Glikogēns
Glikogēns ir polisaharīds, kas sastāv no glikozes molekulām un atrodas visās sēņu, dzīvnieku un cilvēka šūnās.[1] Cilvēkam glikogēns galvenokārt tiek veidots un uzkrāts aknu šūnās (hepatocītos) un muskuļos.[2] Glikogēns kalpo par enerģijas rezervēm. Lielākās enerģijas rezerves ir taukaudos esošie tauki, bet glikogēns ir svarīgākais no enerģijas rezervēm izmantotajiem ogļhidrātiem dzīvniekiem. Muskuļos esošais glikogēns tiek pārveidots par glikozi un izmantots turpat, savukārt noārdītais glikogēns aknās tiek glikozes veidā transportēts uz jebkuru orgānu ķermenī.
Glikogēns ir analogs cietei, kas ir glikozes polimērs augiem, tādēļ tiek saukts arī par dzīvnieku cieti. Tam ir līdzīga struktūra kā amilopektīnam (cietes sastāvdaļai), taču tā molekulas ir vairāk sazarotas un kompaktākas nekā cietei. Glikogēns kalpo kā enerģijas rezerve situācijās, kad strauji nepieciešama enerģija, taču tā ir mazāka nekā, ja tiktu lietoti tauki.
Hepatocītos esošais glikogēns var sastādīt līdz pat 8% no kopējā aknu svara (100—120 g pieaugušajiem) tieši pēc ēdienreizes. Muskuļos glikogēns sastāda tikai 1% no to masas. Glikogēna daudzums, kas tiek uzglabāts ķermenī, ir atkarīgs no fiziskajiem treniņiem, pamata metabolisma un ēšanas paradumiem. Glikogēna sintēzi veicina aizkuņģa dziedzera hormons — insulīns.[3]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Sadava et al. (2011). Life (9th, International ed.). W. H. Freeman. ISBN 9781429254311.
- ↑ Kreitzman SN, Coxon AY, Szaz KF (1992). "Glycogen storage: illusions of easy weight loss, excessive weight regain, and distortions in estimates of body composition" (PDF). The American Journal of Clinical Nutrition 56 (1 Suppl): 292s—293s. PMID 1615908.
- ↑ Anatolijs Bļugers (1984). Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija
|