Fonēma
Fonēma ir valodas fonoloģiskās sistēmas mazākā vienība.[1] Fonēma nav valodas skaņa, taču viena vai vairākas valodas skaņas var būt fonēma. Varētu teikt, ka fonēmas statusa piemišanu vai nepiemišanu valodas skaņai nosaka spēja veidot funkcionālu kontrastu.[2]
Fonēma un tās alofoni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Aplūkojot vārdu pāri pile un pīle (fonemātiski: /pile/ un /piːle/, fonētiski: [pilĕ] un [piːːlĕ]),[a] ir iespējams nonākt pie secinājumiem:
- /iː/ ir fonēma;
- /i/ kvantitāte (resp. garums) ir fonoloģiski (funkcionāli) nozīmīgs.
Pieņemot, ka latviešu valodā notiek neuzsvērtu patskaņu redukcija (turklāt ne tikai pēc kvantitātes, bet zināmā mērā arī kvalitātes), fonēmai /iː/ vārdā pilī atbildīs fonētiski atšķirīga skaņa — kvantitatīvi un nelielā mērā kvalitatīvi — īsāka un kaut kādā mērā reducēta jeb pietuvināta šva. Šādas valodas skaņas, kas veido vienu fonēmu sauc par alofoniem jeb fonēmas pozicionālajiem variantiem. Alofonu vidū šķir galveno variantu un sekundāros variantus. Galvenais variants ir visbiežāk sastopamais un var atrasties dažādās pozīcijās,[1] pēc citas definīcijas, viens no fonēmas galvenā varianta kritērijiem ir līdzība šīs fonēmas izolētai izrunai.[3]
Pēc pieminētā fonēmas varianta biežuma kritērija, pieņemot, ka latviešu valodā ir daudzi gadījumi, kuros /iː/ būtu neuzsvērtā pozīcijā, būtu grūti izsecināt, kurš ir galvenais variants, kurš — sekundārais, taču, vadoties pēc kritērija par līdzību ar izolēti izrunātu fonēmu, var secināt, ka uzsvērts /iː/ būtu uzskatāms par primāro variantu, bet kvantitatīvi un kvalitatīvi reducēts, neuzsvērts — par sekundāro.
Viennozīmīgāks piemērs ir velārais nazālais [ŋ], kas ir velarizēts (t. i., uz atpakaļu pārvirzīts) fonēmas /n/ sekundārais variants pirms velārajiem [k] un [g], fonēmas /n/ galvenais variants ir dentālais nazālais [n], jo tas ir biežāk sastopams. No [ŋ] alofoniskā statusa var arī izdarīt pieņēmumu, ka latviešu valodā nebūs iespējams atrast nevienu minimālo pāri, kura vienīgā atšķirība būtu [n] un [ŋ] kontrasts. Hipotētisks mēģinājums pretnostatīt, piemēram, standarta latviešu banka [baŋːkă][b] un latgaliešu banka [bankă] būtu bezjēdzīgs, jo fonoloģija pēc savas būtības darbojas kādas konkrētas valodas fonoloģiskās sistēmas kontekstā un latgaliešu valodai jeb dialektam ir no lejaslatviešu valodas atšķirīga fonoloģiskā sistēma.[5]
Suprasegmentālas vienības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kā jau pieminēts piemērā ar vārdu pilī, latviešu valodā notiek neuzsvērtu patskaņu redukcija. Grigorjevs norāda, ka uzsvērtu garo patskaņu ilgums ir aptuveni 150—250 ms, neuzsvērtu garo patskaņu — 120—160 ms,[6] tādējādi īsāko un garāko uzsvērtu un neuzsvērtu garu patskaņu realizāciju attiecības ir 1 : 0,8 un 1 : 0,64.
Taču šim nav sakara ar fonēmas /iː/ pārgarumu vārdā [piːːlĕ], pārgarums ir suprasegmentālas jeb prosodiskas vienības — stieptas zilbes intonācijas — izpausme. Lauzta zilbes intonācija savukārt uzskatāma par suprasegmentālu glotalizāciju, piemēram, vārdā pīt [piːˀt]. Grigorjevs specifiski norāda, ka, piemēram, lauztā intonācija (resp. glotalizācija) nav apskatāma kā atsevišķa segmenta — fonēmas — iezīme, tā ir apskatāma kā suprasegmentāla vienība.[7] Kalnača norāda, ka suprasegmentālas vienības "uzslāņojas" uz jau gatava segmentāla pamata, viņasprāt, segmentālas vienības būtu vērtējamas kā primāras attiecībā pret suprasegmentālām vienībām.[8]
Īpaši izceļot fonēmas /iː/ kvantitatīvu redukciju vārdā pilī, to varētu fonētiski transkribēt kā pusgaru: [piliˑ]. Ja ņem vērā Grigorjeva novērojumus par garu neuzsvērtu patskaņu kvalitatīvu redukciju, kur augsts priekšējs /iː/ neuzsvērtā pozīcijā reducējas uz gandrīz augstu gandrīz priekšēju /ɪː/,[9] tad šo vārdu varētu transkribēt arī kā [pilɪː], teorētiski abus variantus var arī kombinēt, lai norādītu pusgaru gandrīz priekšēju gandrīz augstu patskani — [pilɪˑ] —, norādot gan kvantitatīvu, gan kvalitatīvu redukciju. Visus šos variantus, kas teorētiski pilnīgi iespējami dzīvē, var uzskatīt par fonēmas /iː/ alofoniem. /iː/ pārgarums vārdā pīle savukārt uzskatāms par suprasegmentālas vienības izpausmi — tā nav alofonija.
