Šādas pazīmes ir, piemēram, smilšu garnelei (Crangon crangon). Rāpojošajiem desmitkājiem, piemēram, upes vēzim, turpretim ir dorsoventrāli saplacināts ķermenis un pieres dzelknis, relatīvi vājāk attīstīts antenu eksopodīts, īsākas un resnākas krūšu kājas un vāji attīstīts vēders.

Starp rāpojošajiem vēderkājiem izšķir garastes vēžus (Macrura), kuriem vēders nav zaudējis lokomotoro funkciju un ir spēcīgi attīstīts, ar labi izveidotu astes spuru, mīkstastes vēžus — vēžus-vientuļniekus (Anotnura), ko raksturo mīksts vēders, vēdera un ekstremitāšu nepilnīga attīstība un asimetrija un bieži vien sestā ekstremitāšu pāra pilnīgs trūkums: vēdera mīkstums un asimetrija saistīti ar instinktu slēpt vēderu moluska gliemežnīcā.

Īsastes vēži jeb krabji (Branchyura) izceļas ar ekstrēmi īsu, saplacinātu un paplašinātu vēderu, bieži ar samazinātu segmentu skaitu tēviņiem. Vēders paliekts zem platā krūšu nodalījuma. Mātītes zem tā paslēpj olas, kuras piestiprina pie vēdera kājām, tādēļ vēders ir ļoti plats un tik cieši nepieguļ pie krūšu apakšējās virsmas.

Attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Desmitkāji postembrionālajā attīstībā iziet metamorfozi, kas var būt ļoti sarežģīta. Vissaliktākā tā ir peldošajiem desmitkājiem. Tā, piemēram, penejs - Penaeus iziet visas desmitkāju kāpuru fāzes — nauplija, metanauplija, protozoejas, zoejas un mizisa fāzi. Visraksturīgākā ir zoejas fāze, kurā par lokomotoriem orgāniem ir trīs pirmie krūšu kāju pāri, kas pieaugušam vēzim pārvēršas par žokļkājām. Pēc zoejas fāzes seko mizisa fāze ar labi attīstītām divzarainām krūšu kājām.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais vairums desmitkāju apdzīvo jūru. Vieni no tiem sastopami tikai atklātajā jūrā; pie tiem pieder daļa peldošo vēžu. Citi uzturas jūras piekrastes joslā. Desmitkāju mazākā daļa apdzīvo saldūdeņus: tā ir upes vēžu grupa, kas, atskaitot nedaudzas sugas, kuras piemērojušās iesāļiem ūdeņiem un sastopamas okeānu upju grīvās, dzīvo tikai saldūdenī.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Desmitkājvēžu kārta (Decapoda)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A classification of living and fossil genera of decapod crustaceans
  2. Fossil record and evolution
  3. Desmitkājvēži (Decapoda)
  4. Introduction to large crustaceans (decapods)
  5. Burkenroad, M. D. (1963). "The evolution of the Eucarida (Crustacea, Eumalacostraca), in relation to the fossil record". Tulane Studies in Geology 2 (1): 1–17.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]