Lietuva

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lietuvas Republika
Lietuvos Respublika
Lietuvas karogs Lietuvas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaTautiška Giesmė
Location of Lithuania
Lietuva zaļā krāsā
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Viļņa
54°41′N 25°19′E
Valsts valodas lietuviešu valoda
Etniskās grupas (2010) 84,1% lietuvieši
6,6% poļi
5,8% krievi
1,2% baltkrievi
2,3% citi
Valdība Pusprezidentāla republika
 -  Prezidents Daļa Grībauskaite
 -  Premjerministrs Aļģirds Butkevičs
Neatkarība no PSRS 
 -  Lietuvas Kunigaitija ~1000. gadā (?) 
 -  Lietuvas Dižkunigaitija ~1183. gadā 
 -  Personālūnija ar Poliju 1386. gada 2. februārī 
 -  Parlamentāra ūnija ar Poliju 1569. gada 1. jūlijā 
 -  Krievijas okupācija 1795. gadā 
 -  Deklarēta neatkarība 1918. gada 16. februārī 
 -  PSRS okupācija 1940. gada 15. jūnijā 
 -  Deklarēta neatkarība 1990. gada 11. martā 
Iestāšanās ES 2004. gada 1. maijā
Platība
 -  Kopā 65 303 km² (123.)
 -  Ūdens (%) 1,35
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2011. g. 3 221 216 (133)
 -  Blīvums 50,3/km² (120.)
IKP (PPP) 2011. gada aprēķins
 -  Kopā $59,825 miljardi[1] 
 -  Uz iedzīvotāju $18 278 
Džini koef. (2003) 36 (vidējs
HDI (2010) 0,783 (augsts) (44.)
Valūta lits (LTL)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .lt1
ISO 3166-1 kods 440 / LTU / LT
Tālsarunu kods +370
1 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Lietuva (lietuviešu: Lietuva), oficiāli Lietuvas Republika (Lietuvos Respublika), ir valsts Eiropas ziemeļaustrumos, lielākā no trim Baltijas valstīm. Lietuva robežojas ar Latviju ziemeļos, Baltkrieviju dienvidaustrumos, Poliju dienvidos un Krievijai piederošo Kaļiņingradas apgabalu dienvidrietumos. Lietuvas galvaspilsēta ir Viļņa. Agrāk[kad?] Lietuva tika saukta par Lietavu.

No 14. līdz 16. gadsimtam Lietuvas lielkņaziste dominēja Austrumeiropā. 16. gadsimta vidū tā apvienojās ar Poliju, un izveidoja Polijas-Lietuvas ūniju, kas bija viena no lielākajām valstīm pasaulē līdz 18. gadsimta beigām. 1795. gadā Lietuvu iekaroja Krievijas impērija. No 1918. gada līdz 1940. gadam Lietuva bija neatkarīga valsts. Otrā pasaules kara laikā šo valsti atkal iekaroja krievi, kā arī Trešais reihs. 1944. gadā Lietuva tika iekļauta Padomju Savienībā. 1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma neatkarības deklarāciju, un tā atkal kļuva par neatkarīgu valsti. Padomju Savienība Lietuva atzina par neatkarīgu valsti tikai 1991. gada 6. septembrī. 1991. gada 17. septembrī Lietuva kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsti. 2004. gada 29. martā Lietuva kļuva par NATO, bet 2004. gada 1. maijā — par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Lietuvas vēsture

Agrīnā vēsture (līdz 1385. gadam)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie iedzīvotāji tagadējā Lietuvas teritorijā ienāca apmēram no 11. līdz 9. gadu tūkstotim p.m.ē. Eiguļu un Puvoču apmetnēs paleolīta beigās, mezolīta sākumā. Dzelzs laikmetā (5. gadsimtā p.m.ē.) sākās baltu sadalīšanās etniskajās grupās.

No 5. līdz 9. gadsimtam m. ē. jau pastāvēja atsevišķas, savstarpēji radniecīgas maztautas (aukštaiši, jātvingi jeb sudavi, kurši, letgaļi, lietuvji, sēļi, skalvji, zemgaļi, žemaiši). 12. un 13. gadsimta rakstītajos avotos jau minētas administratīvas teritorijas tagadējās Lietuvas teritorijā (Nalsene, Deltuva, Upīte austrumu daļā un Karšuva, Medininka, Ceklis, Megava, Pilsāts rietumu daļā).

12. un 13. gadsimta mijā sākās atsevišķo zemju apvienošana — izveidojās novadu savienības jeb kunigaišu federācijas. Tiek uzskatīts, ka 13. gadsimta pirmajā pusē pastāvējusi lietuviešu zemju apvienība, kas radās kā atbildes reakcija uz tagadējo Latvijas un Igaunijas teritoriju pakļaušanu, ko veica Zobenbrāļu ordenis, kas vēlāk pārtapa Livonijas ordenī.

Dižkunigaitis Mindaugs tiek uzskatīts par viduslaiku Lietuvas dibinātāju, kas ap 1236. gadu pārvaldīja tagadējās Aukštaitijas teritoriju. 1251. gadā Mindaugs tika kristīts un 1253. gadā ar Romas pāvesta svētību viņu kronēja par pirmo un vienīgo Lietuvas karali. Pēc Durbes kaujas (1260) Mindaugs pārtrauca sadarbību ar krustnešiem un atteicās no kristietības.[2]

Jau 13. gadsimtā pamazām tika pakļautas bijušās Kijevas Krievzemes teritorijas, kas pirms tam atradās atkarībā no Zelta Ordas mongoļu haniem. 14. - 15. gadsimtā, kad valdīja Lietuvas dižkunigaiši Vītenis (1295-1316), Ģedimins (1316-1341), Aļģirds (1345-1377), Jagailis (1377-1392) un Vītauts Dižais (1392-1430), Lietuva kļuva par vienu no lielākajām Eiropas valstīm viduslaikos pēc citu austrumslāvu zemju pakļaušanas. Vītauta valdīšanas laikā Lietuvas teritorija pletās līdz pat Melnajai jūrai.[2]

Personālūnija ar Poliju (1385-1795)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad pēc Aļģirda nāves par dižkunigaiti kļuva viņa dēls Jagailis, viņš 1385. gadā pēc Krēvijas ūnija kristījās, savukārt pēc precībām ar Polijas karalieni Jadvigu kļuva arī par Polijas karali (1386). Tādējādi tika nodibināta Lietuvas un Polijas personālūnija, kuras mērķis bija spēku apvienošana cīņai pret Vācu un Livonijas ordeņiem. Ar to sākās arī Lietuvas pāriešana uz kristietību (katoļticību).

Lietuvā 15. gadsimtā sāka veidoties klaušu muižas un tika iedibināta dzimtbūšana, kā arī pieauga lietuviešu bajāru politiskā un ekonomiskā ietekme, rezultātā samazinājās dižkunigaiša vara un valsts centralizācija. Bez tam Maskavas lielkņaziste bija uzsākusi krievu zemju apvienošanu, tādējādi grūtāk kļuva arī nosargāt austrumu teritorijas.[2]

15. gadsimtā un 16. gadsimta 1. pusē turpinājās Lietuvas un Polijas tuvināšanās, proti, lietuviešu bajāru vidū pieauga poļu valodas un kultūras ietekme, un Livonijas kara laikā abas valstis noslēdza Ļubļinas ūniju (1569), tādējādi tika izveidota vienā valsts - Žečpospolita jeb Polijas un Lietuvas republika.[2]

Tomēr gan Lietuva, gan Polija saglabāja atsevišķu valsts pārvaldes aparātu, valsts kasi un karaspēku, turklāt Lietuva joprojām turpināja pastāvēt kā Lietuvas Dižkunigaitija. Abām valstīm kopīgs bija tikai karalis, kas vienlaikus skaitījās arī Lietuvas dižkunigaitis. Šajā periodā turpinājās arī Lietuvas "polonizācija": bajāri (politiskā elite) ikdienā un arī valsts līmenī (1696. gadā poļu valoda kļuva par oficiālo valsts valodu) lietoja praktiski tikai poļu valodu. Šajā procesā loma bija arī katoļu baznīcai, kura lietuviešu valodu uzskatīja par "pagānu valodu", ko Dievs nesaprot.

