Intelekts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Intelekts ir cilvēka domāšanas un racionālas izziņas spēja, izmantojot izziņas rezultātus, darboties jaunā situācijā. Tā ir spēja izzināt, kas notiek apkārt.

Intelekta filozofiskais jēdziens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Intelekta filozofiskais jēdziens — saistīts ar pasaules izzināšanu un spēju pieņemt loģisku lēmumu. Jēdziens "intelekts" pirmoreiz radās 19. gadsimtā beigās un 20. gadsimta sākumā, kad zinātnieki sāka interesēties par cilvēku garīgajām spējām un kāpēc pastāv atšķirības starp dažādiem cilvēkiem. Viena no pirmajām teorijām saistījās ar cilvēku reakcijas ātrumu, ar kādu viņi reaģē, ja viņiem uzsitīs zem ceļgala bļodiņas t.i. cik ātri viņiem izstiepsies kāja. Šis eksperiments izrādījās neveiksmīgs, jo augsti intelektuāli attīstītus cilvēkus nevarēja atšķirt no garīgi atpalikušajiem. Nākamā teorija balstījās uz cilvēka smadzeņu svara un anatomijas analīzi, bet arī izrādījās neveiksmīga.

Francūzis Alfreds Binē (Alfred Binet) bija pirmais cilvēks, kurš izteica teoriju, ka cilvēku garīgās spējas var izmērīt ar speciālu testu palīdzību. 1905. gadā viņš, kopā ar francūzi Teodoru Simonu izstrādāja pirmo IQ testu.[nepieciešama atsauce] Šis tests sastāvēja no 30 uzdevumiem un tika izstrādāts bērniem, lai novērtētu viņu garīgās spējas.

Lai arī bija parādījušies pirmie IQ testi, zinātniekiem nebija un joprojām nav vienota viedokļa par to, kas ir intelekts. Tai laikā pastāvēja uzskats, ka intelekts ir tas, ko mēra intelekta testi. Vēlāk, uzkrājot plašu materiālu par testu izpildi un veicot to rezultātu analīzi, Čārlzs Spirmens 1927. gadā izteica apgalvojumu, ka šo dažāda rakstura testu uzdevumu risināšanai ir nepieciešama vispārīga spēja, ko nosauca par ‘’g ’’ faktoru un specifiskas spējas, ko noteica risināmā uzdevuma īpatnības un saturs. Šo faktoru saistīja ar smadzeņu mentālo enerģiju. Jo vairāk cilvēkam piemita šī mentālā enerģija, jo labāk viņš varēja risināt dažāda rakstura problēmsituācijas.Vidēji populācijā no IQ koeficients ir līmenī no 50% līdz 100%.

Intelekts un inteliģence[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Intelekts un inteliģence ir vārdi, kuri modina pozitīvas asociācijas saistībā ar cilvēka īpašībām un spējām. Runājot par inteliģenci, bieži min šādas īpašības: atsaucība, izpalīdzība, stabilitāte, izsmalcināta gaume un bagātība. Cilvēki atšķirīgi izprot šīs īpašības un arī bieži nesaskata lielu atšķirību starp tām. Ir dauzi interesanti „inteliģences” un „intelekta” vārdu traktējumi un katrā var atrast savu kodolu vai citiem vārdiem sakot, savu pamatdomu. Lai spriestu par vārdu atšķirību var apkopot katra vārda definējumus. Vārds intelekts, cēlies no latīņu vārda „Intellectus” un nozīmē sapratni un zināšanas. Intelekts ir kopējā spēja, lai izprastu, krātu zināšanas un izmantotu tās problēmu risināšanai. Intelekta jēdziens apvieno visas indivīda kognitīvās spējas: sajust, uztvert, atcerēties, domāt, analizēt un iztēloties. Ar vienlīdzīgo testu palīdzību, intelekta līmeni noteikt ir ļoti grūti, jo intelekts nav tikai gūto zināšanu izmantošana, bet gan arī cilvēka domāšanas potenciāls, jautājumu vai grūtu situāciju risināšanai. Ar augstu intelektu cilvēks spēj intuitīvi pieņemt lēmumus un atrast optimālus risinājumus, kā arī netradicionāli risināt grūtos jautājumus, pat pie diezgan ierobežotām zināšanām. Citiem vārdiem sakot, intelekts ir prāta darbības koeficients, kas rodas no pareizas informācijas meklēšanas paša cilvēka zināšanu plūsmā.

Maldinošs ir priekšstats, ka ar koeficientu var noteikt intelekta līmeni. Koeficients norāda uz konkrētām spējām, noteiktā domāšanas virzienā, jo intelektu var iedalīt divās pamat grupās , kuras ir: „potenciālais intelekts”, un „ kustīgas intelekts”. Potenciālais intelekts ietver sevī zināšanas, kuras ir gūtas mācību vai komunikāciju laikā, vai arī izmantojot kogniktīvas īpašības. Kustīgais intelekts ir prasme gūtās zināšanas pielietot dzīvē. Par kustīgo intelektu uzskata arī rodošas, neformālas, inovatīvus risinājumus, kas palīdz cilvēkam atrast daudz dažādu risinājumu, un izvēlēties optimālāko.

