Latvija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 56°56′51″N 24°6′23″E / 56.94750°N 24.10639°E / 56.94750; 24.10639

Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Latvija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Latvijas Republika
Latvijas karogs Latvijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna
"Dievs, svētī Latviju!"

Location of Latvia
Latvija (tumši zaļā krāsā)
Eiropas Savienība (gaiši zaļā krāsā)
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Rīga
589) 56°57′N 24°6′E
Valsts valodas latviešu valoda
Etniskās grupas (2012[1])
Demonīms Latvieši
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Andris Bērziņš
 -  Ministru prezidente Laimdota Straujuma
Likumdevējs Saeima
Neatkarība[1] no Vācijas un Krievijas 
 -  Deklarēta 1918. gada 18. novembrī 
 -  De iure atzīta 1921. gada 26. janvārī 
 -  Likvidēta pēc inkorporācijas PSRS 1940. gada 5. augustā 
 -  Vācijas okupācija 1941—1945 
 -  PSRS okupācija 1945—1991 
 -  Atjaunota 1990. gada 4. maijs[2]1991. gada 6. septembris[3] 
Iestāšanās ES 2004. gada 1. maijs
Platība
 -  Kopā 64 589 km² (123.)
 -  Ūdens (%) 1,57% (1014 km2)[2]
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. g. 1 997 500[3] (148.)
 -  Blīvums 30,9/km² (166.)
IKP (PPP) 2012. gada aprēķins
 -  Kopā $37,038 miljardi[4] 
 -  Uz iedzīvotāju $18 140[4] 
Džini koef. (2010) 0,352 (vidējs
HDI (2013) 0,814 (ļoti augsts) (44.)
Valūta Eiro (€) (EUR)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .lv[4]
ISO 3166-1 kods 428 / LVA / LV
Tālsarunu kods +371
1 ^ Latvijas valsti pasludināja Tautas padome Vācijas okupētajā teritorijā
2 ^ Saeima deklarēja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu
3 ^ Padomju Savienība atzina Latvijas neatkarību
4 ^ Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Latvija, oficiāli Latvijas Republika, ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Tā ir viena no trijām Baltijas valstīm un ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos ar Krieviju, dienvidaustrumos Baltkrieviju, bet dienvidos ar Lietuvu. Rietumos to apskalo Baltijas jūra, savukārt ziemeļos — Rīgas jūras līcis. Latvijas platība ir 64 589 km2, un tajā 2012. gada sākumā dzīvoja 2 217 053 iedzīvotāji.[5] Aptuveni trīs piektdaļas no iedzīvotājiem ir latvieši, bet no pārējiem iedzīvotājiem lielākā daļa ir krievi. Latviešu valoda ir oficiālā valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība (galvenokārt luterisms, katoļticība un pareizticība).

Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Valsts galva ir prezidents, bet valdības galva ir Ministru prezidents.

Aizvēsturē Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu un Baltijas somu ciltis. Kopš 9. gadsimta Kurzemē un Daugavas baseinā pastiprinājās vikingu ietekme, kuri to izmantoja kā daļu no ceļa no varjagiem uz grieķiem. Jau pirms 11. gadsimta Latvijas austrumu daļā nostiprinājās Austrumu kristietība un izveidojās Jersikas un Kokneses valstis. 12. un 13. gadsimtā Livonijas krusta karu rezultātā Latvijas teritorijā tika izveidota Livonijas konfederācija un iedzīvotāji pievērsti katoļticībai. No 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta sākumam Latvija bija sadalīta starp Poliju-Lietuvu, Dāniju (Kurzemes bīskapija) un Zviedriju. 18. gadsimtā Lielā Ziemeļu kara un Polijas-Lietuvas sadalīšanas rezultātā Latviju anektēja Krievijas impērija. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas un Brestļitovskas līguma noslēgšanas Latviju pilnībā okupēja Vācijas impērija, pēc kuras sakāves Pirmajā pasaules karā 1918. gada 18. novembrī tika deklarēta neatkarīga Latvijas Republika. Latvijas brīvības cīņās tās neatkarība tika nosargāta, ko starptautiski atzina 1921. gada 26. janvārī. Otrā pasaules kara sākumā Latviju okupēja Padomju Savienība, pēc tam nacistiskā Vācija, bet kara beigās atkal Padomju Savienība. Latvijas Republika suverenitāti atkārtoti deklarēja 1990. gada 4. maijā, bet neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada 21. augusta. 2004. gada 29. martā Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, 2004. gada 1. maijā par Eiropas Savienības, bet 2014. gada 1. janvārī arī par Eirozonas dalībvalsti.

Etimoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas nosaukums

13. gadsimta sākumā Indriķa hronikā latviešu apdzīvotā teritorija tiek saukta par "Letgali". Aprakstot 1209. gada karagājienu pret Jersikas valdnieku Visvaldi, Latviešu Indriķis savā hronikā sāka lietot apzīmējumu "Letija", ko vēlāk atkārtoti attiecināja uz letgaļu apdzīvotajām Jersikas un Tālavas zemēm. Iespējams, šis vārds darināts pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem atbilstoši latgaļu nosaukumam līvu valodā, kas bija sākotnējie starpnieki krustnešu attiecībās ar sākotnēji pakļautās Livonijas kaimiņu tautām. Vārds Letthia var būt arī atvasināts no daudz senākā kopnosaukuma latgaļu, sēļu un leišu zemēm, kas 1009. gadā parādās kā Litua Kvedlinburgas hronikā, bet vēlāk kā Lettowia 1253. gada karaļa Mindauga dāvinājuma latīņu tekstā. Tāpat lietuviešu nosaukums 13. gadsimtā latīniski rakstītajā Indriķa hronikā bija Lethones vai Letones.[6]

Viens no pirmajiem autoriem, kas Vidzemi, Kurzemi un Zemgali aprakstīja kā vienotu "latviešu nācijas" apdzīvotu teritoriju, bija mācītājs Pauls Einhorns. 1649. gadā viņš publicēja pirmo pamatīgo latviešu vēstures grāmatu Historia Lettica, kuras pilnais nosaukums bija "tas ir latviešu nācijas apraksts, kurā stāstīts par latviešiem kā Vidzemes, Kurzemes un Zemgales senajiem iedzīvotājiem, viņu nosaukumu, reliģijas, valstu (Republica) vai pārvaldes izcelsmi, kādi tie bija pagānu laikos, arī viņu paražām, ieražām, dabu un īpašībām u.c."