Polijas un Lietuvas republikas politiskā ietekme pamazām samazinājās. 18. gadsimtā tā bija ļoti vāja, kā rezultātā 1772. gadā notika pirmā valsts dalīšana, proti, Krievija, Prūsija un Austrija sadalīja savā starpā daļu teritorijas. 1793. gadā notika otrā dalīšana, bet 1795. gadā – trešā, pēc kuras Žečpospolita pārstāja eksistēt, līdz ar to gandrīz visa etnogrāfiskā Lietuva tika iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā.

Krievijas impērijas pakļautībā (1795-1915)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimta sākumā Lietuva cerēja nodrošināt autonomiju Krievijas Impērijas sastāvā, tomēr tas neizdevās. Tāpēc arī 1812. gadā Lietuva ar zināmu sajūsmu uztvēra un sagaidīja Krievijā iebrūkošo Napoleona karaspēku. Laikā no 1830. līdz 1831. gadam notika pirmā poļu un lietuviešu sacelšanās, taču tā tika apspiesta. 1863. gadā notika vēl viens sacelšanās mēģinājums, kura sekas bija t.s. lietuviešu drukas aizliegums – aizliegums iespiest grāmatas lietuviski latīņu alfabētā. Lietuviešu drukas aizliegums ilga līdz pat 1904. gadam.

19. gs. astoņdesmitajos gados Lietuvā aizsākās pirmā nacionālā atmoda. Šajā procesā liela nozīme bija diviem laikrakstiem: Jona Basanaviča izdotajam "Aušra" (1883-1886) un Vinca Kudirkas rediģētajam "Varpas" (1889-1905). 1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš, gadu vēlāk Lietuvas teritoriju pilnībā okupēja Vācijas impērija.

Neatkarība (līdz 2. pasaules karam)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas Padome, kas 1917. gada 11. decembrī pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu. Vidū sēž J. Basanavičs un A. Smetona.

1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu savienībā ar Vācijas impēriju. Brestļitovskas miera sarunās starp Četrsavienību un Padomju Krieviju vācu puse ieteica Krievijai "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta Polijas, Lietuvas, Kurzemes, kā arī Igaunijas un Vidzemes daļas iedzīvotāju griba pēc pilnīgas valstiskās patstāvības un atdalīšanās no Krievijas federācijas".[3] 1918. gada 16. februārī Lietuva pasludināja pilnīgu neatkarību, 11. jūlijā par Lietuvas karali ievēlēja vācu princi Vilhelmu fon Urahu, kas pieņēma Mindauga II vārdu.

Lietuvas brīvības cīņu sākumā boļševiki ieņēma Viļņu un 1919. gada 2. janvārī Lietuvas padome pārcēlās uz Kauņu, kur 4. aprīlī pieņēma otro Lietuvas satversmi, kas paredzēja karalisti pārveidot par prezidentālu republiku. Par pirmo Lietuvas prezidentu kļuva bijušais Lietuvas padomes priekšsēdētājs Antans Smetona. No 1919. gada oktobra līdz decembrim Lietuvas armija Bermontiādes laikā kopā ar Latvijas bruņotajiem spēkiem sakāva Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju.

1921. gadā Lietuva tika uzņemta Tautu Savienībā. 1922. gada 1. augustā tika pieņemta rietumnieciski liberāla konstitūcija. Par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Kauņa, jo Viļņa līdz pat 1939. gadam bija Polijas sastāvā. 1923. gadā Lietuva ieguva Klaipēdu, kas kopš Pirmā pasaules kara beigām atradās Tautu Savienības pārvaldē.

1926. gada 17. decembrī bijušā prezidenta Smetonas vadībā notika valsts apvērsums (t.s. "tautinieku apvērsums"). Smetona atkal kļuva par prezidentu, atlaida Seimu un ieviesa valstī mēreni autoritāru režīmu.

Līdz 1938. gadam Lietuvai un Polijai nebija nekādu diplomātisko attiecību un tās atradās formālā karastāvoklī. 1938. gadā pēc kāda robežincidenta, kurā tika nogalināts kāds poļu kareivis, Polija pieprasīja atjaunot diplomātiskās attiecības (t.s. "Polijas ultimāts"). Lietuvai bija arī jāatsakās no jebkādām pretenzijām uz Viļņu.

1939. gadā nacistiskā Vācija pieprasīja, lai Lietuva tai atdod Klaipēdu. Ņemot vērā Vācijas ārkārtīgo militāro pārspēku, Lietuva prasībai pakļāvās.

Padomju Savienības sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu Lietuva nonāca Vācijas ietekmes zonā. Tomēr, pēc 1939. gada septembra Polijas kampaņas, kad Vācija un Padomju Savienība okupēja Poliju, Lietuvu iekļāva PSRS interešu zonā. Drīz vien Padomju Savienība piespieda Lietuvu noslēgt Savstarpējās palīdzības paktu starp Lietuvu un PSRS, saskaņā ar kuru Lietuva atguva daļu no Viļņas apgabala, bet PSRS ieguva tiesības Lietuvā izveidot savas karabāzes. Apvainojot Lietuvas valdību pretpadomju Baltijas Antantes veidošanā, tika paziņots, ka "Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai". 1940. gada 15. jūnijā Sarkanā armija okupēja Lietuvu, un 3. augustā Padomju Savienība anaktēja Lietuvu. 1941. gada 14. jūnija deportācijā tika izsūtīti vairāk nekā 30 000 Lietuvas iedzīvotāju. 1941. gada 22. jūnijā Lietuvā ienāca vācu karaspēks, vācu okupācijas laikā Lietuvā tika nogalināti aptuveni 45 000 lietuviešu un 165 000 ebreju.

1944. gadā Lietuva atkal nonāca Padomju Savienības kontrolē. Padomju okupācijas laiks iesākās ar masu represijām un deportācijām. Laikā no 1944. līdz 1953. gadam tika izsūtīti aptuveni 517 000 Lietuvas iedzīvotāju. Partizānu karā pret Padomju režīmu gāja bojā aptuveni 36 000 cilvēku. Tāpat kā citās PSRS okupētajās teritorijās, Lietuvā tika īstenota piespiedu kolektivizācija un veikta nepārdomāta rūpniecības industrializācija.

Atjaunotā neatkarība (kopš 1990. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astoņdesmito gadu beigās tāpat kā abās pārējās Baltijas valstīs Lietuvā sākās nacionālās atmodas kustība. 1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija "Sajūdis" ("Kustība") , par kuras vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību. 1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. 15. martā PSRS pieprasīja akta atsaukšanu un, draudot arī ar militāru spēku, ieviesa politiskas un ekonomiskas sankcijas pret Lietuvu. 1991. gada 10. janvārī PSRS spēki ieņēma vairākus nozīmīgus objektus Viļņā, pēc trim dienām (13. janvārī) tika ieņemts arī televīzijas tornis, nogalinot 14 un ievainojot 700 protestējošo cilvēku.

Īslande bija pirmā valsts, kas de iure atzina Lietuvas neatkarību 1991. gada 11. februārī. 1991. gada 17. septembrī Lietuva tika uzņemta ANO. 1992. gada 25. oktobrī ar referendumu tika pieņemta Lietuvas Republikas konstitūcija. 1992. gadā tika ievēlēts arī parlaments – Seims. Par Lietuvas prezidentu 1993. gada 25. februārī tika ievēlēts Aļģirds Brazausks.

