Ciete

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ciete
Amylose3.svg
Amilozes lineārās ķēdes struktūrformula
Amylosekette.png
Amilozes spirālveida struktūra
Amylopektin Sessel.svg
Amilopektīna sazarotās ķēdes struktūrformula
Cornstarch mixed with water.jpg
Cietes šķīdināšana ūdenī
Citi nosaukumi stērķele
CAS numurs 9005-25-8
Ķīmiskā formula (C6H10O5)n
Molmasa (162,15)n g/mol
Blīvums aptuveni 1500 kg/m3
Kušanas temperatūra sadalās
Viršanas temperatūra
Šķīdība ūdenī aukstā nešķīst, karstā — uzbriest

Ciete jeb stērķele (no vācu: Stärke) ir augu polisaharīds, kas sastāv no glikozes monomēriem. Ciete ir neviendabīgs polisaharīds, jo sastāv no amilozes un amilopektīna. Amilozes polimēru ķēdes ir lineāras, bet amilopektīna — sazarotas. Ciete ir balta pulverveida viela bez garšas. Saspiežot cietes pulveri rokā, dzirdama raksturīga gurkstoša skaņa, cietes graudiem beržoties citam pret citu. Ciete nešķīst ūdenī, spirtā, ēterī. Karstā ūdenī cietes graudi uzbriest un sairst, veidojot viskozu koloīdu šķīdumu, ko sauc par klīsteri. Atdzesējot cietes klīsteri, veidojas elastīga masa — gels. Cietes koloīdais šķīdums pieder pie neņūtona šķidrumiem.

Atrašanās dabā un bioloģiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciete plaši izplatīta dabā, jo veidojas augos kā barības vielu rezerve. Visvairāk cietes mēdz būt augu sēklās (graudos), kā arī kartupeļos. Augu šūnās ciete veido sīkus graudiņus 20—100 mikronu diametrā. Arī dzīvnieku organismā (galvenokārt aknās) var veidoties cietei līdzīga viela, ko sauc par glikogēnu jeb dzīvnieku cieti.

Augos ciete veidojas no glikozes, kas savukārt rodas fotosintēzes ceļā. Vispārīgā veidā process aprakstāms ar vienādojumu:

6nCO2 + 5nH2O → (C6H10O5)n+ 6nO2

Ciete ir viens no galvenajiem ogļhidrātu avotiem uzturā. Ciete ir viegli sagremojama, jo zarnās fermenta amilāzes iedarbībā sašķeļas līdz glikozei. Kā tīra ciete, tā glikozes šķīdums vienādi ātri palielina glikozes daudzumu asinīs, jo ciete tiek sašķelta dažu minūšu laikā.[1] Uzturproduktos esošā ciete var uzsūkties daudz lēnāk dažādu balastvielu dēļ. Cietes nešķīstošās granulas, kas atrodas nevārītos kartupeļos, praktiski netiek sagremotas. Pupās esošā ciete ir ieslēgta balastvielu apvalkā un 20% no tās nesagremotā veidā nonāk resnajā zarnā.

Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amilozei ir raksturīga reakcija ar jodu — tā klātbūtnē novērojams intensīvs zils krāsojums. Amilozes polimēra molekulai ir spirālveida uzbūve un spirāles iekšienē donorakceptorās mijiedarbības rezultātā var novietoties joda molekulas (vai trijodīda joni). Mijiedarbība notiek starp amilozes hidroksilgrupām, kas ir elektronu donori un jodu, kas ir elektronu akceptors.[2] Reakciju izmanto cietes atklāšanai dažādos produktos, kur tās atrašanās nozīmē produkta viltošanu (piemēram, medū).

Skābju iedarbībā ciete pamazām hidrolizējas, veidojot šķīstošus dekstrīnus un glikozi.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ciete ir galvenā sastāvdaļa daudziem augu izcelsmes pārtikas produktiem (maizei un citiem miltu izstrādājumiem, kartupeļiem, kukurūzai), to lieto ķīseļu un mērču pagatavošanai. Attīrītu cieti izmanto pārtikas rūpniecībā, no tās iegūst sīrupu un glikozi. Fermentu iedarbībā no cietes var iegūt etilspirtu, pienskābi, citronskābi, butilspirtu un citas vielas. Tekstilrūpniecībā cieti lieto audumu cietināšanai (stērķelēšanai), to izmanto arī līmju un krāsu pagatavošanai, kā arī papīra ražošanā.

Ķīmiski apstrādātu cieti sauc par modificēto cieti. Ir vairāki modificētās cietes veidi ar dažādām īpašībām, tie pieder pie E-vielām jeb pārtikas piedevām. Modificētajai cietei nav sakara ar ģenētiski modificētiem organismiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zariņš, L. Neimane. Uztura mācība. R:, LU Akadēmiskais apgāds, 2009, 33. lpp.
  2. O. Neilands. Organiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1977, 510. lpp.