Kā vienotas latviešu tautas apdzīvotās zemes apzīmējums Latvijas vārds ir samērā jauns. Tas latviešu valodā parādās 19. gadsimta otrajā pusē.[7] Latvijas vārdu cildināja un pamazām tautā ieviesa dzejnieki Auseklis, Andrejs Pumpurs un Atis Kronvalds. Pateicoties viņu lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam latviešu un igauņu zemju apzīmējumam lietotais vārds "Baltija" tika pamazām nomainīts pret "Latviju".

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Latvijas vēsture un Latvijas vēstures hronoloģija
Baltu tautas ap 1200. gadu
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Baltu valodās runājošie latviešu priekšteči ienāca Latvijas teritorijā 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. un daļēji sajaucās ar līvu priekštečiem, kas šeit dzīvoja kopš 4. gadu tūkstoša p.m.ē. Vikingu laikos (7.—11. gadsimts) kuršu un līvu zemes karoja ar zviedru un dāņu vikingu ķēniņiem. Jersikas, Kokneses un Tālavas letgaļu valstis līdz 13. gadsimta sākumam maksāja meslus Polockas un Pleskavas rusu kņaziem.

Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorija bija sadalīta daudzās mazākās valstīs, ko pārvaldīja kuršu, zemgaļu, līvu, sēļu, latgaļu un vendu ķēniņi un virsaiši. Livonijas krusta karu laikā apmēram simts gados (1195—1290) Latvijas teritoriju pakāpeniski pakļāva Livonijas ordenis un kopā ar Rīgas, Kurzemes bīskapu, kā arī Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapu valstīm izveidoja Livonijas konfederāciju, kas pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Arī kristietības ieviešanu latvju zemēs aizsāka vācu misionāri 13. gadsimta sākumā.

Livonijas konfederācijai sabrūkot, 16. gadsimta otrajā pusē Vidzeme un Latgale nonāca tiešā Polijas-Lietuvas ūnijas kontrolē kā Pārdaugavas hercogiste. Kurzeme un Zemgale kļuva par autonomu hercogisti Polijas-Lietuvas vasaļatkarībā. Kurzemes bīskapija nonāca Dānijas īpašumā (1560—1579), to pārvaldīja Dānijas karaļa brālis Magnuss, kas īsu laiku bija arī Livonijas karalis.

1621. gadā Poļu—zviedru kara laikā Zviedrija iekaroja Rīgu un Vidzemi, taču Lielā Ziemeļu kara laikā pēc astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma Livonijas un Igaunijas provinces 1710. gadā padevās Krievijai, ko Zviedrija un Polija-Lietuva atzina Nīštates miera līgumā 1721. gadā. Pēc atkārtotām Polijas dalīšanām Krievija anektēja arī Latgali (1772) un Kurzemes un Zemgales hercogisti (1795). Pēc Krievijas novājināšanās Pirmajā pasaules karā un revolūcijas Padomju Krievija saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu 1918. gada 3. martā atteicās no tiesībām uz Latvijas teritoriju. Vācbaltieši šajā laikā atjaunoja Kurzemes hercogisti, bet vēlāk Latvijas un Igaunijas teritorijā mēģināja izveidot apvienoto Baltijas hercogisti Prūsijas vasaļatkarībā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Vācijas kapitulācijas Latvija 1918. gada 18. novembrī pasludināja sevi par neatkarīgu republiku. Tika izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. 1920. gada 1. maijā tika pieņemta Latvijas Satversme.

Pēc 1934. gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti. Pēc 1939. gada PSRS un Vācijas slepenās vienošanās Latvija nokļuva Padomju Savienības ietekmes sfērā. 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība Latviju okupēja, bet 1940. gada 5. augustā to iekļāva PSRS sastāvā kā padomju republiku.

Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrā pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības okupēta līdz Padomju komunisma reformas sekmēja Latvijas neatkarības kustību un valsts 1991. gada 21. augustā atguva neatkarību. Kopš tā laika Latvija ir atjaunojusi saiknes ar Rietumiem un 2004. gadā kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.

Politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas parlamentu jeb Saeimu, kuru sastāda 100 deputāti, ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās reizi četros gados. Prezidentu ievēl Saeima atsevišķās vēlēšanās arī reizi četros gados. Prezidents izvēlas premjerministru (Ministru prezidentu), kuru kopā ar viņa kabinetu apstiprina Saeima.

2003. gada 20. septembrī referendumā 66,9% Latvijas pilsoņu nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Latvija kļuva par ES dalībvalsti 2004. gada 1. maijā. Kopš 2004. gada 29. martā Latvija ir arī NATO dalībvalsts.

Pašreizējais valsts prezidents ir Andris Bērziņš, Ministru prezidente ir Laimdota Straujuma. 2011. gada 17. septembrī tika ievēlēta 11. Saeima. Tajā ir pārstāvētas 5 apvienības:

Valdošo koalīciju veido "Vienotība", Reformu partija un Nacionālā apvienība.

Ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas fiziskās ģeogrāfijas karte

Latvija atrodas Ziemeļeiropā (nereti uzskata, ka arī Austrumeiropā), Baltijas jūras austrumu krastā. Valsts platība ir 64 589 km2. Latvijas robežas kopējais garums ir 1836 km, no tiem 1382 km ir sauszemes robeža.[2] Tai ir sauszemes robežas ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu, kā arī jūras robeža ar Zviedriju, Lietuvu un Igauniju. Latvijas robežas garums ar Igauniju ir 343 km, ar Krieviju292 km, ar Baltkrieviju171 km, ar Lietuvu576 km, bet jūras robežas garums ir 498 km.[2] Latvijā ūdens klāj aptuveni 2340 km2 lielu platību,[2] kas ir 3,62% no visas valsts teritorijas. Latvijā ir vairāk kā 12 000 upju ar kopgarumu apmēram 38 000 km,[8] lielākās no tām ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta, kā arī ir 2256 ezeri, kas lielāki par 1 ha.[9] Latvijas lielākie ezeri ir Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieks.

Latvija ir tipiska līdzenumu valsts. Atrodas lielā Austrumeiropas līdzenuma rietumos pie Baltijas jūras. Latvijas reljefs veidojies ledus laikmetā, augstākais reljefa punkts ir 311,6 metrus augstais Gaiziņkalns. Pēc Zemes virsas reljefa formu lieluma Latvijā izdala reljefa lielformas, vidējformas un mikroformas. Latvijas reljefa lielformas ir zemienes un augstienes, zemienes aizņem 60%, bet augstienes — 40% no valsts teritorijas. Galvenās augstienes ir Vidzemes augstiene, Alūksnes augstiene, Latgales augstiene, Augšzemes augstiene, Rietumkursas augstiene, Austrumkursas augstiene, Ziemeļkursas augstiene, Idumejas augstiene un Sakalas augstiene. Savukārt nozīmīgākās zemienes ir Piejūras zemiene, Kursas zemiene, Viduslatvijas zemiene (šajā zemienē ietilpst Zemgales līdzenums), Tālavas zemiene, Veļikajas zemiene un Austrumlatvijas zemiene.

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas klimats

Latvija atrodas mērenajā joslā, un tās klimatu ietekmē jūras tuvums un no Atlantijas okeāna nestās gaisa masas, kā rezultātā Latvijā valda maigs un mitrs klimats un vērojama izteikta četru gadalaiku maiņa. Tā kā Latvija ir izstiepta ziemeļu—austrumu virzienā, klimats rietumos un austrumos ir nedaudz atšķirīgs. Debesis bieži ir apmākušās, vidēji 160—180 dienas gadā. Vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 574 līdz 691 mm gadā.

Zemākā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā reģistrēta 1956. gada 8. februārī Daugavpilī. Toreiz gaisa temperatūra pazeminājās līdz −43,2 °C. Arī augstākā gaisa temperatūra ir reģistrēta Daugavpilī. 1943. gada 28. augustā tā sasniedza +36,4 °C atzīmi. Vidējā gaisa temperatūra ziemas aukstākajā mēnesī janvārī piekrastē svārstās ap −3 °C, bet Latvijas austrumdaļā ap −7 °C, savukārt vidējā gaisa temperatūra vasaras karstākajā mēnesī jūlijā piekrastē ir ap +16 °C, bet Latvijas austrumdaļā ap +17,5 °C.

Administratīvais iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2009. gadā Latvija pārgāja no divu līmeņu pašvaldībām (pagasti un pilsētas bija kā pirmā līmeņa, bet rajonu padomes — kā otrā līmeņa pašvaldības) uz viena līmeņa pašvaldībām — 110 novadiem un 9 republikas pilsētām (Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils).

Latvijas novadi un republikas pilsētas

Flora un fauna[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltā cielava, Latvijas nacionālais putns
Parastā pīpene jeb margrietiņa, Latvijas nacionālā puķe

Latvijā pārsvarā dominē velēnu podzolētās augsnes. Meži aizņem aptuveni 45% Latvijas teritorijas.[10] Izplatītākie koki Latvijas mežos: priede (51%), bērzs (24%), egle (17%). Dažviet purvu veģetācija.

Uzskata, ka pirmie dzīvnieki, kas pēc ledāja atkāpšanās Latvijā nonāca migrācijas ceļā, bija kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki. Pirmie zīdītāji, kas atgriezās Latvijā, bija ziemeļbrieži, kuri tagad mitinās tundras zonā. Nedaudz vēlāk teritoriju sāka apdzīvot aļņi un arī plēsējibrūnie lāči, vilki un polārlapsas. Vairums šo dzīvnieku sugu labi pacieta auksto klimatu.

Gadu gaitā dzīvnieku sugu sastāvs Latvijā ir mainījies. To ietekmēja gan klimata pārmaiņas, gan šo pārmaiņu izraisītā veģetācijas maiņa, gan cilvēka parādīšanās šajā vidē. Atlantiskajā periodā, kad klimats bija siltāks, Latvijas teritorijā dzīvoja lielie zālēdāji: tauri (mūsdienās izmiruši Eiropas govs priekšteči), savvaļas zirgi, sumbri. Latvijā mūsdienās ir 507 mugurkaulnieku un aptuveni 17 540 bezmugurkaulnieku sugas.

Latvijā sastopami tādi dzīvnieki kā zaķi, stirnas, aļņi, meža cūkas, staltbrieži, lapsas. Bagātīga putnu un zivju valsts.

Meži[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mežs ir raksturīgs ainavas elements, jo aizņem 29 660 km2, t.i., apmēram 45% Latvijas platības. Latvijas klimatiskie apstākļi — bagātīgie nokrišņi, liels gaisa relatīvais mitrums, samērā garais veģetācijas periods — ir izdevīgi mežu augšanai. Latvijas mežos aptuveni 67% ir skuju koku, 33% — lapu koku. Izplatītākā koku suga ir priede.

Dzīvnieku valsts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašlaik Latvijā ir konstatēts aptuveni 13 000 dzīvnieku sugu. Faunas bagātība izskaidrojama galvenokārt ar Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. Latvija atrodas jaukto mežu zonā, kurā ienāk gan taigas, gan platlapju mežu joslas faunas elementi. Bez tam pāri Latvijai gar Baltijas jūru iet putnu migrācijas ceļi.

