Gotiskā subkultūra

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Goti

Gotiskā subkultūra jeb Goti (angļu: Goths) ir subkultūra, kas radusies 20. gadsimta 70. gadu beigās Lielbritānijā no panku kultūras.

Rašanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Divi mūziķi, pazīstami kā gotikas „Vectētiņš” un „Vecmāmiņa”, - 'Pīters Mērfijs' (Peter Murphy), agrāk no „Bauhaus”, tagad nodarbojas ar solo karjeru, un Sioksija Sioksa (Siouxsie Sioux), agrāk no „Siouxsie” un „Banshees”, bet tagad ir kopā ar „The Creatures”.
„Bauhaus” izlaida savu pirmo singlu 1979. gadā. Sioksija bija tā, kas darināja terminu „gotisks”, sakot, ka tas ir jaunais virziens, kuru uzņem grupa. „Siouxsie” un „Banshees” stāsts stāsta, ka mūzikas prese nevis Sioksija, bija tie, kas nozīmēja grupas „Siouxsie” un „Banshees” ar apzīmējumu „gotisks”.
Par gotikas sākumu tiek uzskatīts 1979. gads, kad „Bauhaus” izlaiž dziesmu „Bela Lugosi’s Dead”. Sākumā grupa iecerēja, ka dziesma būs zobgalīga, bet daudzi jauni fani saklausīja tajā mistisku, un pārdabiskā skaņa iedvesmoja uz daudzsološās gotiskās subkultūras radīšanu. Pirmā gotu paaudze parādījās Lielbritānijā 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā kā panku kustības atvase. Panku mūzika jau ieelpoja savu pēdējo elpas vilcienu un šī drūmā nepastāvība pamudināja jaunu kustību. Grupas kā „The Damned”, „Bauhaus”, „Siouxsie” un „Banshees” raksturo pirmo paaudzi. Vēlāk šīs grupas sauca par gotiskām, bet tajā brīdī tās neuzskatīja sevi par tādām. Ir daudz strīdu par nenoteiktību, kas radījis terminu „gotisks” un kā tas ticis piesaistīts šai tumšajai mūzikai.
80. gadu sākumā gotiskā kustība plauka ar grupām kā „Sisters Of Mercy”, bet 80. gadu beigās kustība samazinājās. 90. gadu sākumā parādījās jauna, otra paaudze ar jaunām gotiskām grupām, lai atdzīvinātu skatuvi. Viņi kļuva ievērojami, jo bija pirmie, kas sauca sevi par gotiskiem. Piemēri: „The Shroud”, „Rosetta Stone” un „London After Midnight”. Tas bija tas periods, kad ASV gotiskā kustība nozīmīgi pieauga, un gotika tika atzīta par atsevišķu subkultūru. Cauri šim periodam gotiskā mūzika un kultūra izauga un sadalījās atšķirīgās nozarēs, mainot robežas tam, ko agrāk bija pieņemts uzskatīt par gotisku.
90. gadu beigās parādījās īpatnēja trešā paaudze, izveidojot nākotnes progresu gotiskajā kustībā. Trešajā paaudzē notiek ļoti strauja gotikas attīstība, un jau ļoti daudz cilvēku attiecina sevi kā gotiskus. Daudzi no tiem uzzināja par gotisko subkultūru dēļ tās plašās komerciālās pieejamības. Milzīgā (Marilyn Manson) popularitāte lika īpaši izcelt gotisko subkultūru. Daudzi goti grib atšķirt sevi no pārējās jaunatnes. Dedzīgi Merlina Mensona pielūdzēji ģērbjas un uzvedās kā viņš. Šādus jauniešus mēdz saukt par „spokainajiem jauniešiem” (spooky kids).
Pirmā un otrā gotu paaudze skatās aizdomīgi uz jauno paaudzi, apšaubot to īstenumu un nepatikšanu pakļauties sabiedrībai. Jaunā gotu paaudze tagad nav tāda, kāda tā bija pieņemta viņu „vecajiem”, bet laiks var pierādīt pretējo. Būtu grūti pareģot, kas nākotnē būs ar gotisko kustību. Pēc 20 gadiem tā turpina mainīties, augt (gotikas paveidu skaits jau ir sasniedzis 140(!)), pārveidoties un pielāgoties, padarot to par vienu no visstiprākajām subkultūrām, kādas tikai ir pastāvējušas.

Saistība ar gotisko mākslu un arhitektūru[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar viduslaiku kultūru gotu subkultūrai saistība ir misticisms, viduslaikos .gotu interese par neikdienišķo, tumšo, maģisko, pārdabisko, tāpat kā viduslaikos.

