Do mažors

Vikipēdijas lapa
Do mažors
Paralēlā tonalitāte La minors
Vienvārda tonalitāte Do minors
Dominantes tonalitāte Sol mažors
Subdominantes tonalitāte Fa mažors
Sastādošās skaņas
Do, Re, Mi, Fa, Sol, La, Si
Do mažora trijskanis

Do mažors ir mažora tonalitāte, kas balstās uz do un ietver notis do, re, mi, fa, sol, la un si. Do mažorā pie nots atslēgas nav neviena bemola vai diēza. Do mažors ir viena no visbiežāk izmantotākajām tonalitātēm rietumu mūzikā. Do mažoram atbilst visi baltie klavieru taustiņi.

Do mažora paralēlais minors ir la minors, bet vienvārda minorsdo minors.

Vienkāršība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Do mažora gamma

Do mažors tiek uzskatīts par visvienkāršāko tonalitāti, jo pie nots atslēgas nav neviena bemola vai diēza, tādēļ arī klavierspēles apguvi nereti sāk ar do mažora tonalitātes akordiem un akordu arpeggio. Tomēr, pretēji ierastajam uzskatam, poļu-franču komponists Frideriks Šopēns saviem skolēniem mācīja, ka do mažors ir vissarežģītāk izpildāmā tonalitāte, jo spēlējot pirkstu novietojums nav dabisks. Balstoties uz Šopēna uzskatiem, si mažors ir visvienkāršākā tonalitāte.

Kompozīcijas do mažorā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšupejoša do mažora gamma

Divdesmit no Jozefa Haidna 104 simfonijām ir sarakstītas do mažorā, padarot to par mākslinieka daiļradē otro visbiežāk izmantoto tonalitāti pēc re mažora. Pirms vārstu trompetes izgudrošanas Haidns trompetes un timpānus izmantoja tikai do mažora kompozīcijās. Lielākā daļa no Haidna simfonijām do mažorā ir ar svētku noskaņojumu.[1]

Daudzi mūziķi norāda, ka katra tonalitāte rada īpašas sajūtas. Dziesmu autors Bobs Dilans apgalvoja, ka do mažors raksturo spēku un nožēlu. Franču komponists Žans Filips Ramo uzskata do mažoru par laimīgas mūzikas tonalitāti, bet Ektors Berliozs 1856. gadā to raksturoja kā nopietnu, bet blāvu. Ralfs Vons Viljamss, iespaidojoties no Sibēliusa 7. simfonijas, atzīmēja, ka tikai Sibēliuss spēj "likt do mažoram izklausīties svaigi".[2]

Labi zināmas kompozīcijas do mažorā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. H. C. Robbins Landon, The Symphonies of Joseph Haydn.
  2. Philip Coad, "Sibelius" in A Guide to the Symphony edited by Robert Layton.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]