No zīdītājiem Latvijā vairāk vai mazāk bieži sastopamas ap 60 sugu. Sugu, kā īpatņu skaita ziņā bagātīgāk pārstāvēti grauzēji (19 sugu). No plēsējiem Latvijā konstatēts 12 sugu. Lielākais no tiem ir brūnais lācis, kas retumis pie mums ieklīst no kaimiņvalstīm, galvenokārt no Igaunijas.

Latvijā konstatētas 295 putnu sugas. Putni arī kvantitatīvi ir sauszemes biocenozēs visvairāk pārstāvētā mugurkaulnieku grupa. Tie ir svarīga ainavas sastāvdaļa, jo regulē kukaiņu, grauzēju un daudzu citu dzīvnieku skaitu un tādējādi netieši ietekmē to ražību un dabisko pieaugumu. Grauzēju izķeršanā liela nozīme ir pūčveidīgajiem putniem, no kuriem Latvijā konstatēts 13 sugu. Apmēram 30 putnu sugas Latvijā ir pieskaitāmas pie medību objektiem. Te jāmin vistveidīgiemežirbe, laukirbe, rubenis, mednis, zosveidīgiemeža pīle jeb mercene, krīklis, prīkšķe, platknābis, tārtiņveidīgiesloka, mērkaziņa un griežveidīgielaucis. No Latvijā līdz šim reģistrētajām putnu sugām lielākā daļa (190 sugu) te arī ligzdo. Uz ziemošanas un ligzdošanas vietām valstij pāri ceļo 45, bet ziemot ierodas 15 sugas. Kā reti ieceļotāji jeb maldu viesi reģistrētas 45 sugas. Latvijā ligzdojošo putnu faunu veido galvenokārt Palearktikā plaši izplatītas sugas, arī platlapju mežu elementi — baloži, zaļā vārna, žubītes, lakstīgala u.c. — kopā apmēram 50 sugu. Daudz mazāk ir taigas elementu (14 sugu), no kuriem jāmin riekstrozis, mežirbe, mednis. Gandrīz tikpat daudz (11 sugu) ir tundras elementu — baltirbe, lietuvainis, melnkakla gārgale. No stepju zonas atceļojusi laukirbe, paipala, grieze u.c.

Rāpuļu fauna Latvijā ir nabadzīga, jo mitrais un samērā vēsais klimats nav piemērots vairumam rāpuļu sugu. No valstī konstatētajām 7 sugām indīga ir tikai odze, bet visas pārējās — derīgas un saudzējamas. Īpaši tas sakāms par purva bruņurupuci.

Abinieku ir 13 sugu, ieskaitot reto koku vardi, kuras ziemeļu robeža ir Latvija.


Zivju fauna Latvijā ir daudzveidīga. Ieskaitot retās ieceļotājas, Latvijas ūdeņos reģistrēts 70 zivju sugu: 30 saldūdens zivju sugu, apmēram tikpat daudz jūras zivju sugu un apmēram 14 caur un puscaurceļotāju sugu.

Lašu dzimtas zivis ir auksto un mērenās joslas ūdeņu iemītnieces. Latvijā sastopamās šīs dzimtas 4 vietējās sugas, no kurām 3 ir caurceļotājas (lasis, taimiņš un caurceļotāja sīga), bet viena dzīvo saldūdeņos (repsis), kā arī aklimatizētā varavīksnes forele, pedele u.c.

No apaļmutniekiem Latvijas ūdeņos sastopamas 3 nēģu sugas.

Pēc sugu un īpatņu skaita vislielākā ir kukaiņu klase, no kuras Latvijā konstatēts gandrīz 10 000 sugu. Kukaiņi ir daudzu zīdītāju (ciršļu, sikspārņu), putnu (dzegužu, lēļu, pupuķu, mušķērāju, ķauķu, zīlīšu, bezdelīgu, svīru), rāpuļu, abinieku, zirnekļu u.c. dzīvnieku pamatbarība. Pēc sugu skaita un nozīmības svarīgākās kukaiņu kārtas Latvijā ir divspārņi (3500 sugu), vaboles (2570), plēvspārņi (2500), tauriņi (2042), augu sūcēji (500), blaktis (400), makstenes(186), cikādes (163), spāres (53), taisnspārņi (39).

Posmtārpi ir plaši izplatīti kā augsnē, tā jūrās un saldūdeņos. Sakarā ar niecīgo ūdens sāļumu jūrā Latvijas piekrastē atrastas tikai 4 daudzsaru tārpu sugas, bet Baltijas jūras dienvidrietumu daļā ir vairāk nekā 100 sugu. Latvijā ir 14 dēļu sugu.

Reģistrēto dzīvnieku sugu skaits Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zīdītāji — apmēram 70 sugas
    • Grauzēji — 20 sugas
  • Putni — 347 sugas
  • Zivis — 29 sugas, kas dzīvo jūrā, 14 dzīvo gan jūrā, gan saldūdeņos, 30 sastopamas upēs un ezeros
  • Abinieki — 13 sugas
  • Rāpuļi — 7 sugas
  • Citi:
    • Gliemji — 131 suga (saldūdeņos 59, jūrā 7, uz sauszemes 65 sugas)
      • Gliemeži — 103 sugas
        • Vīngliemeži — 9 sugas
        • Kailgliemeži — 13 sugas
  • Vēžveidīgie — apm. 240 sugas
  • Daudzkāji — 39 sugas
  • Kukaiņi — apmēram 10 000 sugas

Iedzīvotāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etniskais sastāvs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā Pasaules kara un okupāciju rezultātā radikāli izmainījās Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Latvijas neatkarības atjaunošanai sekojošā iedzīvotāju emigrācija un dabiskā pieauguma krasā samazināšanās izraisīja pilnīgi pretējas tendences un pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijas iedzīvotāju skaits un etniskā struktūra gandrīz precīzi atgriezās 1959. gada skaitļos.[11]

Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs 1897—2011
Tautība 1897 1925 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011 [12]
Iedz. skaits  % Iedz. skaits  % Iedz. skaits  % Iedz. skaits  % Iedz. skaits  % Iedz. skaits  % Iedz. skaits  % Iedz. skaits  % Iedz. skaits  %
Latvieši 1 318 112 68,3 1 354 126 73,4 1 467 035 76,9 1 297 881 62,0 1 341 805 56,8 1 344 105 53,7 1 387 757 52,0 1 370 703 57,7 1 284 194 62,1
Krievi 232 204 12,0 193 648 10,5 168 300 8,8 556 448 26,6 704 599 29,8 821 464 32,8 905 515 34,0 703 243 29,6 556 422 26,9
Baltkrievi 38 010 2,1 26 800 1,4 61 587 2,9 94 898 4,0 111 505 4,5 119 702 4,5 97 150 4,1 68 174 3,3
Ukraiņi 512 0,0 1800 0,1 29 440 1,4 53 461 2,3 66 703 2,7 92 101 3,5 63 644 2,7 45 699 2,2
Poļi 65 056 3,4 51 143 2,8 48 600 2,6 59 774 2,9 63 045 2,7 62 690 2,5 60 416 2,3 59 505 2,5 44 783 2,2
Lietuvieši 23 192 1,3 22 800 1,2 32 383 1,6 40 589 1,7 37 818 1,5 34 630 1,3 33 430 1,4 24 426 1,2
Ebreji 142 315 7,4 95 675 5,2 93 400 4,9 36 592 1,8 36 680 1,6 28 331 1,1 22 897 0,9 10 385 0,4 6416 0,3
Čigāni 2870 0,2 3800 0,2 4301 0,2 5427 0,2 6134 0,3 7044 0,3 8205 0,3 6452 0,3
Vācieši 120 191 6,2 70 964 3,8 62 100 3,3 1609 0,1 5413 0,2 3299 0,1 3783 0,1 3465 0,1 3023 0,1
Igauņi 7893 0,4 6900 0,4 4610 0,2 4334 0,2 3681 0,2 3312 0,1 2652 0,1 2000 0,1
Lībieši 1268 0,1 944 0,0 185 0,0 48 0,0 107 0,0 135 0,0 180 0,0 180 0,0
Citi 51 509 2,7 5504 0,3 3256 0,2 8648 0,4 13 828 0,6 16 979 0,7 29 275 1,1 24 824 1,1 26 118 1,3
Kopā 1 929 387 1 844 805 1 905 936 2 093 458 2 364 127 2 502 816 2 666 567 2 377 383 2 067 887

Valodu prasme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 2005. gada sabiedriskās domas pētījumu firmas "Latvijas fakti" veiktās aptaujas datiem latviešu valodā spēja sazināties 91% Latvijas iedzīvotāju (pilsoņu un nepilsoņu), krievu valodā — 94%, angļu valodā — 29%, vācu valodā — 16%, poļu valodā — 3%, baltkrievu valodā — 3%, ukraiņu valodā — 3%, lietuviešu valodā — 2%. Mazāk nekā 1% iedzīvotāju varēja sazināties itāļu, franču, spāņu vai igauņu valodā. Aptuveni 60% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ģimenēs runāja latviski, bet 37% — krievu valodā. Citu valodu ģimenē lietoja tikai 0,9% Latvijas iedzīvotāju. 93% aptaujāto latviešu spēja sazināties krievu valodā, 33% — angļu valodā, gandrīz 20% — vācu valodā. 95% aptaujāto cittautiešu runāja krievu valodā, 80% — latviešu valodā, 25% — angļu valodā, 12% — vācu valodā.[13]

Savukārt pēc 2009. gada Latviešu valodas aģentūras (LVA) aptaujas datiem latviešu valodas pratēju īpatsvars Latvijā bija 92%, bet krievu valodas pratēju 98%. Tikai 1% visu aptaujāto latviešu neprata krievu valodu, bet 8% krievvalodīgo nemaz neprata latviešu valodu. Laba krievu valodas prasme bija 76% latviešu, bet laba latviešu valodas prasme bija tikai 48% cittautiešu. Tomēr 81% respondentu ar dzimto krievu valodu uzskatīja, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu jāprot latviešu valoda. Jauniešu vecumgrupā no 17 līdz 25 gadiem 64% krievvalodīgo jauniešu labi pārvaldīja latviešu valodu un 56% no latviešu jauniešiem labi prata krievu valodu. Angļu valodu prata 56% respondentu ar dzimto latviešu valodu (labi 14%, viduvēji 19%, pamatprasmju līmenī 23%) un 53% krievvalodīgo (labi 16%, viduvēji 21%, pamatprasmju līmenī 16%). Vācu valodu dažādos līmeņos prasmi atzina 36% respondentu ar dzimto latviešu valodu un 27% krievvalodīgo. [14] Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2008./2009. mācību gadā angļu valodu apguva 82,8% Latvijas skolēnu, krievu valodu 35,3%, vācu valodu 12,9% un franču valodu 1,6% skolēnu.

Pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā ir 76 pilsētas, no kurām divās (Rīgā un Daugavpilī) dzīvo vairāk par 100 000 iedzīvotāju. 19 pilsētās dzīvo vismaz 10 000 iedzīvotāju. Deviņas pilsētas ir ar republikas pilsētas statusu: Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Valmiera un Ventspils.[15]

Senākās Latvijas pilsētas, kam piešķirtas pilsētas tiesības, ir Rīga (1225), Valmiera un Cēsis (1323), bet jaunākās — Skrunda (1996), Līgatne, Ķegums, Salaspils (1993).