Gotiskās arhitektūras saistībai ar gotisko literatūru varētu minēt divus iemeslus. Pirmkārt, tas ir H. Valpola nopelns ar to, ka viņš uzrakstīja gotiskās noveles paraugdarbu "Otranto pils", kur bija dažādi viduslaicīgi elementi, ieskaitot gotiskās celtnes. Valpols arī taustāmā veidā gribēja kaut ko gotisku un nopirka māju, ko pārbūvēja gotiskā stilā. Viņam gan literāri, gan arhitektūras ziņā uzradās sekotāji, tā rezultātā tika ieviesta gotiskā novele un atdzima gotiskā arhitektūra. Otrkārt, jāmin, ka literatūrai šāds nosaukums tika piešķirts gotiskās arhitektūras dēļ. Apgaismības/renesanses laikmeta domātāji kļūdaini domāja, ka gotisko arhitektūru ieviesa gotu ciltis, kas iznīcināja pirms tam esošo grieķu klasisko arhitektūru. Tas būtu tas iemesls, kāpēc arhitektūrai tāds nosaukums. Patiesībā viens no iemesliem, jo otrs bija vārda "gotisks" lietojums tajos (renesanse/apgaismība) laikos, kas nozīmēja "barbarisks", "prasts" u.tml. Apgaismotājiem bija raksturīgi tajos laikos visu viduslaicīgo saukt par gotisku minētajā nozīmē. Gotiskā literatūra atnāca tāpat kā arhitektūra. Rakstniekiem apnika klasicisma pieticība, un viņi lauza pastāvošos standartus (tāpat kā barbari agrāk iznīcināja klasiskās kultūras vērtības), pievēršoties neikdienišķām, šausminošām, viduslaicīgām tēmām. Tas, protams, nebija tik brutāli kā to barbari darīja pagājušās tūkstošgades sākumā. Un vispār, barbarus ar gotikas arhitektūru sasaistīja apgaismotāji savās "gaišajās" galvās. Tā, ka barbari te gandrīz vai ne par ko - kaut ko iznīcināja, bet vietā jau necēla (saistība vienīgā ir tāda, ka viņi bija ārpusē, ārpus pārējās Eiropas kultūras). Vēl varētu piezīmēt, ka gotiskā literatūra aizsākās apmēram vienā laikā ar romantisma perioda aizsākumiem, kas izpaudās ne tikai tā laika literatūrā, bet arī citās kultūras sfērās. Gotiskā arhitektūra un literatūra pēc savas būtības ir līdzīgas tajā, ka tās ieviesa kaut ko pavisam jaunu, ekstrēmu, neikdienišķu pretēji iepriekš esošajai pieticīgajai kārtībai. Abas pievērsās pārdabiskajam, stipri emocionālajam, mistiskajam. Gotiskās celtnes tiecās debesīs, literatūrā tika atveidotas neikdienišķas vietas - kalni, alas. Arhitektūra atveidoja Dieva visvarenību, novēršoties no sabiedrības un cilvēka, literatūrā tas pats - nomaļas vietas, tālu no sabiedrības, pārdabiskas parādības u.c.

Un te arī es gribētu norādīt līdzības ar gotiem. Arī goti parasti atturas no sabiedrības, ir vienpatņi jeb "autsaideri", meklē spēcīgākas emocijas ārpus vairumam iemīļotās vides, biežāk pievēršas ne-laicīgām, pārdabiskām un "tumšām" lietām.

Goti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvesveids[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu gotisko kultūru vai arī jauniešu gotisko kustību raksturo īpatnējs dzīvesstils, kura pamatā ir nāves kults, tieksme izzināt visu dēmonisko, maģisko un neaptveramo. Goti ir no tiem cilvēkiem, kas redz abas dzīves puses, kā gaišo, tā arī tumšo. Tas paver viņiem iespēju raudzīties uz dzīvi no vairākiem skatupunktiem , no visa dzīves piedāvātā iespēju klāsta izvēlēties to tumšāko ceļu, kas nekādā gadījumā nav tas sliktākais. Tas pat ir labāks, jo dod rīcības brīvību, noņem lielu daļu rāmju. Pazūd stereotipiskā domāšana, vēlme ticēt postmodernisma dogmām un pildīt visus izdomāto kanonu nosacījumus. Gots nepielīdzina sevi nevienam. Viņš ir spilgta individualitāte, personība. Savā ziņā gotu uzvedībā ir daudz teatralitātes, tomēr bieži par teatrālu tiek saukta gotu vēlme atklāt pasaulei savu patieso būtību. Savas domas tie izsaka krāšņi un tēlaini, savos vārdos paužot lielu daļu patieso emociju un iekšējo pārdzīvojumu. Būt gotam — tā jau ir māksla, jo goti māk neapmierinātību ar pasauli, nogurumu no dzīves, sāpes un depresiju pārvērst nosacīti pozitīvās izjūtās, jo asaras, nāvi tie pārvērš brīvā izvēlē. Un tā jau ir māksla. Iecienītākās gotu pulcēšanās vietas ir kapsētas, pilsdrupas, baznīcas un vietas blakus dažādiem seniem arhitektūras pieminekļiem. Lielu lomu gotiskajā kultūrā spēlē reliģija. Goti parasti tic sev, Dievam, bet visbiežāk ir ateisti.