Pašreizējā Lietuvas prezidente ir Daļa Grībauskaite (Dalia Grybauskaitė), kura stājās amatā 2009. gada 13. jūlijā uz 5 gadiem.[4]

2003. gada 10. - 11. maijā Lietuvā notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā un 2004. gada 1. maijā Lietuva tika uzņemta Eiropas Savienībā. Kopš 2008. gada Lietuva ir Šengenas zonas valsts. 2013. gadā Lietuva būs ES Padomes prezidējošā valsts.[5] 2004. gada 29. martā Lietuva tika uzņemta arī NATO. Pašlaik Lietuvas militārie spēki ir iesaistīti NATO miera uzturēšanās operācijās visā pasaulē.[5]

2009. gadā Lietuvas galvaspilsēta Viļņa bija Eiropas kultūras galvaspilsēta.[6]

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuva ir maza Eiropas valsts Baltijas jūras krastā. Tās platība ir 65 302 km ². Lietuvas teritorija plešas 373 km no austrumiem uz rietumiem un 276 km no ziemeļiem līdz dienvidiem. Lietuvas ģeogrāfiskais centrs atrodas 6129 km no ekvatora un 3873 km no ziemeļpola. [7]

Lietuva robežojas ar piecām kaimiņvalstīm: ziemeļos ar Latviju 588 km garumā, austrumos un dienvidos ar Baltkrieviju 660 km garumā, dienvidrietumos ar Poliju 103 km garumā un Krievijas Federāciju 273 km garumā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas no Lietuvas robežas stiepjas gar upēm un ezeriem. Lietuvas ekonomiskā zonā Baltijas jūrā (ap 6 400 km ²) sasniedz Zviedrijas ūdeņus. Lietuva lepojamies ar skaistu krasta līniju, kas stiepjas vairāk nekā 100 kilometru garumā. [7]

Lietuva ir plakana zeme, kur nav īstu kalnu. Augstākais kalns jeb pakalns ir Aukštojo kalns 293,8 m virs jūras līmeņa. Vairāk nekā puse no Lietuvas zemes ir piemērota lauksaimniecībai. Aptuveni vienu trešdaļu no platības aizņem meži. Lietuvu mēdz saukt par upju un ezeru zemi. Kopējais upju skaits ir ap 22 200 (garākā upe - Nemunas) un ezeru skaits ir vairāk nekā 830. Dziļākais ezers ir Tauragnas (62,5 m dziļš). [7] Lauksaimniecībai derīgās zemes aizņem 57%, meži un krūmi — 30%, purvi — 3%, iekšējie ūdeņi — 4%, citas zemes — 6% no teritorijas. Klimats ir mērens, no jūras pārejošs uz kontinentālu.

Ainava[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas ainavas tipi:

  • mālaini līdzenumi — 55,2%
  • pakalnainas morēniskas augstienes — 21,2%
  • smilšaini līdzenumi — 17,8%
  • upju lejas — 3,6%
  • piekrastes līdzenumi — 2,2%

Upes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopējais upju un kanālu garums Lietuvā — 76 800 km. Lielākās Lietuvas upes:

  1. Nemunas — 937 km (Lietuvas teritorijā 475 km),
  2. Neris — 510 km (234 km),
  3. Venta — 343 km (161 km),
  4. Šešupe — 298 km (209 km),
  5. Mūsa — 284 km (133 km).

Ezeri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drūkšu ezers

Lielākie Lietuvas ezeri:

  1. Drūkšu ezers — 44,8 km²
  2. Disnas ezers — 24,0 km²
  3. Dusjas ezers — 23,3 km²
  4. Sartu ezers — 13,4 km²
  5. Lodis — 12,9 km²

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reljefu veido:

  • Piekrastes zemiene,
  • Žemaišu augstiene,
  • Ventas vidus zemiene,
  • Sūduvas augstiene,
  • Dzūku augstiene,
  • Aukštaišu augstiene,
  • Dienvidaustrumu līdzenums,
  • daļa no Švenčoņu-Naroča un Ašmenas augstienēm.

Pakalni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstākie pakalni:

  1. Augstais kalns — 293,8 m
  2. Jozapine — 293,6 m
  3. Kropīne — 293,4 m
  4. Nevaiši — 288,9 m
  5. Būdakalns — 284,8 m

Meži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākie Lietuvas mežu masīvi:

  • Dainavas dižmežs (Druskininku-Varēnas meži) — 1450 km²
  • Labanora-Pabrades dižmežs — 911 km²
  • Kazlu Rūdas meži — 587 km²
  • Karšuvas dižmežs (Smalininku-Viešviles meži) — 427 km²
  • Rūdninku meži — 375 km²

Izplatītākie koki (%): priedes — 37,6, egles — 24,0, bērzi — 19,5, baltalkšņi — 5,6, melnalkšņi — 5,6, oši — 2,7, apses — 2,6, ozoli — 1,8, citi — 0,6

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvā valda mērenais klimats, pakāpeniski pārejot no jūras uz kontinentālo. Lietuvā tāpat kā pārējās Baltijas valstīs ir četri gadalaiki.

Pēdējo desmitgažu laikā Lietuvas klimats ir kļuvis siltāks - gada vidējā temperatūra visā valsts teritorijā ir 6,5-7,9 ° C. Siltākais mēnesis ir jūlijs (vidējā temperatūra - apmēram 19,7 ° C, un maksimālā - vairāk nekā 30 ° C), un aukstākais ir janvāris (ar vidējo temperatūru - aptuveni -2,9 ° C, bet var noslīdēt zemāk par -30 ° C).Visvairāk nokrišņu daudzums tiek reģistrēts no aprīļa līdz oktobrim (60-65% no gada nokrišņu daudzuma).[8]

Spēcīgākais vējš ir no novembra līdz janvārim (ar ātrumu 5-6 m/s piekrastē un 3-5 m/s citur), mērenāks no maija līdz septembrim (4-5 m/s piekrastē un 2-3 m/s citur). Reizēm vējš var sasniegt brāzmās pāri par 15 m/s.[8]

Vasarās karstu un sausu gaisu nomaina lietains un vēss laiks. Pavasaris Lietuvā ir nepastāvīgs, bieži ir apmācies. Aprīlī bieži snieg, bet maijā mēdz būt arī lietus ar pērkona negaisu. Tomēr maijs nereti ir pats skaidrākais gada mēnesis. Rudenī bieži ir apmācies, vējains un lietains laiks, īpaši pie jūras. Ziemas ir nepastāvīgas, ar biežiem atkušņiem. Debesis bieži sedz mākoņi, snieg sniegs, ir slapjš sniegs, pie jūras bieži līst. Dažkārt novērojamas spēcīgas vētras ar stipru vēju, bieži plosās sniegputenis, mēdz būt kailsals, kā arī slapjdraņķis.

Politiskā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parlaments (Seims)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Lietuvas Republikas Konstitūciju, parlamentu sauc par Seimu (lietuviski – Seimas). Seims sastāv no 141 deputātiem, kurus ievēl uz četriem gadiem no vienmandātu apgabaliem vai partiju sarakstiem vispārējās, vienlīdzīgās un aizklātās vēlēšanās. Par Seima deputātu var ievēlēt pastāvīgu Lietuvas iedzīvotāju, kuram ir tiesības vēlēt, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 25 gadu vecumu un nav saistīts ar zvērestu vai solījumu ar citu valsti.[9]

Seima darbs tiek organizēts divām kārtējās sesijās, proti, pavasara sesija (10. marts – 30. jūnijs) un rudens sesija (10. septembris - 23.decembris. Ārkārtas sesijas sasauc Seima spīkers pēc vismaz 1/3 Seaima locekļa priekšlikuma vai prezidents, gadījumos, kas paredzēti Konstitūcijā.[9]

Galvenās pilnvaras: likumdošanas funkcija; veic grozījumus Konstitūcijā; apstiprina premjerministra kandidatūru, kuru izvirzījis valsts prezidents; apspriež un apstiprina valdības programmu un uzrauga tās politiku; apstiprināt valsts budžetu un uzrauga tā īstenošanu; veido valsts nodokļu politiku; izsludina prezidenta vēlēšanas, pašvaldību vēlēšanas; ratificē starptautiskos līgumus un apspriež citus svarīgus jautājumus ārpolitikā.[9]

Parlaments ievēl komitejas, lai apspriestu tiesību aktu projektus un precizētu citus jautājumus saskaņā ar Konstitūciju. Parlamentārās komisijas (pastāvīgas un ad hoc) ir izveidotas, lai veiktu īslaicīgus vai ierobežotus uzdevumus.[9]

Pašreizējā Seima pilnvaru termiņš ir 2012.-2016. gads.

