Gvano salu akts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Gvano salu akts (angļu: Guano Islands Act)[1] ir Amerikas Savienoto Valstu federālais likums (pieņemts 1856. gada 18. augustā), kas ļāva ASV pilsoņiem iegūt valdījumā salu ar gvano depozītiem, lai arī kur tās atrastos, gadījumos, ja sala ir neapdzīvota un neatrodas citas valsts jurisdikcijā. Šis likums arī deva tiesības ASV prezidentam lietot militāru spēku, lai aizsargātu valsts intereses šajās situācijās un salās nodibinātu ASV krimināllikuma jurisdikciju.

1840. gados gvano kļuva par svarīgu stratēģisku resursu, jo to izmantoja šaujampulvera ražošanā un kā mēslojumu lauksaimniecībā. 1855. gadā tika atklātas bagātīgas gvano iegulas vairākās neapdzīvotās Klusā okeāna salās. ASV Kongress pieņēma Gvano salu aktu, lai piekļūtu šiem resursiem.

Akts ļāva šīs salas iegūt ASV īpašumā, bet neuzlika par pienākumu saglabāt šo īpašumu gadījumos, kad gvano rezerves ir izsmeltas. Tas arī nenoteica, kādam jākļūst salu statusam, kad salas tiek pamestas.

Intensīvas gvano ieguves periodā, pamatojoties uz šo aktu, par ASV īpašumu kļuva vairāk kā simts salas Klusajā, Atlantijas okeānā un Karībū jūrā. Līdz mūsu dienām ASV īpašumā kā teritorijas ar speciālu statusu (neinkorporētās un neorganizētās teritorijas — unincorporated, unorganized territory) saglabā astoņas teritorijas, bet divās no tām — Palmiras atolā un uz Kingmena rifa gvano nekad nav iegūts. Šīs teritorijas statistiski tiek apvienotas ASV Mazajās Aizjūras Salās:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]