Lielākās pilsētas Latvijā
(2014. gada Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati)[5]
Vieta Pilsēta Novads Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Novads Iedzīvotāji
Riian vanhakaupunki.jpg
Rīga
Daugavpils University square.jpg
Daugavpils
1 Rīga Republikas pilsēta 701 185 11 Tukums Tukuma novads 19 192
2 Daugavpils Republikas pilsēta 98 089 12 Salaspils Salaspils novads 17 787
3 Liepāja Republikas pilsēta 79 995 13 Cēsis Cēsu novads 17 392
4 Jelgava Republikas pilsēta 62 572 14 Kuldīga Kuldīgas novads 12 123
5 Jūrmala Republikas pilsēta 57 385 15 Olaine Olaines novads 12 025
6 Ventspils Republikas pilsēta 40 679 16 Saldus Saldus novads 11 686
7 Rēzekne Republikas pilsēta 32 630 17 Sigulda Siguldas novads 11 570
8 Ogre Ogres novads 25 894 18 Talsi Talsu novads 10 634
9 Valmiera Republikas pilsēta 25 680 19 Dobele Dobeles novads 10 540
10 Jēkabpils Republikas pilsēta 24 839 20 Bauska Bauskas novads 9528

Tautsaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas ekonomika

Latvijas ekonomika ir 91. lielākā ekonomika pasaulē pēc nominālā iekšzemes kopprodukta (24 013 — 2010. gada dati)[16] un 101. lielākā ekonomika pasaulē pēc pirktspējas paritātes (34,629 miljardi — 2011. gada dati). Latvija kopš 1999. gada ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas un kopš 2004. gada Eiropas Savienības dalībvalsts.

Latvijā ir viena no straujāk augošajām ekonomikām Eiropas Savienībā, kopš 2000. gada Latvijai ir viens no augstākajiem IKP izaugsmes tempiem Eiropā. Tomēr 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā patēriņa pieauguma dēļ tas strauji krita, ko pastiprināja arī finanšu krīze.[17][18] 2009.gadā Latvijas valdība īstenoja krasus fiskālās pielāgošanas pasākumus, kas nodrošināja Latvijas ekonomikas pakāpenisku atveseļošanās un ļāva 2011. gadā atgriezties pie IKP izaugsmes par 5,5%. Tas Latvijas tautsaimniecību atkal ierindoja Eiropas Savienības straujāk augošo ekonomiku saraksta augšgalā. 2012. gada SVF finanšu palīdzības pēcprogrammas ziņojumā bija norādīts, ka Latvijas ekonomika piedzīvo spēcīgu atveseļošanos, taču galvenajām prioritātēm jābūt augstā bezdarba līmeņa samazināšanai un starptautiskās konkurētspējas uzlabošanai, kas atkarīga no produktivitāti veicinošām reformām. Tāpat nepieciešamas izglītības un pārvaldes reformas un juridiskās sistēmas stiprināšana.[19]

2014. gada 1. janvārī latus nomainīs eiro.[20] Tāpat valstī ir gandrīz pabeigta privatizācija.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija sastāv no pieciem kultūrvēsturiskajiem novadiem: Kurzemes, Zemgales, Sēlijas, Latgales un Vidzemes. Katrs atšķiras gan ar valodas izloksnēm, gan ar tradīcijām un ļaužu raksturiem. Brīvības pieminekļa simboli 3 zvaigznes neapzīmē Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, bet gan trīs daļas, kas, veidojot neatkarīgu Latvijas Republiku, apvienojās kopā. Tās bija latviešu un lībiešu apdzīvotās zemes, kas Krievijas Impērijas sastāvā tika sadalītas trīs atsevišķās guberņās: Kurzeme, Zemgale, Sēlija Kurzemes guberņā, Vidzeme (tur ietilpa arī daļa Dienvidigaunijas) Vidzemes guberņā un Latgale Vitebskas guberņā. Kurzemes guberņai kopā ar Vidzemes guberņas latviešu pagastiem pievienojās Vitebskas guberņas latviešu daļa un tā izveidojās Latvijas Republika. Galvaspilsēta Rīga tradicionāli pieder Vidzemes novadam, taču kopš pēckara straujās urbanizācijas Rīga kopā ar tās aglomerāciju ir izveidojusies kā atsevišķs, no pārējās Vidzemes atšķirīgs novads.

Zinātne un izglītība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Latvijas augstskolas

Latvijā ir 34 augstākās mācību iestādes, no tām sešas ir klasiskās universitātes tipa augstskolas, bet divas ir valsts augstskolas. Latvijas Augstskolu likuma 7. pants nosaka, ka valsts augstskolu statuss ir tikai Latvijas Policijas akadēmijai (kas ir likvidēta) un Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai, bet pārējās augstskolas ir "atvasinātas publiskas personas" (kurās valsts var būt līdzdibinātājs). Vislielākā augstskola valstī ir Latvijas Universitāte. Augstākā izglītība ir maksas, taču valsts no budžeta līdzekļiem īsteno plānos paredzēto nepieciešamo specialitāšu studentu mācību apmaksu, dodot iespēju noteiktam studentu skaitam šajās "budžeta vietās" studēt bez maksas. Tā kā savā pašpārvaldē un finanšu politikā augstskolas ir pilnīgi autonomas, mācību maksas, stipendijas, pasniedzēju algas u.c. maksājumus nosaka katras augstskolas Senāts.

Zinātnē iesaistīti aptuveni 5000 pētnieku (2011), no kuriem 3800 ir zinātņu doktori. Zinātnes finansējums Latvijā ir procentuāli viszemākais Eiropas Savienībā, un tā pamatā tiek uzturēta par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem.[21]

Mūzika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Mūzika Latvijā

Latvijā mūzikai ir senas tradīcijas sākot ar tautas mūziku, klasisko mūziku līdz pat populārajai estrādes mūzikai. Ievērojamākais Latvijas mūziķis 18. gadsimtā bija Rīgas Pētera baznīcas ērģelnieks un komponists Johans Gotfrīds Mītels, bet 19. gadsimtā — Rīgas operteātra diriģents un komponists Rihards Vāgners. Latviešu kora mūzikas pamatlicēji bija Jānis Cimze, Ernests Vīgners un Andrejs Jurjāns. Pirmie vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki notika 1873. gadā, to virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Latviešu klasiskās mūzikas izcilākie pārstāvji 20. gadsimtā bija Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emīls Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Marģeris Zariņš. Pazīstamākie mūsdienu latviešu komponisti ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Zigmārs Liepiņš, Pēteris Vasks, Georgs Pelēcis, Maija Einfelde, starptautiski pazīstami opermūzikas dziedātāji Mariss Vētra, Jānis Zābers, Egils Siliņš, Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons, pianists Vestards Šimkus, ērģelnieki Iveta Apkalna un Aivars Kalējs un citi.