Prezidents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Lietuvas konstitūciju Republikas prezidents ir valsts galva. Prezidents pārstāv Lietuvas valsti un realizē pienākumus saskaņā ar konstitūciju un citiem likumiem.[10]

Prezidenta pilnvaru termiņš ir 5 gadi. Prezidentu ievēl Lietuvas pilsoņi, kuri ir vecāki par 18 gadiem. Prezidentu var ievēlēt ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Pašlaik Lietuvas prezidente ir Daļa Grībauskaite, kura ir septītā valsts vadītāja pēc neatkarības atjaunošanas un pirmā sieviete prezidente.[11]

Daļa Grībauskaite[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Daļa Grībauskaite
Daļa Grībauskaite — Lietuvas prezidente

Daļa Grībauskaite (lietuviešu: Dalia Grybauskaitė, dzimusi 1956. gada 1. martā Viļņā, Lietuvā) par Lietuvas Republikas prezidenti kļuva 2009. gada 12. jūlijā.

Daļa Grībauskaite ir beigusi ekonomikas studijas Ļeņingradā un aizstāvējusi doktora grādu Maskavā (1988. g.). 1991. g. Džordžtaunas (Vašingtona) universitātē beidza speciālus kursus valdības locekļiem. Strādājusi par Lietuvas Republikas finanšu ministri, 2004. gadā apstiprināta par ES komisāri. Līdz ievēlēšanai par Lietuvas prezidenti vadīja ES finanšu un budžeta direktorātu Briselē. 2004. gadā, pamatojoties uz Eiropas valstu žurnālistu veikto aptauju, atzīta par labāko ES komisāru. 2009. gada 17. maijā uzvarēja Lietuvas prezidenta vēlēšanās.

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas konstitūcija nosaka, ka valdība Lietuvā realizē izpildvaru un tā sastāv no valdības vadītāja un ministriem. Premjeru ieceļ un atceļ no amata Prezidents ar Seima piekrišanu. Ministrus pēc premjera priekšlikuma ieceļ un atceļ no amata Prezidents. Valdība uzsāk darbu pēc Seima izteiktās uzticības. Valdībai ir jāatkāpjas, ja Seims tai izteicis neuzticību, bet, ja Prezidents nepiekrīt šādam lēmumam, viņš savukārt var atlaist Seimu pirms tās pilnvaru termiņa beigām. [12]

Lietuvas Republikas valdības pilnvaras:

  • administrēt valsts lietas, aizsargāt Lietuvas Republikas teritorijas neaizskaramību un nodrošināt valsts drošību un sabiedrisko kārtību;
  • īstenot Seima pieņemtos likumus un rezolūcijas, kā arī prezidenta rīkojumus;
  • koordinēt ministriju un citas valsts pārvaldes iestādes;
  • sagatavot valsts budžeta projektu, iesniegt to Seimam, kā arī iesniegt Seimam pārskatu par budžeta izpildi;
  • nodibināt diplomātiskās attiecības, uzturēt attiecības ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām;
  • veikt citas funkcijas, kas noteiktas likumos.[12]

Pašlaik valdību veido 14 ministri un premjerministrs. Valdības galvaLietuvas premjerministrs, kopš 2012. gada 22. novembra Aļģirds Butkevičs (LSDP).

Ministri:[13]

  1. Lins Antans Linkevičius (Ārlietu ministrs)
  2. Jozs Oleks (Aizsardzības ministrs)
  3. Algimanta Pabedinskiene (Darba un sociālās drošības ministre)
  4. Evalds Gusts (Ekonomikas ministrs)
  5. Jaroslavs Neverovičs (Enerģētikas ministrs)
  6. Rimants Šadžius (Finanšu ministrs)
  7. Dailis Alfonss Barakausks (Iekšlietu ministrs)
  8. Daiņus Pavalkis (Izglītības un zinātnes ministrs)
  9. Šarūns Birutis (Kultūras ministrs)
  10. Vigilijs Jukna (Lauksaimniecības ministrs)
  11. Jozs Bernatonis (Tieslietu ministrs)
  12. Rimants Sinkevičius (Transporta un komunikācijas ministrs)
  13. Vitenis Povils Andrjukaitis (Veselības ministrs)
  14. Valentins Mazuronis (Vides ministrs)

Politiskās partijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvā pastāv daudzpartiju sistēma ar daudzām partijām, tāpēc nav iespējas veidot vienas partijas valdību. Lietuvā tiek veidotas koalīciju valdības.

Koalīcijas partijas (frakcijas): Lietuvas sociāldemokrātu partija — 37; Darba partija — 29; Kārtība un taisnīgums — 11; Lietuvas poļu vēlēšanu akcija — 8.

Opozīcijas partijas (frakcijas): Tēvzemes savienība — Lietuvas kristīgie demokrāti — 33; Lietuvas Republikas liberāļu kustība — 10; Politiskā partija "Drosmes ceļš" — 7; Lietuvas zemnieku tautinieku savienība — 1; pašizvirzītie — 3 biedri.[14]

Aizsardzības budžets un armijas lielums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2008. gadā Lietuvas Republikas Aizsardzības budžets bija 1,3 miljardi litu (kas ir aptuveni 285 miljoni latu). Lietuvas bruņoto spēku personālsastāvs ir aptuveni 15 500 cilvēku. No tiem Sauszemes spēkus veido aptuveni 5800 cilvēku, Gaisa spēkos ir aptuveni 1000 cilvēku, bet Jūras spēkos ap 700 cilvēku. Lietuvas Brīvprātīgo aizsardzības spēkos (zemessardzē) ir aptuveni 4300 cilvēku. Pārējā armijas daļa ir militārā policija, loģistikas vienības, mācību centri u.c.

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etniskais sadalījums (2011):[15]

Kopumā Lietuvā dzīvo 155 dažādu tautību pārstāvji. [16]

Vidējais vecums: 40,1 gadi, vīriešiem: 37,5; sievietēm: 42,7 (2011)

Vecuma struktūra:

  • 0-14 gadi: 13,8% (vīrieši 250 146/sievietes 236 984)
  • 15-64 gadi: 69,7% (vīrieši 1,211,707/sievietes 1 254 195)
  • 65 gadi un vairāk: 16,5% (vīrieši 201 358/sievietes 381 157) (2011)

Paredzamais jaundzimušo dzīves ilgums: 75,34 gadi; sievietēm: 80,48 gadi; vīriešiem: 70,48 gadi (2011)

Iedzīvotāju pieauguma temps: - 0,276% (2011)

Dzimstības līmenis: 9,29 jaundzimušo uz 1000 iedzīvotājiem (2011)

Mirstības līmenis: 11,33 nāves gadījumi uz 1000 iedzīvotājiem (2011)

Migrācijas saldo: -0.72 migranti uz 1000 iedzīvotājiem (2011)

Urbanizācija: 67 % no iedzīvotājiem dzīvo pilsētās

Lasīt un rakstītprasme (15 gadi un vecāki): 99.6%; vīrieši: 99.6%; sievietes: 99.6% [17]

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

tautības 1897* 1923** 1959 1970 1979 1989 2001 2011
lietuvieši 1 568 750 1 701 863 2 150 767 2 506 751 2 712 233 2 924 251 2 907 293 2 561 314
poļi 278 921 65 599 230 107 240 203 247 022 257 994 234 989 200 317
krievi 142 300 50 460 231 014 267 989 303 493 344 455 219 789 176 913
baltkrievi 246 183 4 421 30 256 45 412 57 584 63 169 42 866 36 227
ukraiņi 3 710 43 17 692 25 099 31 982 44 789 22 488 16 423
ebreji 360 419 153 473 24 658 23 538 14 644 12 314 4 007 3 050
tatāri 3 573 973 3 020 3 454 3 984 5 135 3 235 2 793
vācieši 51 402 29 231 11 166 1 904 2 616 2 058 3 243 2 418
čigāni 618 284 1 238 1 880 2 306 2 718 2 571 2 115
latvieši 35 512 14 883 6 318 5 063 4 354 4 229 2 955 2 025
armēņi nez. 4 471 508 955 1 655 1 477 1 233
azerbaidžāņi tatāru daļa 0 500 711 1 078 1 314 788 648
moldāvi 13 0 164 764 724 1 450 704 540
gruzīni 17 6 326 472 623 658 437 372
igauņi 127 46 352 551 546 598 419 314
karaīmi nez. 141 423 388 352 289 273 241
pārējie 2 753 7 544 2 973 3 549 6 994 7 726 36 438 36 486
iedzīvotāji kopā 2 694 298 2 028 971 2 711 445 3 128 236 3 391 490 3 674 802 3 483 972 3 043 429