Latviešu valodas fonēmas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saskaņā ar Grigorjevu latviešu valodā ir 12 patskaņu jeb monoftongu fonēmas: /i iː e eː æ æː ɑ ɑː ɔ ɔː u uː/[10] un 26 līdzskaņu jeb konsonantu fonēmas /b t͡s t͡ʃ d d͡z d͡ʒ f g ɟ x ʝ k c l ʎ m n ɲ p r s ʃ t v z ʒ/.[11]
Divskaņi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latviešu valodniecībā valda vienprātība, ka latviešu valodā ir 10 divskaņi jeb diftongi: /ɑ͜i ɑ͜u e͜i e͜u i͜e i͜u ɔ͜i ɔ͜u u͜i u͜o/.[c][13]
No funkcionāla (fonoloģiska) skatpunkta divi divskaņi — /i͜e/ un /u͜o/ — latviešu valodniecībā tiek tradicionāli uzskatīti par monofonēmām, no šāda skatpunkta izriet, ka citi divskaņi ir atsevišķu fonēmu secības. Argumentu vidū ir arī to aplūkošana no diahroniskā (vēsturiskā) aspekta, noteiktā /n/ mija (*in → /iː/; *an → /u͜o/; *un → /uː/; *en → /i͜e/; sal. lietuviešu rankà "roka") norāda, ka šie divi divskaņi latviešu valodā funkcionē kā gari patskaņi (no diahroniska skatpunkta).[14]
Tomēr Grigorjevs no sinhroniskā aspekta piedāvā atzīt visus latviešu valodas divskaņus par monofonēmām, viens no argumentiem par labu šādai definīcijai ir Kanepari (Luciano Canepari) piedāvātā monofonēmiska divskaņa pazīme — monofonēmiska divskaņa realizācija nav atvasināma no tā apzīmēšanai lietotajiem simboliem atbilstošajiem monoftongiem. Saskaņā ar Grigorjeva pētījumiem neviena latviešu valodas divskaņa komponentu kvalitāte neatbilst to prototipiem.[15]
Fonoloģiski aplūkojot monoftongus un diftongus kā vienotu kategoriju, tos mēdz saukt par vokāļiem.[16]
Afrikātas /t͡s/ rašanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tādi gadījumi kā nakts noved pie jautājuma, vai šī vārda beigas būtu analizējamas kā divu fonēmu /t/ un /s/ secība vai viena fonēma — afrikāta /t͡s/.
Kalnača (citējot Lauu) norāda, ka šajā gadījumā "divi līdzskaņi saplūstot vienā, veido citu līdzskani".[17] No šāda skatpunkta vārdu nakts veidojošās fonēmas ir /n/, /ɑ/, /k/, /t͡s/ un nevis /n/, /ɑ/, /k/, /t/, /s/.
Morfonoloģijā šis tiek apskatīts kā morfu interferences jeb fūzijas gadījums. Vārds nakts sastāv no divām morfēmām — nakt- un -s. Šo morfēmu fonētiskas manifestācijas — morfi — šajā procesā saplūst vienotā nedalāmā veselumā.[18] No morfoloģijas skatpunkta tas, protams, nemaina faktu, ka vārds sastāv no divām morfēmām.
Fonēmu klasifikācija pēc šķīrējpazīmēm
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Fonoloģija un fonētika pārklājas fonēmu klasifikācijas sakarā. Fonēmas, ko kādas noteiktas valodas runātāji uzskata par atsevišķām skaņām, kaut arī vienai fonēmai var atbilst atšķirīgu skaņu diapazons, tiek klasificētas pēc nosacīti objektīvi izmērāmām fonētiskām pazīmēm. Latviešu valodas fonēmas var klasificēt gan pēc artikulārajām šķīrējpazīmēm, gan akustiskajām šķīrējpazīmēm.[19]
Bināro pazīmju nosaukumi ir pēc parauga [±balsīgs], piemēram, fonēma /t/ ir [−balsīgs], bet /d/ — [+balsīgs]. Ja kādai fonēmai atkarībā no gadījuma pazīme var gan piemist, gan nepiemist, to apzīmē ar ±, piemēram, [±zilbisks] fonēmas /n/ gadījumā, jo /n/ ir spējīgs veidot zilbes kodolu.