Kā kulta priekšmeti tiek izmantoti krusti, rozes, īpaši liela nozīme ir eņģeļiem (nereti kritušiem vai mirušiem), asinīm, dēmoniem, mirušo gariem. Goti ciena visu, kas saistīts ar nāvi, sāpēm, ievainojumiem, asarām, bieži — pagātni un atmiņām.

Neatņemama tēla sastāvdaļa ir gotiskās mūzikas klausīšanās (visbiežāk tas ir gotiskais metāls). Gots ir cilvēks, kuru raksturo centieni atrasties ārpus sabiedrības, interese par neikdienišķo un estētiskie meklējumi (mākslā, literatūrā, mūzikā utt.) ārpus sabiedrības vairākuma priekšstatiem par skaisto un labo.

Mode[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meitene ģērbusies pēc gotu modes

Gotu drēbes ir diezgan daudzveidīgas — sākot ar kuplajām Renesanses laikmeta kleitām, līdz tradicionālajiem 80. gadu „tumšajiem” pankiem. Parasti gotu drēbes ir pilnīgi melnas vai melnas ar citu krāsu elementiem. Atšķirībā no piederības vienam vai otram subkultūras novirzienam, gotu drēbes var atšķirties. Vispopulārākās sieviešu drēbes ir korsetes, pieguļoši uzroceņi un gari svārki (līdz zemei). Vēl izplatīts ir drēbes līdzīgas viduslaikos — platas piedurknes, ādas drēbes. Augsti šņorēti zābaki („armijnieki”), zābaki uz augstas platformas vai arī citi „neformāli” apavi („New Rock”, „Swear”).

Gan meitenēm, gan puišiem ir raksturīgi nēsāt garus matus, kas ir nokrāsoti melnā krāsā. Sejai piešķir „līķa” bālumu ar grima palīdzību, acis krāso melnas.

Kā aksesuāri ir populāri dzelkšņainas kaklasiksnas vai rokassprādzes, kontaktlēcas (parasti ir nedabiskā krāsā, īpaši populāras ir melnas un baltas kontaktlēcas) un citi aksesuāri okulistikas tematikā. Elegants gotu aristokrāts — vīrieša tēls, kas gotu subkultūrā ir kultivēts. Stilizēts kā Viktorijas laikmeta augstmanis ar vampīriskām nosliecēm un post-panka ekstravaganci — gari melni mati, bāla seja, krāsotas acis. Tādam tēlam ideāls skaitās tievs, anoreksīgs ķermenis.

Raksturīgākie gotiskās modes elementi:

