Dzelzceļa līnija Skapišķi—Suvainišķi
Dzelzceļa līnija Skapišķi—Suvainišķi bija 39 km gara (līdz Suvainišķiem) 600 mm šaursliežu dzelzceļa līnija Lietuvas ziemeļaustrumos, tagadējo Kupišķu un Rokišķu rajonu teritorijā. Darbojās no 1916. līdz 1961. gadam.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līniju steidzamā kārtā kā daļu no lauku dzelzceļu tīkla Pirmā pasaules kara laikā ierīkoja vācu karaspēks frontes labākai apgādei un kokmateriālu izvešanai. 1916. gadā uzbūvēts ap 100 km garš posms no Skapišķiem līdz Aldaunei (Kažiem) caur Suvainišķiem un Viesīti. Pēc kara, 1919. gadā, dzelzceļa posms no Skapišķiem līdz Latvijas robežai nodots Lietuvas Republikas satiksmes ministrijas pārziņā; dzelzceļš saremontēts, uzsākti arī pasažieru pārvadājumi. Pēc Latvijas—Lietuvas robežas noteikšanas Suvainišķu stacija nonāca Latvijas teritorijā, tāpēc pasažieru vilcienu satiksme Lietuvas pusē organizēta tikai līdz Suvainišķu II stacijai, kas atradās ap 1,5 km uz dienvidiem no Suvainišķiem, Taruču ciemā. Pasažieru satiksmes starp abām valstīm dzelzceļa pastāvēšanas laikā nav bijis. Īsu brīdi (no 1919. līdz 1921. gadam) Latvijas pusē kursēja pasažieru vilciens līdz Suvainišķu I stacijai. 1952. gadā posmu, kas atradās starp Neretu un Suvainišķu II staciju, nojauca.[1][2]
Starpkaru periodā spriests par iespēju savienot dzelzceļu ar Panevēžas—Švenčonēļu šaursliežu līniju, uzbūvējot posmu no Skapišķiem līdz Anīkščiem,[3] taču iecere netika īstenota. 1961. gadā dzelzceļš slēgts,[4] sliedes nojauktas.
Stacijas un pieturas punkti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līnijā bijušas 4 stacijas: Skapišķi I, Pandēle, Panemune un Suvainišķi II (vēlāk Suvainišķi).
Dzelzceļa līnijā dažādos laikos darbojās šādas stacijas un pieturas punkti:
- Skapišķi I (blakus platsliežu dzelzceļam),
- Skapišķi II (4,18 km),
- Ažubale (10,8 km),
- Srubišķi (13,97 km),
- Pandēle (19,97 km),
- Panemune (26,20 km),
- Naujasode (31,1 km),
- Suvainišķi II (38,33 km),
- Suvainišķi I (~40 km, Latvijas teritorijā).
Pēc aculiecinieku stāstiem, Suvainišķu II stacijā, ko neoficiāli dēvēja arī par Taruču staciju, stāvējusi stacijas ēka un depo tvaika lokomotīves remontam. Pie sliežu ceļiem bijis ierīkots mehāniski darbināms semafors, kura spārnu pacēla, gaidot ienākam vilcienu. Vilcienus sagaidījis stacijas priekšnieks ar sarkanu cepuri uz galvas un dzelteniem karodziņiem rokās. Sākumā, kad stacijā vēl nebijis ierīkots apgriešanās trīsstūris, lokomotīve uz Skapišķiem atgriezusies atpakaļgaitā.[2]
Skapišķu stacijā 1920.—1922. gadā no sarkaniem ķieģeļiem uzcelts ritošā sastāva depo platsliežu un šaursliežu dzelzceļa ritošajam sastāvam.[5]
Darbinieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzelzceļā strādāja ap 40 darbinieku, 4 no tiem bija mašīnisti. Administrāciju veidoja depo priekšnieks un kasiere.[5] Par dzelzceļa infrastruktūru rūpējās strādnieku brigāde. Ziemā algoja vairāk strādnieku, jo vajadzēja tīrīt sniegu un apledojumu.[2]
Vilcienu kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzelzceļu apkalpoja K4-407 (Krauss 1915/7063) tvaika lokomotīve.[5] Vilciens braucis ļoti lēni, ilgi stāvējis starpstacijās. Attālumu no Skapišķiem līdz Suvainišķiem pieveicis tikai 3,5 stundās.[6] Starpkaru perioda presē jokots, ka „ceļojot ar Suvainišķu—Skapišķu mazbānīti lieti noderētu arī personīgā gulta (guļamvagonu, pats par sevi saprotams, šeit nav). Jo ne tik vien, ka šis „samovars” knapi kust, bet arī pagaras „brīvdienas” stacijās bauda. Piem., Pandēlē stāv vienu stundu. Pasažieriem pa to laiku žāvas krietni vaigus plosa. Bet bānīša brigādei reizēm, kā stāsta, arī [kāršu] partijai sanākot laiks.”[7]
Pēc aculiecinieku atmiņām, pasažieru vagonu nav bijis daudz, bet tie bijuši tīri, kārtīgi, skaisti krāsoti. Vilciena sastāvā bijis pasta vagons. Preču vilciens uz Suvainišķiem vedis minerālmēslus vai citu kravu, bet izvedis pārsvarā kokmateriālus.[2]
Pēc 1933. gada vilcienu kustības saraksta, pasažieru-kravu vilciens no Skapišķu stacijas atgāja 16:40, Suvainišķos pienāca 19:58. Atpakaļ no Suvainišķiem atgāja 20:55, Skapišķos pienāca 00:30.
Pasažieru-kravu vilciena Nr.741-C/742-C kustības saraksts 1954. gada maijā:[5]
| Pienāk | Atiet | Stacija, pieturas punkts | Pienāk | Atiet |
|---|---|---|---|---|
| - | 11:57 | Skapišķi I | 18:57 | - |
| - | 12:15 | Skapišķi II | - | 18:40 |
| - | 12:48 | Ažubale | - | 18:07 |
| 13:37 | 13:41 | Pandēle | 17:13 | 17:17 |
| - | 14:18 | Panemune | - | 16:48 |
| 15:12 | - | Suvainišķi | - | 15:42 |
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ T. Altbergs, K. Augustāne, I. Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. Rīga, Jumava, 2009, 130—135. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 E. Jakubėnas, V. Samulėnaitė, R. Šimėnienė, Suvainiškis ir jo apylinkės, 143—146. lpp. Vilnius 2014. Arhivēts oriģināls, 2020. gada 14. jūnijā. Skatīts 2023. gada 10. jūlijā.
- ↑ Numatoma sujungti siauruosius Šiaurės Lietuvos geležinkelius, Lietuvos žinios, 7. lpp., 1940. gada 6. februārī. Skatīts 2020. gada 14. jūnijā.
- ↑ Suvainiškis, Visuotinė lietuvių enciklopedija, 2022. gada 21. decembrī. Skatīts 2023. gada 10. jūlijā.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 1355. Виеситская УЖД (Виесите, Екабпилс) , Narrow.parovoz.com. Arhivēts 2013. gada 31. janvārī. Skatīts 2023. gada 10. jūlijā.
- ↑ Penki įdomiausi Lietuvos siaurukai, apie kuriuos beveik nežinojote, Alkas.lt, 2018. gada 11. jūlijā. Skatīts 2023. gada 10. jūlijā.
- ↑ Dienos naujienos Nr.33, 4. lpp., 1933. gada 9. februārī.