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Lietuvas konstitūciju Lietuvā tiek respektēta ticības un apziņas brīvība. Lietuvā baznīca ir atdalīta no valsts, kas nozīmē, ka Lietuvā nav oficiālas reliģijas. Tomēr reliģiskās konfesijas tiek iedalītas tradicionālajās un netradicionālajās. Par tradicionālajām reliģijām tiek uzskatītas tās, kuras Lietuvā ir pastāvējuši vismaz 300 gadus, bet par netradicionālajām – kas valstī ir pēdējos 25 vai vairāk gadus un nav pretrunā ar likumiem vai morāli. [18]

Pēc Eirobarometra datiem 49 % lietuvieši tic, ka Dievs pastāv, 36 % uzskata, ka pastāv Augstāka vara, kas ietekmē cilvēku dzīvi, 12 % uzskata, ka nepastāv ne Dievs, ne Augstāka vara, 3 % nav viedokļa šajā jautājumā.[19]

Lielākā daļa iedzīvotāju Lietuvā ir Romas katoļi - 79%, Krievijas pareizticīgie – 4,1%, protestanti (ieskaitot luterāņus un baptistus- 1,9%, citi – 5,5%, savukārt nevienai konfesijai nepieder – 9,5%.[17]

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu valoda ir oficiālā un vienīgā Lietuvas Republikas valoda. Lietuviešu valoda ir vissenākā mūsdienās lietotā indoeiropiešu valoda, kas, tāpat kā latviešu valoda, pieder pie baltu valodu grupas. Lietuviešu valodu izmanto 4 miljoni cilvēku visā pasaulē, ārpus Lietuvas galvenokārt Polijā, Baltkrievijā, ASV, Kanādā, Argentīnā, Brazīlijā, Lielbritānijā, Īrijā, Spānijā, Vācijā, Austrālijā, Latvijā un Krievijā.[20]

Lietuviešu literārā valoda pastāv kopš 16. gadsimta. Senākie rakstiskie teksti ir tēvreizes un "Esi sveicināta, Marija" tulkojumi ap 1525.gadu. Lietuvieši ir spējuši saglabāt savu valodu, neskatoties uz polonizāciju Žečpospolitas laikā un pilnīgu lietuviešu valodas (latīņu rakstībā) aizliegumu presē Krievijas impērijas sastāvā, kas ilga 40 gadus. Grāmatas lietuviešu valodā tika drukātas ārzemēs, kas slepeni tika vestas uz Lietuvu un piegādātas skolām. Lietuvieši grāmatu kontrabandu uzskata par būtisku lietuviešu valodas saglabāšanā. [20]

Lietuviešu valodu nav viegli iemācīties. Lietuviešu valodu varētu uzskatīt par viskonservatīvāko un arhaiskāko dzīvo indoeiropiešu valodu, kas saglabājusi daudzas iezīmes, kuras citas indoeiropiešu valodas jau zaudējušas. Lietuviešu valodai ir daudz īpatnēju rakstu zīmju, piemēram, burti - ą, ę, į, ų, ė, č, š, ž, ū. Tomēr vienā ziņā lietuviešu valoda ir vienkāršāka nekā angļu vai franču valoda, proti, lietuviešu valodas izruna gandrīz vienmēr atbilst tās rakstībai. [20]

Lietuviešu alfabētā ir 32 burti: Aa Ąą Bb Cc Čč Dd Ee Ęę Ėė Ff Gg Hh Ii Įį Yy Jj Kk Ll Mm Nn Oo Pp Rr Ss Šš Tt Uu Ųų Ūū Vv Zz Žž

Pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita:

  1. Viļņa — 548 835 iedz.
  2. Kauņa — 348 624 iedz.
  3. Klaipēda — 182 752 iedz.
  4. Šauļi — 125 453 iedz.
  5. Panevēža — 111 959 iedz.[16]

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apskritis of Lithuania.png

Lietuva ir iedalīta 10 apriņķos (apskritis), kas ir iedalīti 60 rajonu un pilsētu pašvaldībās (savivaldybė), kas ir sīkāk sadalītas 546 seņūnijās (seniūnija). Šāds administratīvi teritoriālais iedalījums tika radīts 2001. gadā.

Lietuvā ir pieci kultūrvēsturiskie novadi - Aukštaitija, Suvalkija, Žemaitija, Dzūkija, Mazā Lietuva.

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divdesmit neatkarības gados Lietuva ir spējusi panākt ievērojamu ekonomikas attīstību. Bez tam Lietuva bija viena no straujāk augošākajām ekonomikām Eiropā pirms 2008. gada ekonomiskās krīzes. 2003. gadā Lietuvas ekonomikas augums bija pats straujākais Austrumeiropā, proti, IKP, salīdzinot ar 2002. gadu, izauga par 9,7% un bija 16,27 mlrd. eiro. IKP 2005. gadā IKP daļa vienam valsts iedzīvotājam gadā, salīdzinot ar 2004. gadu palielinājās par 7,6% un bija 6040 eiro. 2006. gadā Lietuvas IKP izauga par 7,4% un bija 81,554 mlrd. 2005. gada decembrī inflācija, salīdzinot ar 2004. gadu decembri, bija 3 %. 2005. gadā vidējā gada inflācija, salīdzinot ar 2004. gadu, bija 2,7%.

Ekonomiskā krīze Lietuvu skāra smagi, proti, 2009. gadā IKP kritums sasniedza gandrīz 15%, taču jau 2010. gadā valsts tautsaimniecība atkal ir piedzīvojusi izaugsmi. Eksperti ir pārliecināti, ka Lietuvai turpmākajos gados būs stabila izaugsme, saglabājot ilgtspējīgus pieauguma tempus, turpmākajos divos, trīs gados IKP pieauguma prognozes bija vidēji no 3 – 4% gadā. Tomēr analītiķi atzīst, ka valstij vēl kādu laiku jārēķinās ar sociālām grūtībām, kas saistītas ar lēno bezdarba līmeņa kritumu un ievērojamo emigrācijas tendenci. [21]

Taču krīze ir izmainījusi Lietuvas ekonomiku, t.i., apsīkuši ir lēto kredītu un pakalpojumu sektors un lielāku nozīmi, t.sk., izaugsmi piedzīvo eksportējošie ražotāji, kas skaidrojams ar to, ka bezdarba līmenis saglabājas augsts un vidējā alga – salīdzinoši zema, tādējādi ļaujot vietējiem uzņēmumiem konkurēt eksporta tirgos. [21]

Jāatzīmē, ka Lietuvas ekonomikas atveseļošanās saistīta arī ar valdības pieņemtajiem taupības pasākumiem. Lietuvā ir viena apjomīgākajām budžeta konsolidācijām, šajā ziņā stingrāka bijusi tikai Latvija. Lietuva ir spējusi īstenot taupības pasākumus, neizmantojot Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda un citu institucionālo aizdevēju finansējumu. Tā kā Lietuva budžeta deficīta segšanai izmanto nevis aizdevēju, bet gan finanšu tirgos aizņemtos līdzekļus, pastāv pārkreditēšanas un tālāku budžeta samazinājumu risks, kas savukārt varētu bremzēt attīstību. Taču eksperti šādas bažas uzskata par maz ticamām. [21]

Ekonomikas virzītāji lielā mērā ir valsts augsto tehnoloģiju kompānijas un lielie uzņēmumi. Baltijas valstīs lielākā kompānija ir naftas pārstrādes un tirdzniecības uzņēmums ORLEN Lietuva. Uzņēmuma īpašnieks ir Polijas koncerns ORLEN, kura apgrozījums 2009. gadā bija 3,1 mljrd. EUR. [21]

Prioritārās nozares[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas attīstības aģentūra par pievilcīgākajām nozarēm investoriem min transportu un loģistiku, enerģētiku, biznesa ārpakalpojumu sniegšanu, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, PET, lāzeru un biotehnoloģijas, metālapstrādi, pārtikas ražošanu un kokapstrādi. Pastāv potenciāls veiksmīgi attīstīt biznesu arī tūrisma un nekustamo īpašumu nozarēs. [21]

Rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpniecība veido aptuveni piektdaļu no Lietuvas tautsaimniecības, ražojošajās nozarēs ieplūst vairāk nekā ceturtā daļa no visām ārvalstu tiešajām investīcijām, kas ienāk Lietuvā. Investorus Lietuvā piesaista labvēlīgā nodokļu sistēma, kas turklāt arī paredz dažādus atvieglojumus atsevišķās teritorijās, proti, valstī ir divas brīvās ekonomiskās zonas – Kauņā un Klaipēdā, kā arī deviņi industriālie parki, kuros strādājošie uzņēmumi arī var rēķināties ar zināmiem atvieglojumiem. [21]

Tehnoloģijas un inovācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuva ir nospraudusi ambiciozu mērķi kļūt par tehnoloģiju un inovāciju centru Baltijā un Ziemeļeiropā, ko tā cenšas sasniegt, veidojot tehnoloģiju parkus, biznesa inkubatorus un citus biznesam svarīgus objektus. Uzņēmējiem ir iespēja saņemt nodokļu atvieglojumus, ja tie īsteno zinātniskus pētījumus un eksperimentus, bet, ja kompānija investē tehnoloģiskos uzlabojumos un modernizācijā, tā var samazināt ar nodokli apliekamo peļņu par 50%. [21]

Lietuva ir kļuvusi par vienu no lāzeru tehnoloģiju centriem, proti, Lietuva ir pasaules līderis augsto enerģiju mikrosekunžu lāzeru izgatavošanā un sevišķi ātru parametrisko gaismas ģeneratoru ražošanā. [21]

Tranzīts un loģistika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvā nozīmīga nozare ir tranzīts un loģistika. Jau vēsturiski Lietuvai ir ļoti ciešas ekonomiskās attiecības ar Poliju. Lietuva robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju un reizē atrodas stratēģiski labā vietā, proti, pa vidu starp Centrālo un Rietumeiropu un Ziemeļeiropu un Baltijas valstīm. Tādējādi Lietuva ir ļoti nozīmīgs transporta koridors. Lietuva 2007. gada nogalē pievienojās arī Šengenas zonai, tādējādi atvieglojot tranzītu caur Lietuvu. [21]

Lietuvā ir viena valsts mēroga osta - Klaipēda. Tā ir neaizsalstoša un ir labi savienota ar valsts ceļu un dzelzceļa sistēmu. 2010. gadā Klaipēdas osta kravu apgrozījuma ziņā bija otra lielākā osta Baltijas valstīs aiz Tallinas ostas, apsteidzot līdz šim otro lielāko Baltijas ostu – Rīgu. [21]

Rādītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inflācija[22][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2005 - 3 %
  • 2008 - 8,5 %
  • 2009 - 1,3 %
  • 2010 - 3,8 %

Bezdarba līmenis[22][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 2005 - 8,3 %
  • 2008 - 5,8 %
  • 2009 - 13,7 %
  • 2010 - 17,8 %

IKP[22][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

IKP LTL milj.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 2005 - 72060
  • 2008 - 111483
  • 2009 - 91526
  • 2010 - 946442
IKP pieaugums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 2005 - 7,8 %
  • 2008 - 2,9 %
  • 2009 - -14,7 %
  • 2010 - 1,3 %

Investīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiešas ārzemju investīcijas 2004. gada 1. jūlijā bija 4,25 mlrd. eiro un, salīdzinot ar 2003. g. 1. jūlijam, palielinājās par 4,9%. Vienam Lietuvas iedzīvotajam tika 1 234 eiro tiešu ārzemju investīciju. Galvenās valstis investores — Dānija, Zviedrija, Vācija, Igaunija, ASV un Somija. Vairāk nekā 60% no visām tiešām investīcijām Lietuvā ir no ES-15 valstīm. 2003., salīdzinot ar 2002., tiešas ārzemju investīcijas no ES-15 valstīm palielinājās par 10%, līdz 2,5 mlrd. eiro.

2004. gadā Lietuvā visvairāk investēja:

Ārējā tirdzniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā eksports bija 25 819 miljoni liti, imports — 34 384 miljoni litu.

2005. gada pirmajā pusgadā visvairāk eksportēts uz:

2003. gadā visvairāk importēts no:

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas literatūras pirmie darbi tika sarakstīti latīņu valodā, kas bija viduslaiku zinātniskā valoda. Pirmie rakstu darbi ir Mindauga izdotie edikti un Ģedimina vēstules. Pirmie darbi lietuviešu valodā tika izdoti 16. gadsimtā. 1547. gadā Martinas Mažvidas publicēja pirmo grāmatu par kaķismu. 16. un 17. gadsimtā Lietuvā izdotā literatūra bija reliģiska satura. Taču 18.gadsimtā bija vērojams neliels sekulāro publikāciju pieaugums, ieskaitot vārdnīcas. Kristijonas Donelaitis sarakstīja pirmo lietuviešu dzejoli (1818), tādējādi liekot pamatus lietuviešu dzejai. 19. gadsimta pirmajā pusē Viļņas Universitāte veicināja lietuviešu valodas attīstību un lietošanu, kā arī lietuviešu literāro darbu radīšanu.

Lietuvas 20. gadsimta sākuma izcilākie autori pamatoti ir iekļauti Lietuvas literatūras zelta fondā, proti, Jona Biļūna "Bērnības sapņi" (1905), Vinca Kreves "Siļķes" (1915), Petra Cvirkas "Mazais un lielais" (1938), Antana Vaičulaiša "Ziemeļniece" (1939). Antana Šķēma stāsts "Karuselis", Joza Baltuša "Vasilei vajag Alekša" (1965), Joza Gruša "Kailie izskatās neglīti" (1965), Aļģirda Pocjus "Desmit franču vārdi" (1963) pieder pie klasiskām nemainīgām vērtībām, lai gan radīti padomju laikā. Pie 80. gadu izcilākajiem rakstniekiem var pieskaitīt Romualdu Granausku, Tomu Sauļus Kondrotu, Jurgu Ivanauskaiti, Jurģi Kunčinu un Sauļus Šalteni. No pēdējo divdesmit gadu rakstniekiem jāmin Jolita Skablauskaite, Bite Vilimaite, Reģimants Tamošaitis, Sigita Paruļska un Danute Kalinauskaite.[23]

Māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Slavenākais lietuviešu mākslinieks ir Mikalojus Konstantinas Čiurlionis (1875 – 1911), kas bija arī talantīgs komponists. Viņš tiek uzskatīts par ievērojamāko lietuviešu devumu pasaules kultūrā. Čiurlionis darbi ir grūti ieliekami vienas mākslas nozares ietvaros. Kauņā viņa vārdā ir nosaukts muzejs, kur var aplūkot arī mākslinieka darbus.[24]

Lietuvas mākslinieku apvienībā ir vairāk nekā 1500 profesionālie mākslinieku. Lietuvā ir apmēram 200 galerijas un mākslas izstāžu zāles.[24] Ekspozīcijas regulāri tiek atjaunotas, ļaujot apmeklētājiem apskatīt dažādu lietuviešu mākslinieku darbus dažādos laika periodos.