Artikulācijas vietas pazīmes — [labiāls], [koronāls], [dorsāls] un [radikāls] — ir unāras, t. i., vienas artikulācijas vietas pazīmes piemišana fonēmai automātiski neizslēdz citas artikulācijas vietas piemišanu, šī iemesla dēļ pazīmju tabulā tās apzīmē ar kāsīšiem piemišanas gadījumā, bet pazīmes nepiemišanas gadījumā tabulas šūnu atstāj tukšu.[19]
Fonoloģiskās klasifikācijas tabulas ļauj ērti atlasīt fonēmas pēc vienas vai vairākām šķīrējpazīmēm. Šķīrējpazīmes izmanto tā saucamajās fonētiski fonoloģisko procesu formulās.
Pasaules valodu fonoloģisko sistēmu salīdzinājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]UCLA Phonological Segment Inventory Database (UPSID), kam Frankfurtes Universitāte ir izveidojusi ar interneta pārlūku izmantojamu tiešsaistes versiju, ļauj salīdzināt 451 valodas fonoloģiskās sistēmas.
Piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Ir ticis pieņemts, ka vārdu pīle "putns" izrunā ar stiepto intonāciju, tiek izmantota Auziņas, Markus un Grigorjeva IPA transkripcija latviešu valodai, kur pārīss patskanis tiek norādīts ar īsuma zīmi un zilbes intonācijas tiek uzlūkotas kā fonētiski analizējami suprasegmentāli (jeb prosodiski) elementi — garš stiepti intonēts patskanis tiek uzlūkots kā pārgarš.
- ↑ Tiek pieņemts, ka vārdu banka "iestāde" izrunā ar stieptu intonāciju, stiepti intonētos diftongiskajos savienojumos skanenis ir garš.[4]
- ↑ Lociņš apzīmē nedalāmu skaņu savienojumu.[12]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Auziņa, Markus & Grigorjevs 2015, 23. lpp.
- ↑ Andronovs 2015, 76. lpp.
- ↑ «Latviešu literārās valodas fonoloģiskās sistēmas īss apraksts». AIlab. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-02-03. Skatīts: 2016-01-21.
Par fonēmas galveno variantu sauc tādu, ko izrunā izolēti vai pozīcijā, kurā ir niecīga apkārtējo skaņu ietekme (piem., pirmā a skaņa vārdā ala).
- ↑ Auziņa 2015, 88. lpp.
- ↑ Andronovs 2015, 77. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2009, 44. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2015, 36. lpp.
- ↑ Kalnača 2015, 186. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2009, 42. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2015, 37. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2015, 57. lpp.
- ↑ Auziņa, Markus & Grigorjevs 2015, 24. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2015, 45. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2015, 46. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2015, 46.—47. lpp.
- ↑ Grigorjevs 2015, 53. lpp.
- ↑ Kalnača 2015, 173. lpp.
- ↑ Kalnača 2015, 160. lpp.
- ↑ 19,0 19,1 Grigorjevs 2015, 33.—35. lpp.
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Auziņa, Ilze; Markus, Dace; Grigorjevs, Juris (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Fonētikas un fonoloģijas vispārīgs raksturojums". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 22.—27. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.
- Auziņa, Ilze (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Latviešu valodas fonētiski fonoloģiskie procesi un likumi". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 80.—94. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.
- Andronovs, Aleksejs (2015). "Daces Markus un Dzintras Bondas grāmatas Ievads fonoloģijā recenzija". Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis (Latvijas Zinātņu akadēmija) 69 (3/4): 67.—78. lpp.[novecojusi saite]
- Grigorjevs, Juris (2009). "Latviešu valodas divskaņu akustisks raksturojums". Latvijas Universitātes raksti (Latvijas Universitāte) 746: 40.—47. lpp.
- Grigorjevs, Juris (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Latviešu valodas skaņu un fonēmu sistēma". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 33.—75. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.
- Kalnača, Andra (2015). Nītiņa, Daina; Grigorjevs, Juris. red. "Morfonoloģija". Latviešu valodas gramatika (Rīga: LU Latviešu valodas institūts): 33.—75. lpp. ISBN 978-9984-742-77-9.
|