Otrais pasaules karš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Otrais pasaules karš
WW2Montage.PNG
Pulksteņa rādītāja virzienā no augšas: Rietumvalstu karavīri Ziemeļāfrikas tuksnesī; ķīnieši sadedzināšana, kuru veic japāņu karavīri; Sarkanā armija ziemas ofensīvas laikā; japāņu bumbvedēji gatavojas izlidot kaujas uzdevumā; padomju karavīri cīņās par Berlīni; vācu zemūdene kaujā.
Datums 1939. gada 1. septembris — 1945. gada 2. septembris
Vieta Eiropa, Klusais okeāns, Atlantijas okeāns, Dienvidaustrumāzija, Ķīna, Tuvie Austrumi, Vidusjūra un Ziemeļāfrika
Iznākums
Karotāji
Sabiedrotie Ass valstis
Komandieri
Sabiedroto līderi

Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Vinstons Čērčils
Valsts karogs: Padomju Savienība Josifs Staļins
Valsts karogs: Amerikas Savienotās Valstis Franklins Rūzvelts

Ass valstu līderi

Valsts karogs: Vācija Ādolfs Hitlers
Valsts karogs: Japāna Hirohito
Valsts karogs: Itālija Benito Musolīni

Upuri
Militārie zaudējumi:
16 000 000
Civilie zaudējumi:
45 000 000
Kopā:
61 000 000
Militārie zaudējumi:
8 000 000
Civilie zaudējumi:
4 000 000
Kopā:
12 000 000

Otrais pasaules karš bija lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē, kas iesaistīja vairumu pasaules valstu.[1] Tas notika no 1939. gada līdz 1945. gadam starp Ass valstīm un Sabiedrotajiem un prasīja 70 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību.

Par tā sākumu parasti uzskata Vācijas iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Taču citreiz par kara sākumu tiek uzskatīts arī Hitlera armijas iesoļošana Prāgā 1939. gada martā, Japānas iebrukums Ķīnā 1937. gada 7. jūlijā, vai pat 1931. gada Japānas iebrukums Mandžūrijā. Eiropā karš beidzās ar Vācijas padošanos 1945. gada 8. maijā, bet Āzijā un Klusajā okeānā tas turpinājās līdz pat kodoluzbrukumam Hirosimai un Nagasaki, kam sekoja Japānas padošanās 1945. gada 15. augustā.

Pēc kara Eiropa tika sadalīta Rietumu un Padomju ietekmes sfērās - pirmajās notika ekonomikas atjaunošana Maršala plāna ietvaros, bet otrās kļuva par PSRS satelītvalstīm. Liela daļa Rietumvalstu kļuva par NATO militārā bloka dalībvalstīm, savukārt Austrumeiropas valstis izveidoja Varšavas līguma organizāciju. Šāds stāvoklis saglabājās līdz pat 1980. gadu beigām un to sauc par Auksto karu. Āzijā ASV iebrukuma rezultātā notika Japānas demokratizācija, savukārt Ķīnā vēl turpinājās pilsoņu karš, kurā uzvarēja komunisti un tika nodibināta Ķīnas Tautas Republika. Neilgi pēc kara beigām liela daļa Eiropas koloniju pasludināja neatkarību.

Cēloņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Otrā pasaules kara cēloņiem uzskata pasaules politisko situāciju pēc Versaļas līguma 1. pasaules kara beigās, un Lielās Depresijas ekonomisko sabrukumu, kura ietekmē plauka nacionālisms un militārisms, piemēram, Vācijā un Itālijā. Par kara iemesliem uzskatāma arī Lielbritānijas un Francijas t.s. Vācijas "nomierināšanas" politika, kas, piemēram, ļāva šai Ā. Hitlera vadītajai nacistiskajai valstij netraucēti attīstīt milzīgus bruņotos spēkus un anektēt Austriju (1938) un okupēt Čehoslovākiju (1939). Eiropā par kara cēloņiem jāuzskata Vācijas un Itālijas tiekšanās paplašināt teritorijas un iegūt jaunas kolonijas, tādējādi atgūstot impērijas statusu. (Itālijas diktators Benito Musolīni pat cerēja atjaunot ko līdzīgu senajai Romas impērijai.

Tāpat jāmin PSRS loma Otrā pasaules kara izraisīšanā (Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenais papildprotokols, kurā Austrumeiropa sadalīta PSRS un Vācijas ietekmes sfērās; PSRS iebrukums Somijā un Baltijas valstu okupācija; "pasaules revolūcijas" ideja u.c.).

Arī ASV izolacionisma politika attiecībā uz notikumiem Eiropā tiek uzskatīta par vienu no kara cēloņiem. Savukārt par kara cēloņiem Āzijā uzskatāma Japānas agresīvā ārpolitika, Japānas un ASV saspriegtās attiecības.

Karojošās puses[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karojošās puses bija sadalījušās divās lielās nometnēs: Ass valstīs un Sabiedrotajos.

Ass valstu galvenie spēki bija Vācija, Itālija, Japāna un to satelītvalstis.

Sabiedroto galvenie spēki bija Padomju Savienība, Apvienotā Karaliste un ASV. Sabiedroto pusē karoja arī Britu Sadraudzība, Polija, Francija, Beļģija, Ķīna, Nīderlande un citas valstis.

Liela daļa pasaules valstu, lai gan oficiāli bija neitrālas, faktiski atbalstīja vai nu ass valstis vai sabiedrotos ar brīvprātīgajiem un resursiem.

Pirmskara notikumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veimāras republikai pēc 1. pasaules kara uzliktie ierobežojumi, ko iedzīvotāji uzskatīja par netaisnīgiem, un ekonomiskās grūtības, ko radīja reparāciju apjoms un Lielā Depresija, ļāva Ādolfa Hitlera vadītajai NSDAP kustībai nonākt pie absolūtas varas Vācijā.