Mākslas galerijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas Nacionālā Mākslas galerijā, kas tika atvērta 2009. gadā, var iepazīties tuvāk ar Lietuvas mākslu. Šis ir viens no jaunākajiem un modernākajiem mākslas centriem valstī. Galerijā atrodami lietuviešu mākslinieku darbi, kas ir augsti novērtēti gan Lietuvā gan ārzemēs.[25]

Galerijas kolekcijā ir atrodami vairāk nekā 46000 Lietuvas mākslinieku darbi, kas radīti 20. un 21. gadsimtā. Galerija realizē starptautiskus un vietēja mēroga projektus, tiek organizētas izstādes, kultūras pasākumi, konferences, semināri un filmu seansi. Galerijas informācijas centrs uztur bibliotēku, kura ir labākais resurss 20. un 21. gadsimta Lietuvas mākslas izpētei. Galerijas izglītības centrs piedāvā izglītības programmas ģimenēm, skolēniem un citām dažāda vecuma grupām. [26]

Laikmetīgās mākslas centrs ir lielākā laikmetīgās mākslas telpa Baltijas valstīs ar 2400 kvadrātmetru lielu platību, kas piedāvā plaša diapazona starptautiskas un Lietuvas laikmetīgās mākslas izstādes, organizē konferences, lekciju ciklus, kinoseansus un koncertus. Katru gadu centrs realizē piecus līdz sešus liela mēroga mākslas projektus un apmēram 15 mazākus. Centrs starptautiski ir pazīstams kā Baltijas Starptautiskās mākslas triennāles mājvieta, kas ir viens no lielākajiem laikmetīgās mākslas festivāliem Ziemeļeiropā. [27]

Muzeji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas Nacionālais muzejs, kas dibināts 1855. gadā, ir vecākais muzejs Lietuvā. Tas ir veltīts Lietuvas senākajai un jaunāko laiku kultūrai un vēsturei. Galvenās muzeja ekspozīcijas ir izvietotas Viļņas centrā, proti, Viļņas pilī.[28]

Muzeja kolekcijā ir apmēram 800 000 eksponātu. Muzeja nenovērtējamā ekspozīcija ir sadalīta piecās nozarēs, proti, vēsture, arheoloģija, etnogrāfija, numismātika un ikonogrāfija. Ekspozīcijā ir gleznas, ikonas, ieročus, juvelierizstrādājumus, keramiku, mēbeles, apģērbus, monētas, medaļas, kartes, vēsturiskus dokumentus utt. Savukārt, hronoloģiski muzeja ekspozīcijas ilustrē lietuviešu tautas vēsturi un kultūru sākot ar Lielkņazistes dibināšanas beidzot ar Otro pasaules karu. [29]

Mikalojus Konstantinas Čiurlionis Nacionālais mākslas muzejs ir viens no vecākajiem un lielākajiem muzejiem Lietuvā, kas dibināts 1921. gadā. Muzejs atrodas Kauņā. Tā ir labākā vieta Lietuvā, kur var iepazīties ar Lietuvas un starptautisko mākslas vēstures un kultūras attīstību no senajiem laikiem līdz mūsdienām.[30]

Muzeja kolekcijā atrodas 334 758 mākslas priekšmetu. Muzejā ir apskatāmas pastāvīgās izstādes: Mikalojus Konstantinas Čiurlionis (1875-1911) darbi; Lietuvas māksla 15. gs. – 19. gs; Lietuvas māksla 20. gs. pirmajā pusē un Lietuvas tautas māksla. [31]

Palangas Dzintara muzejs ir daļa no Lietuvas Mākslas muzeja. Muzejs ir dibināts 1963. gadā. Kolekcija ir izvietota 15 telpās un tā sastāv no apmēram 4500 eksponātiem, kas savākti no visas pasaules. Apmeklētāji var iepazīties ar dzintara veidošanās procesu, apstrādi, praktisko pielietošanu un morfoloģiskajām variācijām. Muzeju ir apmeklējuši jau 8 miljoni cilvēku. Pēdējos gados muzejs kalpo arī kā dažādu kultūras pasākumu norišu vieta.[32]

Teātris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa Lietuvas profesionālo teātru atrodas Viļņā, lai gan teātri joprojām atrodas arī citās Lietuvas pilsētās.[25]

Lietuvā pirmās teātra grupas un amatieru aktieru grupas radās 16. gadsimtā. Par pirmo teātra namu tika pasludināta Zemutienes pils, kur ar priekšnesumiem un iestudējumiem uzstājās arī ārzemnieku teātra grupas.[33] Lietuvā pirmais drāmas uzvedums notika 1570. gadā. Arī Viļņas universitātes (tajā laikā vēl Jezuītu kolēģijas) teātris tika izveidots 1570. gadā.[34] 1875. gadā tika dibināti Viļņas un Klaipēdas teātri. Savukārt 20. gadsimtā tika dibināti Drāmas teātris Kauņā un Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātris Viļņā, kas izraisīja teātra izrāžu apmeklējumu pieaugumu un palielināja teātra trupu skaitu. 1940. gadā Lietuvā bija vairāk nekā 30 teātri un 1500 teātra trupas.[33]

Slavenākie un apmeklētākie teātri Lietuvā mūsdienās ir Lietuvas nacionālais drāmas teātris, Oskaras Koršunovas teātris, Cēzara trupas teātris, Gitis Ivanauskas teātris, Krievu drāmas teātris, Leļļu teātris un citi. Slavenākās teātra trupas ir „Minimum” no Viļņas Universitātes un „Palepe” no Viļņas Gediminas Tehniskās universitātes.[33]

Lietuvas teātra režisori ir pazīstami visā pasaulē, piemēram Eimunts Nekrošus, Oskars Koršunovs (ar savām izrādēm ir daudzu starptautisku teātru festivālu laureāts), Rimas Tuminas (Mazā teātra vadītājs), Jonas Vaitkus un Gičs Padegimas. [34] Savukārt, talantīgi aktieri ir Rimantas Bagdzevičius, Vitautas Rumšas, Saulius Balandis, Marius Jampolskis, Vaiva Mainelite, Rimante Valiukaite un citi.[33]

Mūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie operas uzvedumi Lietuvā tika iestudēti 17. gadsimta sākumā, savukārt 18. gadsimtā izveidojās muižas teātri un balets. Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātra pamats tika likts 1925. gadā. Tas ir valsts teātris un tiek finansēts no Kultūras ministrijas budžeta. Teātrī katru gadu tiek sagatavotas 5-8 jaunas teātra un baleta izrādes, saglabājot klasisko „zelta fondu”.[35]

Lietuvā notiek mūzikas festivāli visām gaumēm – džeza, roka, blūza, alternatīvās un elektroniskās mūzikas festivāli.[36] Reizi četros gados notiek Dziesmu un deju svētki. Triju Baltijas valstu Dziesmu svētki ir UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.

Rokmūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Lietuvas rokmūzika

Lietuvas rokmūzikas skatuve izveidojās 20. gadsimta 60. gadu vidū. Pirmās Lietuvas rokgrupas bija Kertukai, Aitvarai un Nuogi ant slenksčio Kauņā un Kestutis Antanelis, Vienuoliai un Geliu Vaikai Viļņā. Ap 1970. gadu Lietuvā radās jauns mūzikas žanrs. Tādi mūziķi kā Vītauts Ķernaģis un Vītauts Babravičius radīja intīmas akustiskās balādes ar pašsacerētiem dziesmu vārdiem. Šo mūziku apzīmēja kā dziedāmo dzeju.

70. gados tapa vairāki mūzikli, kuri ar rokenrola elementus. Viens no tādiem bija Endrū Loida Vebera rokoperas Jēzus Kristus Superzvaigzne inscenējums. Neskatoties uz to, ka tas tika aizliegts un KGB uzsāka veidotāju un iesaistīto mākslinieku vajāšanu, tas bija pirmais šīs rokoperas iestudējums ne tikai Padomju Savienībā, bet arī visā Eiropā.

80. gados rokgrupu skaits strauji palielinājās. Par 80. gadu ievērojamākajām rokgrupām var uzskatīt grupas Hiperbole, Foje, Antis, BIX, Katedra. 1986. gadā Lietuvā parādījās arī pankroks, kas ietkemējās no Lielbritānijas pankroka pārstāvjiem. 90. gados rokmūzika zaudēja savu popularitāti. Sākot ar 2000. gadu situācija atkal uzlabojās un slavu ieguva jaunas grupas, kuras ietekmējās no britpopa. Pazīstamākās grupas - Lemon Joy, Merlin un Biplan. Palielinājās arī rokfestivālu skaits.

