Insulīns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: inulīns.
Insulīna kristāli

Insulīns (latīņu: insule — saliņa) ir aizkuņģa dziedzera hormons, kas piedalās ogļhidrātu maiņas regulēšanā organismā. Insulīns tā nosaukts tādēļ, ka šo hormonu izstrādā aizkuņģa dziedzera beta šūnas, kas atrodas tā saucamajās Langerhansa saliņās — struktūrās, kas aizkuņģa dziedzerī veic endokrīnās funkcijas.

Biosintēze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Insulīns veidojas no prekursora proinsulīna β-šūnās jeb bazofilajos insulocītos aizkuņģa dziedzerī. Proinsulīns sintezējas uz graudainā endoplazmatiskā tīkla ribosomām. Proinsulīns sastāv no 3 peptīdu ķēdēm (A, B un C). A un B ķēdes saistītas ar disulfīda saiti, C peptīds saista A un B ķēdes. Gatavs proinsulīns nokļūst Goldži kompleksā, kur proteolītisko enzīmu ietekmē sašķeļas C-peptīds. No Goldži kompleksa insulīns, C peptīds un bieži proinsulīns nokļūst vezikulās, kur insulīns saistās ar cinku un depolarizējas kristāliskā stāvoklī. Dažādu stimulu ietekmē vezikulas kustas citoplazmatiskās membrānas virzienā un atbrīvo ūdenī izšķīdušo insulīnu pirmskapilārajā telpā.[1]

Insulīns ir vienkāršs olbaltums no 51 aminoskābju atlikumiem, kurš sastāv no divām (A un B) polipepīdu ķēdēm.[2] Ar masu 6000 daltoni.[1] A ķēde satur 21 aminoskābju atlikumu, B ķēde — 30 aminoskābju atlikumus. A ķēdei raksturīgi disulfīda tiltiņi.[2]

Stiprākais insulīna sekrēcijas stimulators ir glikoze, kura saistās ar membrānas receptoriem. Insulīna atbilde uz glikozes iedarbību sastāv no divām fāzēm. Pirmā fāze ir ātra, tajā atbrīvojas jau "gatavais" insulīns. Otrā fāze ir lēna, tās laikā insulīns tiek sintezēts no jauna. Signāls no citoplazmatiskās membrānas enzīma adenilātciklāzes tiek sūtīts uz cAMF (ciklisko adenozīnmonofosfātu) sistēmu, kura mobilizē kalciju no mitohondrijiem, kurš piedalās insulīna atbrīvošanā.[1]

Iedarbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Asinīs insulīns var būt brīvā vai saistītā veidā. Brīvs insulīns iedarbojas uz tādiem mērķu orgāniem, kā aknas, skeleta muskuļi, zarnas. Saistīts insulīns ietekmē taukaudus. Miocīti (muskuļaudu šūnas) un adipocīti (taukaudu šūnas) ir lielākā mērā atkarīgi no insulīna, lai transportētu šūnās glikozi. Tāpēc muskuļaudus un taukaudus dēvē par insulīna atkarīgiem audiem.[2]

Galvenā insulīna nozīme organismā ir glikozes koncentrācijas pazemināšana asinīs. Insulīns aktivē galvenos glikolīzes fermentus, stimulē glikogēna veidošanos no glikozes aknās un muskuļos, veicina tauku un olbaltumvielu sintēzi, palielina šūnu membrānu caurlaidību glikozei. Turklāt insulīns nomāc fermentu, kuri sašķeļ glikogēnu un taukus, darbību, tātad tam ir ne tikai anaboliska, bet arī antikataboliska iedarbība.

Cukura diabēts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Insulīna sekrēcijas traucējumi beta šūnu bojājumu dēļ jeb absolūtais insulīna trūkums ir galvenais I tipa cukura diabēta cēlonis. Relatīvais insulīna trūkums jeb insulīna iedarbības uz audiem traucējumi noved pie II tipa cukura diabēta rašanās.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Клиническая эндокринология: руководство (3-е изд.) / Под ред. Н. Т. Старковой. — СПб: «Питер», 2002. — 576 с. — (Серия «Спутник врача») ISBN 5-272-00314-4
  2. 2,0 2,1 2,2 Цикуниб А. Д. Биохимия поджклудочной железы. Методические указания. Майкоп: Адыгейский государственный университет, 2011.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]