Populārākā metālmūzikas grupa ir folkmetāla grupa Skyforger. Populārās mūzikas grupas ir Prāta Vētra, Līvi, Cosmos, Gain Fast, Labvēlīgais Tips un Tumsa, dziedātāji Lauris Reiniks, Mārtiņš Freimanis, Liene Šomase, Aija Andrejeva, Andris Ērglis un citi. Latvija kopš 2000. gada piedalās Eirovīzijas dziesmu konkursā, kur 2002. gada konkursā Latvijas pārstāve Marija Naumova guva uzvaru, Prāta Vētra ieguva 3. vietu 2000. gada konkursā un Valtera un Kaža 5. vietu 2005. gada konkursā. Latvija organizēja 2003. gada Eirovīzijas dziesmu konkursu.

Plašsaziņas līdzekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

LTV1 raidījums Panorāma 2009. gadā

Avīzes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas lielākie laikraksti ir "Diena", "Neatkarīgā Rīta Avīze" un "Latvijas Avīze".

Radio[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radio Latvijā regulāri sāka raidīt 1925. gada 1. novembrī trīsarpus gadus pēc pirmās Eiropas radiostacijas darba uzsākšanas Londonā. Pirmā privātā radiostacija — Radio SWH — Latvijā sāka darboties tikai 1993. gadā. Pašlaik visā Latvijā raida 9 radiostacijas, Rīgā — 22, darbojas 18 reģionālās radiostudijas.

Televīzija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā pirmajā no Baltijas valstīm tika izveidota televīzija. Līdz tam Padomju Savienības teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) un Kijevā. Regulāras televīzijas pārraides Latvijas Televīzija sāka 1954. gada 6. novembrī. 1974. gadā sākās krāsu televīzijas pārraides. 1991. gadā sāka darboties pirmās privātās televīzijas studijas.

1998. gada 2. februārī Latvijas Televīzija kopā ar LNT, 31. kanālu (tagad TV3) un "TV Rīga" (tagad TV5) pārgāja uz jaunu krāsu kodēšanas standartu PAL (angļu: Phase Alternating Line). 2002. gada maijā sākās digitālās televīzijas testa raidījumi.

Interneta mediji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interneta mediju aizsākumi Latvijā saistāmi ar paša interneta izplatības aizsākumiem 1990. gadu vidū. 1999. gada 26. novembrī, apvienojot vairākus mazākus interneta portālus, tika izveidots portāls Delfi, vēlāk tam pievienojās citi interneta mediji. Pašlaik vieni no apmeklētākajiem interneta portāliem Latvijā ir sociālie tīkli draugiem.lv un one.lv. Lielu popularitāti ir ieguvuši arī ziņu portāli tvnet.lv un diena.lv, kā arī sludinājumu portāls ss.lv un daudzi internetveikali.

Sports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Sports Latvijā

1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta biedrību pārstāvji nodibināja Baltijas Olimpisko komiteju (Krievijas Olimpiskās komitejas pakļautībā), bet Latvijas Olimpisko komiteju izveidoja 1922. gada 23. aprīlī. Kopš 1926. gada Latvijā notikuši Eiropas čempionāti dažādos sporta veidos — Eiropas meistarsacīkstes cīņas sportā (1926), Eiropas meistarsacīkstes basketbolā (1937), Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā un ledus burāšanā (1939).[22] Olimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti piedalās kopš 1912. gada, kad šāvējs Haralds Blaus Krievijas izlases sastāvā izcīnīja bronzas medaļu stenda šaušanā pa māla baložiem. Kopš 1924. gada Olimpiskajās spēlēs piedalās Latvijas Olimpiskā komanda, kas izcīnīja vienu sudraba medaļu 1932. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs (Jānis Daliņš, soļošana) un vienu sudraba un vienu bronzas medaļu 1936. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs (Edvīns Bietags, grieķu-romiešu cīņa, un Adalberts Bubenko, soļošana).

Latvijas Olimpisko komiteju atjaunoja 1988. gada 19. novembrī un 1991. gada 18. septembrī tika atjaunota tās dalība Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā.[22]

Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Olimpiskā komanda Vasaras Olimpiskajās spēlēs kopš 1912. gada kopumā ir izcīnījusi 19 medaļas, tostarp trīs zelta medaļas, savukārt Ziemas Olimpiskajās spēlēs Latvija izcīnījusi divas sudraba un vienu bronzas medaļu. Pirmā Olimpiskā čempione Latvijas sporta vēsturē bija šķēpa metēja Inese Jaunzeme, kas par čempioni kļuva 1956. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Austrālijas pilsētā Melburnā. 2012. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Apvienotās Karalistes pilsētā Londonā Māris Štrombergs triumfēja BMX riteņbraukšanā, savukārt Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš izcīnīja bronzas medaļu pludmales volejbolā.

Latvijā ir arī veiksmīgi bobsleja, skeletona (sudraba medaļa 2010. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs) un kamaniņu braucēji (sudraba medaļa 2010. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs un bronzas medaļa 2006. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs). Skeletonists Martins Dukurs ir trīs sezonas pēc kārtas izcīnījis Pasaules kausu, divas uzvaras Pasaules čempionātos un trīs — Eiropas čempionātos, kā arī sudraba medaļu 2010. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs. Tenisa visveiksmīgākais latviešu sportists ir Ernests Gulbis.