Virtuve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvieši vienmēr ir mīlējuši garšīgu un sātīgu ēdienu. Rudzu maize, cepelīni (kartupeļu klimpas), tradicionālā aukstā biešu zupa, vėdarai (kartupeļu desas), pankūkas un citi ēdieni, kas pagatavoti no kartupeļiem, sēnēm, graudaugiem un piena produktiem.[37]

Lietuviešu virtuve laika gaitā ir ietekmējusies no kaimiņzemēm, taču tās pamatā ir senlietuviešu virtuve, kas veidojusies no 14. līdz 18. gadsimtam kā priviliģēto šķiru kultūra, un zemnieku virtuve, kas radās, 19. gadsimta otrajā pusē, pilnīgi neatkarīgi no iepriekšējām tradīcijām. [38]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvieši nodarbojas ar vairāk nekā 100 sporta veidiem. Basketbols, ko sauc par otro reliģiju, ir vispopulārākais sporta veids Lietuvā. Basketbolam seko futbols, vieglatlētika, autosacīkstes, bokss, daiļslidošana, sporta dejas, riteņbraukšana, teniss u.c.[39]

Basketbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Basketbols ir populārais sporta veids Lietuvā. Ar basketbolu nodarbojas 24 000 cilvēku. Olimpiskajās spēlēs 1992., 1996. un 2000. gadā un Eiropas čempionātā 2007. gadā Lietuvas vīriešu basketbola izlase ieguva bronzas medaļas, bet 2003. gadā Eiropas čempionātā – zelta medaļas. 2011. gadā Eiropas čempionāts notika Lietuvā (Panevēžā, Šauļos, Klaipēdā, Alītā, Kauņā un Viļņā). Lietuvas basketbola klubi – Viļņas "Lietuvos Rytas" un Kauņas "Žalgiris" – ir vieni no Eiropas spēcīgākajiem klubiem.[39]

Lietuvā ir ļoti daudz basketbolu laukumu sākot ar profesionāliem beidzot ar pašdarinātiem māju pagalmos. Lietuvieši mēdz teikt, ka ikviens var spēlēt basketbolu šeit. Lietuvas nacionālās basketbola komandas uzvaras Lietuvas vienmēr pārvēršas par valsts mēroga festivālu, respektīvi, lietuvieši sapulcējas ielās un svin līdz rītam. Izcilākie basketbola spēlētāji: Šarūns Marčuļonis, Arvīds Sabonis, Židrūns Ilgausks, Artūrs Karnišovs, Šarūns Jasikēvičs. [39]

Futbols[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Futbols ir sporta veids, kas var sacensties ar basketbolu popularitātes ziņā. Ar futbolu nodarbojas 13 600 lietuvieši. Futbola zelta laiki bija 20. gadsimta 80. gados. Tomēr pašlaik lietuviešu futbola klubi nevar lepoties ar pasaules sasniegumiem, lai gan lietuvieši lepojas ar daudzsološajiem futbolistiem, kas spēlē ārzemju klubos. [39]

Labākie futbola spēlētāji ir Edgars Jankausks, Deivids Šembers un Deivids Česnausks. [39]

Vieglatlētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vieglatlētika ir sports numur divi attiecībā uz medaļām Vasaras Olimpiskajās spēlēs un numur trīs popularitātes ziņā. Lietuvā ar vieglatlētiku nodarbojas 8200 cilvēku.[39]

Labākais Lietuvas vieglatlētikas sportists ir diska metējs Virgīlijs Alekna. Viņš ir divkārtējais olimpiskais čempions un bronzas laureāts, divreiz ieguvis pasaules čempiona titulu un Eiropas čempions. 2007. gadā Alekna kļuva par devīto sportistu pasaulē, kurš saņēma titulu UNESCO sporta čempions. Turklāt Alekna četras reizes ir bijis labākais Lietuvas sportists. [39]

Sporta dejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešiem vienmēr ir paticis dejot un skatīties kā dejo citi. Pēdējos gados šī mīlestība kļuvusi vēl stiprāka: jauni un veci pāri dejo deju skolās visā Lietuvā vai skatās populāros TV deju šovus. [39]

Lietuviešu sporta deju skola ir ļoti spēcīga – Lietuvas sporta deju komanda vienmēr iegūst apbalvojumus, piedaloties sacensībās visā pasaulē, proti, viņi ir seškārtēji pasaules čempioni un septiņkārtēji Eiropas čempioni. Komanda trenē Skaiste un Romaldas Idzelevičiai. [39]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. (angliski) Lithuania. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2011-05-04.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 "Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2007, 13.-16.gs. Lietuvas valsts
  3. Krieviskais tulkojums: «принять к сведению заявления, в которых выражена воля народов, населяющих Польшу, Литву, Курляндию и части Эстляндии и Лифляндии, о их стремлении к полной государственной самостоятельности и к выделению из Российской федерации» no «Мирные переговоры в Брест-Литовске», т. I, изд. НКИД, М. 1920, стр. 29.
  4. President of the Republic of Lithuania. President.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  5. 5,0 5,1 The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt (1990-03-11). Atjaunināts: 2011-11-02.
  6. Tourism | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  7. 7,0 7,1 7,2 Geography | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-09-16.
  8. 8,0 8,1 Climate | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-09-16.
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 Lietuvos Respublikos Seimo Kanceliarija. Work Of The Seimas. .lrs.lt. Atjaunināts: 2011-09-16.
  10. President of the Republic of Lithuania. President.lt (2011-10-29). Atjaunināts: 2011-11-02.
  11. Government & Politics | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  12. 12,0 12,1 Government of the Republic of Lithuania - Government's Constitutional Obligations. Lrv.lt (1992-10-25). Atjaunināts: 2011-11-02.
  13. Government of the Republic of Lithuania - Ministers. Lrv.lt. Atjaunināts: 2013. gada 14. jūlijā.
  14. [1], Lietuvas Seima mājas lapa. XI Seims (2012—2016), 22.11.2012.
  15. http://db1.stat.gov.lt/statbank/selectvarval/saveselections.asp?MainTable=M3010215&PLanguage=0&TableStyle=&Buttons=&PXSId=3236&IQY=&TC=&ST=ST&rvar0=&rvar1=&rvar2=&rvar3=&rvar4=&rvar5=&rvar6=&rvar7=&rvar8=&rvar9=&rvar10=&rvar11=&rvar12=&rvar13=&rvar14=
  16. 16,0 16,1 Quick Facts | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-09-16.
  17. 17,0 17,1 CIA - The World Factbook. Cia.gov. Atjaunināts: 2011-11-02.
  18. Religion | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  19. [2], Eirobarometrs 225 „Sociālās vērtības, zinātne un tehnoloģijas, 11 lpp., 08.08.2011.
  20. 20,0 20,1 20,2 Lithuanian Language | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  21. 21,0 21,1 21,2 21,3 21,4 21,5 21,6 21,7 21,8 21,9 Lietuvas ekonomika. Balticexport.com. Atjaunināts: 2011-09-16.
  22. 22,0 22,1 22,2 Catalogue of publications | Title. Stat.gov.lt. Atjaunināts: 2011-09-16.
  23. "LA" izdevniecība laidusi klajā "Lietuviešu zelta stāstus". La.lv. Atjaunināts: 2011-09-16.
  24. 24,0 24,1 [3],26.07.2011.
  25. 25,0 25,1 Culture | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  26. Lithuanian Art Museum. National Art Gallery. Ldm.lt (2011-08-28). Atjaunināts: 2011-09-16.
  27. [4], Laikmetīgās mākslas centra oficiālā mājas lapa,26.07.2011.,[http://www.anothertravelguide.lv/lat/eiropa/lietuva/vilna/galamerki/kulturas_afisa/laikmetigas_makslas_centrs_cac/
  28. Contemporary Art Centre : General Information : General Information. Cac.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  29. Lietuvas Nacionālais muzejs · Another Travel Guide · Viļņa · Muzeji un galerijas. Anothertravelguide.lv. Atjaunināts: 2011-09-16.
  30. About The Museum. Ciurlionis.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  31. [5], [http://194.126.124.186/lv/Destinations/Lithuania/Kaunas/museums-in-kaunas-lithuania
  32. [6], Palangas Dzintara muzeja oficiālā mājas lapa, 26.07.2011.
  33. 33,0 33,1 33,2 33,3 [7], 30.07.2011.
  34. 34,0 34,1 Valsts - Par Lietuvu - Lietuva. Travel.lt. Atjaunināts: 2011-09-16.
  35. Web-master Jurij levankevic. OPERA. Opera.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  36. Festivals | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt (1934-08-12). Atjaunināts: 2011-11-02.
  37. Food & Drinks | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-11-02.
  38. :: Kurš Uzsauks ? :: Vortāls ar garšu ::. Kursuzsauks.lv (2001-01-01). Atjaunināts: 2011-09-16.
  39. 39,0 39,1 39,2 39,3 39,4 39,5 39,6 39,7 39,8 Sport | The Official Gateway of Lithuania. Lietuva.lt. Atjaunināts: 2011-09-16.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]