Eigēnika

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eugenics congress logo.png

Eigēnika jeb eigenētika (gr. ευγενες no eu - "labi" un gennaô - "dzimt") - mācība par iedzimtības likumu izmantošanu cilvēka bioloģisko īpašību uzlabošanā, par pamatu ņemot selekcijas principus[1].

Eigēnikas pamatlicējs ir dabas pētnieks sers Frānsiss Galtons, kurš bija ieviesis šo terminu 1883. gadā. Galtons jau agrāk bija strādājis pie cilvēces attīstības jautājuma, veicot indivīdu salīdzinošu analīzi. 1850. gada beigās sava brālēna Čārlza Darvina sarakstītā grāmata "Sugu izcelšanās" pārliecināja viņu, ka selekcija tam ir vispareizākais ceļš. 1869. gadā viņš izpētīja britu slaveno domātāju biogrāfijas un secināja, ka viņu ģenialitātes pamats ir iedzimtība. Viņam šķita svarīgi turpmāk censties organizēt laulības ar aprēķinu saglabāt šo potenciālu. Tā tika likti pamati mācībai, ko Galtons sākotnēji nosauc par virikultūru[2]. 1883. gadā viņš publicēja "Inquiries into human faculty and its development", kur termins virikultūra tika aizstāts ar eigēniku, ko Galtons definēja kā «zinātni, kas uzlabo cilvēku populāciju iedzimtības īpašības»[3].

20. gadsimta sākumā teoriju savukārt attīstījuši Korrenss, de Frīss, Čermaks u.c. Sākotnēji eigēnikas zinātniskie pamati daļēji balstījās uz biologu, filozofu un sociologu atzinumiem, daļēji uz pieņēmumiem (tāpēc eigēnikas pretinieki to dēvēja par "pseidozinātni").

Attiecinot uz sabiedrību, eigēnikas piekritēji uzskata, ka cilvēku sociālā nevienlīdzība izriet no to psihes, intelekta un fizioloģiskās nevienlīdzības, bet cilvēces progress apstājas līdz ar dabiskās izlases procesa apstāšanos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://vesture.eu/index.php/Eig%C4%93nika
  2. Viriculture first appeared in 'Hereditary Improvement', Fraser's Magazine, 1873, 7 : 116-30
  3. http://wol.jw.org/lv/wol/d/r49/lp-lt/102000682