  • jebkas melns, balts vai jebkuras tumšas krāsas kā tumši zila un tumši sarkana, kas arī ir populāras, bet ne tik ļoti izplatītas
  • sudraba aksesuāri (visbiežāk ar okultisku simboliku)
  • sejas bālums — tik populārs tāpēc, ka daži goti grib izskatīties kā miruši, vai arī viņi grib iemiesot sevī Viktorijas laikmeta estētiku, kas uzskata, ka ādas bālums ir cildenuma pazīme, varbūt arī tāpēc, ka uzskata, ka sauļošanās izraisa ādas vēzi. Vispār bālumu goti uzskata par daudz estētiskāku nekā iedegumu
  • krāsoti mati - parasti melni, ļoti gaiši izbalināti, sarkani vai rudi
  • melnbalts grims, visbiežāk — balts pamats, melna lūpu krāsa, melnas acu ēnas
  • ļoti tievas, izraustītas vai noskūtas un uzzīmētas uzacis
  • verdzīga un fetiša stila drēbes — no ādas, lateksa un gumijas, dažādas korsetes
  • samta izstrādājumi
  • dzejnieka krekli — daži volāni ap piedurkni, apkakli un priekšpusē (parasti tie ir balti)
  • kaklarota — suņa siksna ar dzelkšņiem (spaikiem), vergu apkakle vai samta lente, kas ir aptīta ap kaklu
  • pentagramma — tā ir piecu staru zvaigzne ar apli tai apkārt — pagāna simbols ugunij, zemei, gaisam, ūdenim, garam. Pentagramma parasti asociējas ar sātanismu, tāpēc goti mēdz vilkt pentagrammu, lai šokētu cilvēkus vai arī tā ir daļa no viņu teatrālā sātanisma
  • operas stila apmetņi un mantijas
  • gari operas stila cimdi no samta, lateksa vai atlasa
  • krusti (kristiešu simbolika)
  • tīkliņveida zeķubikses vai krekli
  • strīpainas melnbaltas zeķubikses
  • ķēdes (parasti izmanto kā jostu, kaklarotu, rokassprādzi)
  • dzelkšņi, parasti piestiprināti pie ādas jakas, apkakles, jostas vai rokassprādzes
  • tetovējumi
  • pīrsingi - parasti to ir ne tik pārmērīgi daudz kā pankiem. Vispopulārākie ir mēlē, degunā, lūpā
  • daudzi goti cenšas līdzināties:
    • Robertam Smitam no „The Cure” — uzkasīti melni mati, izplūdusi sarkana lūpu krāsa un melnas acu ēnas
    • Sjūzijai Sjū (Post-punk) no „Siouxsie & The Banshees” — īsi melni uzkasīti mati un grims uzklāts precīzi ļoti asos leņķos
    • Nāve (Death) — komiksu žurnāla „Sandman” varonis — melnas acu ēnas, sakasīti melni mati, vienmēr uzvilkts anks
    • Ērikam Dravenam, filmas un komiksu žurnāla „The Crow” varonis, - bāla seja ar melnām vertikālām līnijām uzzīmētām virs un zem acs, melna lūpu krāsa, kas ir uzkrāsota, pagarinot lūpu kaktiņus, veidojot pagarinātu smaidu, melns šineļveida mētelis
    • Andrejs Eldrihs no „The Sisters Of Mercy” — vienmēr uzvilcis saulesbrilles, īsi, pielaizīti mati, ādas bikses un ādas jaka ar atvērtu kreklu
    • Bettija Peidža — 50. gadu — gari viļņaini melni mati ar īsākiem matiem priekšā, mazliet lokotiem galā, ļoti tievas uzzīmētas uzacis un tumši sarkana lūpu krāsa
    • vampīra prototips — populārākie tēla ietekmētāji: Lestāts vai Luis no Annijas Raisas romāna „Vampīrs Lestāts” un „Intervija ar Vampīru” vai „Drakula”. Vampīra tēla izskats sevī ietver Viktorijas laikmeta estētiku: sīki izstrādāti mati, krekli ar volāniem, operas apmetņi, korsetes, vestes, gari svārki. Panku prototips — saplēstas bikses, ķēdes un dzelkšņi, ādas jaka, uzkasīti mati, izaicinoša attieksme. Emocionāli mākslinieka prototips — viss apģērbs ir melns, varbūt mazliet bītnisks, vienmēr uzvilktas saulesbrilles, varbūt berete, parasti izskatās tievs un noguris. Emocionāls mākslinieka izskats var būt mazliet avangards, bet tas nav īsti modes veids.

Simbolika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotiskā estētika ir ļoti eklektiska simbolu izmantošanā, tie izmanto gan ēģiptiešu, gan kristiešu, gan arī ķeltu simboliku. Par gotu pamatsimbolu uzskata ēģiptiešu anku, kas apzīmē mūžīgu dzīvību. Anks gotiskajā subkultūrā iegājās pēc „vampīriskas” filmas parādīšanās uz ekrāniem „Bads”. Bieži lieto arī citu ēģiptiešu simboliku, piemēram, „Ra acs”. Kristiešu simbolika arī ir plaši izplatīt, lielākoties kā stilizēta krustā sišana. Ķeltu simbolika ir sastopama kā ķeltu krusti un dažādi ķeltu ornamenti. Pietiekami izplatīta ir okultiskā simbolika — tiek izmantota pentagramma (gan parasta, gan arī apgrieztā veidā), apgriezti krusti, astoņstaru zvaigznes (haosa simbols). Izmanto arī dažādus nāves simbolus — rotājumi ar kapakmeņiem, galvaskausiem utt. Gotu simboli ir arī kraukļi un sikspārņi.

Anks un Goti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotiskajā literatūrā viena no tematikām bija vampīri. Vēlāk saradās vampīru fani, kas sapriecājās par ēģiptiešu pēcnāves uzskatiem, mūmijām utt. un adoptēja anku kā nemirstības simbolu, ko ienesa gotu subkultūrā, padarot to par gotu simbolu. Arī ar viduslaiku Eiropas kultūru, tieša sakara ankam nav. Sakarība ir tikai tik liela, ka ankam ir sakars ar gotiem, gotiem sakars ar gotisko literatūru un gotiskajai literatūrai sakars ir ar viduslaikiem

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]