Latvijas hokeja izlase ir piedalījusies 2002., 2006. un 2010. gada Olimpiskajās spēlēs un visos Pasaules čempionātos augstākajā divīzijā kopš 1997. gada. Spēcīgākajā hokeja līgā — NHL — ir spēlējuši 18 latviešu hokejisti (2010), no kuriem lielāko ievērību guvuši Sandis Ozoliņš, Kārlis Skrastiņš, Artūrs Irbe un Sergejs Žoltoks. 1996. gadā S. Ozoliņš kopā ar Kolorādo "Avalanche" izcīnīja prestižāko balvu hokejā — Stenlija kausu —, ko pasniedz NHL uzvarētājkomandai. 2008. gadā tika atjaunota Rīgas hokeja komanda Rīgas "Dinamo", kas uzsāka cīņu par Gagarina kausu Kontinentālajā hokeja līgā. Kluba lielākais panākums ir divās sezonās sasniegtā izslēgšanas spēļu otrā kārta.

Latvijas basketbola izlase ir piedalījusies Eiropas čempionātos basketbolā kopš pirmā čempionāta 1935. gadā Šveicē, kad tā izcīnīja pirmo vietu un tiesības rīkot 1937. gada čempionātu Rīgā. 1936. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Berlīnē Latvijas basketbola izlase palika 18. vietā, bet toties ieguva otro vietu 1939. gada Eiropas basketbola čempionātā Lietuvā. Spēcīgākajā basketbola līgā — NBA — ir spēlējuši divi latviešu basketbolisti — Gundars Vētra un Andris Biedriņš. Vētra nospēlēja 13 spēles 1993. gadā, bet Biedriņš NBA spēlē kopš 2004. gada. Latvijas sieviešu basketbola izlase ir guvusi labus panākumus Eiropas čempionātos (4. vieta 2007. gadā Itālijā) un piedalījusies 2008. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs.

Latvijas futbola izlase piedalījās 1924. gada Olimpiskajās spēlēs Parīzē un 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Latvijā ir profesionālas hokeja, basketbola un futbola līgas.

Svētku un atceres dienas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētku un atceres dienas Latvijā nosaka likums par svētku, atceres un atzīmējamām dienām.[23]

Janvāris
Marts
Aprīlis
Maijs
Jūnijs
Jūlijs
Augusts
Septembris
Novembris
Decembris
Piezīmes

^1 Datums ik gadu mainās, norādīts 2014. gada datums

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pārrēķināti dati pēc 2011. gada tautas skaitīšanas rezultātiem. Centrālā statistikas pārvalde. Atjaunināts: 2013-15-02.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Latvia. The World Factbook. Atjaunināts: 2010. gada 21. jūlijā. (angliski)
  3. Iedzīvotāju skaits samazinās zem divu miljonu robežas. Csb.gov.lv (2014. gada 6. jūnijā). Atjaunināts: 2014. gada 6. jūnijā.
  4. 4,0 4,1 Latvia. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2012-10-26.
  5. 5,0 5,1 Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās 01.01.2012. (PDF). PMLP.gov.lv.
  6. Heinrici Chronicon Livoniae. Dmgh.de. Atjaunināts: 2012. gada 24. martā.
  7. Karulis, Konstantīns (1992). Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots. 507. lpp. ISBN 5-401-000411-7.
  8. Lielā Latvijas enciklopēdija. Rīga: Zvaigzne ABC. 2005. 36. lpp. ISBN 9984-22-266-7.
  9. Latvijas daba. 2. sējums. Rīga: Latvijas enciklopēdija. 1995. 60. lpp. ISBN 5-89960-049-7.
  10. Latvijas mežu platība. Latvijas.daba.lv. Atjaunināts: 2013. gada 12. aprīlī.
  11. Nozare.lv (2012. gada 18. janvārī). Tautas skaitīšanas dati: Latvijā dzīvo 2 067 887 cilvēki. Tvnet.lv. Atjaunināts: 2012. gada 18. janvārī.
  12. 2011.gada tautas skaitīšana — Galvenie rādītāji
  13. LETA (2005. gada 9. augustā). Krieviski spēj sazināties 94% iedzīvotāju, latviski – 91%. Delfi.lv. Atjaunināts: 2013. gada 12. aprīlī.
  14. [http://www.valoda.lv/downloadDoc_650/mid_509 Data Serviss. Latvijas valodas situācijas sociolingvistiskā izpēte: pārskats par pētījumu. Rīga: LVA, 2009; Fieldex. Valodas situācijas sociolingvistiskā izpēte: pētījuma rezultātu ziņojums (dziļās intervijas). Rīga: LVA, 2009.
  15. Saeima pieņem administratīvi teritoriālo reformu — būs 109 novadi. Tvnet.lv. Atjaunināts: 2013. gada 12. aprīlī.
  16. Nominal GDP list of countries for the year 2010. World Economic Outlook Database-September 2011, International Monetary Fund. Accessed on September 26, 2011.
  17. Eglitis, Aaron. Latvian GDP Shrank 18% in First Quarter, EU’s Biggest Fall. Bloomberg L.P.. Atjaunināts: 2013. gada 12. aprīlī.
  18. Latvian economy in rapid decline. BBC Online. Atjaunināts: 2013. gada 12. aprīlī.
  19. SVF: Latvijas ekonomika piedzīvo spēcīgu atveseļošanos. LETA. Atjaunināts: 2012. gada 21. jūlijā.
  20. Sveiks, eiro! Latviju oficiāli uzņem eirozonā, nosaka maiņas kursu. Delfi.lv (2013. gada 9. jūlijā). Atjaunināts: 2013. gada 9. jūlijā.
  21. "Vai Latvijas zinātniekiem jāpārkvalificējas par opermāksliniekiem?". SestDiena: 4.—5. lpp. 2011. gada 5. novembrī.
  22. 22,0 22,1 Latvijas Olimpiskās komitejas vēsture. Olimpiade.lv. Atjaunināts: 2011-09-22.
  23. LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām. Likumi.lv. Atjaunināts: 2011-09-22.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]