Pārkāpjot Versaļas līguma ierobežojumus, Hitlers atjaunoja Vācijas militāro spēku, izveidojot karot spējīgus bruņotos spēkus (Vērmahtu), militarizēja Reinzemi, kas bija paredzēta kā nemilitāra buferzona Francijai, uzspieda apvienošanos ar Austriju tā sauktajā Anšlusā, un ar Francijas un Lielbritānijas piekrišanu anektēja daļu Čehoslovākijas. Francija un Lielbritānija cerēja realizēt Nomierināšanas politiku, ar kuras palīdzību izdotos novērst iespējamos militāros konfliktus ar Vāciju. Tieši realizējot šādu politiku, viņi ļāva Vācijai anektēt un okupēt teritorijas Eiropā.

1922. gadā Itālijā varu ieguva Benito Musolīni un Fašistu partija. 1936. gadā Itālija un Vācija noslēdza "Berlīnes-Romas ass" līgumu.

Eiropas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā karš sākās 1939. gada 1. septembrī, kad Vācija iebruka Polijā. Saskaņā ar Ribentropa-Molotova paktu, PSRS vajadzēja arī veikt iebrukumu, taču Padomju valdība Vācijai paziņoja, ka Sarkanā armija vēl nav gatava iebrukumam un tāpēc Vācijai vienai nācās uzņemties agresora lomu. Francija un Lielbritānija, saskaņā ar līgumsaistībām, 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Polijas armija nebija mobilizēta, un nespēja ilgi pretoties Vācijas skaitliskajam pārspēkam. 17. septembrī Polijā iebruka arī PSRS karaspēks, apgalvojot, ka aizsargās Polijas austrumu teritoriju privātīpašumu. Jebkurā gadījumā, Francija un Lielbritānija nepieteica karu PSRS, lai arī Padomju armija būtībā veica tādu pašu iebrukumu kā Vācu armija. 6. oktobrī tika sakautas pēdējās poļu armijas vienības.

Polijas cīņu laikā Lielbritānija un Francija karā praktiski neiesaistījās, bija tikai atsevišķas flotes un gaisa spēku sadursmes. Tas ļāva Vācijas karaspēkam brīvi darboties Polijā un turpināt nostiprināt militāros spēkus, kuri tobrīd bija vājāki kā Sabiedroto valstīm.

1939. gada rudenī PSRS pieprasīja trīs Baltijas valstīm un Somijai ar to parakstīt savstarpējās palīdzības līgumus, kas ļautu izvietot to teritorijā PSRS kara bāzes. Igaunija, Latvija un Lietuva parakstīja līgumus un PSRS izvietoja attiecīgi 25 000 karavīru Igaunijā, 30 000 Latvijā un 20 000 Lietuvā. Somijas valdība atteicās parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS. 1939. gada 30. novembrī PSRS iebruka Somijā, sākot Ziemas karu, kas beidzās 1940. gada martā, Somijai zaudējot 1/10 daļu valsts teritorijas, kur tika nodibināta Karēļu-somu PSR, apvienojot atņemtās teritorijas ar esošās Karēļu APSR teritoriju.

Citur Eiropā vairāk nekā pusgadu līdz 1940. gada aprīlim plašāka mēroga karadarbība nenotika. Šis periods ir zināms kā Dīvainais karš.

1940. gada 9. aprīlī Vācijas sūtņi Dānijā un Norvēģijā iesniedza abu valstu ārlietu ministriem ultimātu, kurā prasīja bez pretestības pakļauties vācu okupācijai. Dāņu valdība pakļāvās ultimātam un vācieši nepilnu sešu stundu laikā okupēja Dānijas teritoriju. Norvēģijas valdība ultimātam nepakļāvās un jau pēc dažām stundām vācieši izsēdināja desantu galvenajās Norvēģijas ostās un ātri ieņēma visu Norvēģijas rietumu piekrasti. Izpletņlēcēji ieņēma galvenos lidlaukus. Tomēr kaujas iekšzemē turpinājās. 28. aprīlī sabiedrotie izcēla desantu Narvikā un atkaroja pilsētu no vāciešiem, taču jūnija sākumā vācu panākumi Beļģijā un Francijā piespieda sabiedrotos to atkal atstāt. 10. jūnijā Norvēģijas armija kapitulēja.

10. maijā vācu armija uzsāka iebrukumu Holandē, Beļģijā un Francijā. Tai neilgā laikā izdevās ieņemt Holandi, Beļģiju un lielu daļu Francijas ziemeļu apgabalu. 22. jūnijā Francija noslēdza pamieru ar Vāciju. Francija tika sadalīta: valsts ziemeļu un rietumu daļu, ieskaitot Atlantijas okeāna piekrasti, okupēja Vācijas karaspēks, atlikušās divas piektdaļas pārvaldīja Višī Francijas valdība.

Atomsprādziens Nagasaki, 1945. gada 9. augusts

Āzijas karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1938. gadā[nepieciešama atsauce] Japāna iebruka Ķīnā un 1941. gada 7. decembrī Japānas spēki uzbruka ASV karabāzei Pērlharborā, Havaju salās. Sākotnēji Japānai izdevās ieņemt lielu daļu Austrumāzijas un Okeānijas, bet pēc tam sabiedrotie un Ķīna pārgāja pretuzbrukumā. 1945. gadā ASV bombardēja Japānas pilsētas. Pēc ASV iesaistīšanās karā un atombumbu nomešanas uz Hirosimas un Nagasaki pilsētām 1945. gada augustā, Japāna kapitulēja.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]