Mūsdienās ir pieņemts uzskatīt, ka intelekts ir universāla psiholoģiska cilvēku dotība, kuras pamatā ir ģenētiski iedzimtas nervu sistēmas īpašība ar noteiktu ātrumu un precizitāti uztvert noteiktu informāciju. Cilvēks ar augstu intelekta līmeni ir spējīgs intuīcijas līmenī pieņemt dažādus lēmumus. Intelekts ir uzskatāms par produktīvas darbības koeficientu, kas palīdz prātam orientēties. Tomēr intelekta spējas var izpausties gan risinot situācijas ar objektiem, matemātiskiem vai loģiskiem uzdevumiem, gan pie sadarbības ar cilvēkiem. Tas nozīmē to, ka intelektu nevar noteikt ar vienu pašu koeficientu, jo prasmi strādāties sabiedrībā, spēju patikt vai gūt uzticību, objektīvi novērtēt ar skaitļiem nevar. No domas par to, ka viens veiksmīgi strādā ar cilvēkiem un otrs ne tik, ir radies tāds termins kā „sociālais intelekts”, kas arī norāda uz šo prasmi vai cilvēka iedzimto īpašību. Definējot šo vārdu savienojumu, jāatzīmē, ka sociālais intelekts ir spēja pareizi vai adekvāti uztvert savu uzvedību un saprast cita cilvēka uzvedību sabiedrībā. Šī īpašība ir nepieciešama cilvēkiem, lai efektīvi sastrādātos ar pārējiem cilvēkiem sabiedrības lokā un prastu adaptēties jaunā sabiedrībā. Sociālais intelekts palīdz cilvēkam integrēties sabiedriskajos notikumus, sabiedrības kultūrā un būt uztveramam, kā partneris komunicēšanā un saskarsmē.[1]

Sociālais intelekts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālais intelekts ir termins, kuru pirmo reizi pieminēja 1920. gadā kā spēju saprast citus cilvēkus un rīkoties apdomāti un uzmanīgi attiecībā pret viņiem.

Pašlaik īpaši aktuāls jautājums ir augsts sociālā intelekta līmenis vadītājiem un cilvēkiem, kuri ir galvenie kolektīvā vai uzņēmuma vadībā. Sociālā intelekta attīstības līmenis vienam cilvēkam, kurš ieņem vadošo pozīciju, var ietekmēt citu cilvēku saskarsmi šajā grupā, kā arī ietekmēt komandas dibināšanu un kolektīva formēšanu. Pēc daudzu pētījumu novērojumiem, no vadītāja īpašībām ir atkarīga sekmīga un veiksmīga lēmumu pieņemšana, efektivitāte lēmumu pieņemšanā, kā arī uzņēmuma sekmīgums. Viena parādība, kura tika uzskatīta par „emocionālas revolūcijas” uzplaukumu, bija nemateriālo aktīvu vadīšanas uzsākšana, kuras gaitā tika izstrādātas metodes un lēmumi par personāla emocijas vadīšanu, ka daļu no kompānijas intelektuāla īpašuma.

Abas īpašības ir uzskatāmas par mantojamām, bet katrs cilvēks spēj attīstīt savu „intelektu” un tiekties pie „inteliģences”. Intelekts ir uzskatāms par ģenētiski nododamu informāciju, un inteliģence sākotnēji tika uzskatīta par cilvēku grupu sabiedrībā, pie kuras bija iespējams piederēt tikai gadījumā, ja paša nodarbinātības veids bija viens no radošās un intelektuāla darbības veida. Šeit šīm abām īpašībām parādās kopīga pazīme - tās var mantot (intelektu ģenētiski, un piederību iedzimtības ceļā).

Personības attīstībai[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Intelektu kā dotību var attīstīt, izmantojot sekojošas spējas. Piemēram: spēja mācīties, domāt loģiski, sistematizēt informāciju, analizēt un klasificējot to, lai noteiktu to piemērotību, saskatīt gūtā informācijā saistības, sakarības vai atšķirības un asociēt to ar līdzīgu jau iepriekš gūto informāciju. Par būtiskām īpašībām cilvēka intelektā uzskata ziņkārību un prāta dziļumu, tās elastību un mobilitāti, prasmi loģiski domāt un spēt pierādīt. Ir sekojošas īpašības, ko cilvēkiem jācenšas attīstīt:

  1. Zinātkāre - vēlme vienu parādību izprast, balstoties uz dažāda veida informāciju. Šī prātā kvalitāte ir attīstāma, kad cilvēks ir aktīvs un daudzpusīgs.
  2. Prāta dziļums - ir spēja nodalīt svarīgo no sekundārā, vai nepieciešamo no nejaušā.
  3. Elastīgums un prāta mobilitāte - ir personu spēja plaši izmantot pieejamo pieredzi, jaunus loģiskus savienojumus un attiecināt gūto informāciju, pret esošo modeli, lai pārvarētu stereotipus un izveidoto sabiedrībā modeļa domāšanu.
  4. Domāšanas loģiskumu, raksturo stingra pamatojumu secība, veidojot stingru domu saikni un argumentāciju, kuras pamatā ir skaidras un nemaldinošas attiecības.
  5. Argumentēšana - ir spēja izteikt savu pozīciju, un pierādīt domāšanas gaitu izmantot faktus, zināšanas, kuri stiprina un pierāda secinājuma taisnīgumu.
  6. Kritiskā domāšana, prasa cilvēka spēju precīzi novērtēt gūto informāciju, un spēju to apstrīdēt, vai nepieņemt, pat gadījumā, ja vel nav atrasta alternatīva.
  7. Domāšanas platums - spēja risināt šo jautājumu kopumā, nefokusējoties ne uz vienu no rādītājiem, bet prast saskatīt jautājuma būtību, un pareizu virzienu to risināšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Haggbloom, S.J. (2002). The 100 most eminent psychologists of the 20th century. Review of General Psychology, 6, 139–152.