Atlantijas okeāns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Atlantijas okeāns

Atlantijas okeāns ir otrs lielākais okeāns uz Zemes un aizņem aptuveni 106,4 miljonus kvadrātkilometrus lielu platību (apmēram 1/5 no Zemes kopējās virsmas). Tā nosaukums ir cēlies no Atlanta - dievs grieķu mitoloģijā.

Vispārēji dati[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Veido "S" veida baseinu, kas ir izstiepts ziemeļu - dienvidu virzienā.
  • Aizņem ap 20% no Zemes virsmas.
  • Kopējā platība kopā ar piegulošajām jūrām - ap 106 400 000 km².
  • Platība bez jūrām - 82 400 000 km².
  • Upju sateces baseins Atlantijas okeāna krastos aizņem četras reizes lielāku platību nekā Indijas okeāna upju sateices baseins vai Klusā okeāna sateces baseins.
  • Tilpums ar apkārtējām jūrām - 354 700 000 km³, bez jūrām - 323 600 000 km³.
  • Vidējais dziļums kopā ar apkārtējām jūrām - 3 338 m, bez jūrām - 3 926 m.
  • Maksimālais dziļums atrodas Puertoriko dziļvagā - 8 605 m.
  • Platums - no 2 848 km starp Brazīliju un Libēriju līdz aptuveni 4 830 km starp ASV un Ziemeļāfriku.
  • Nosacīti iedala Ziemeļatlantikā un Dienvidatlantikā, robeža iet pa 8°Z platuma grādu.
  • Kontinentālais šelfs aizņem ap 11% no Atlantijas okeāna pamatdaļas.
Atlantijas okeāna gultnes reljefs.

Okeāna fiziskā ģeogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Robežas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļos robežojas ar Ziemeļu Ledus okeānu - no tā atdala nosacītas līnijas, kas savieno Grenlandi ar Īslandes ziemeļrietumiem, Īslandes ziemeļaustrumus ar Špicbergenas dienvidu galu un Špicbergenu ar Nordkapa ragu Norvēģijā[1]. Dienvidaustrumos, pa 20°A garuma grādu robežojas ar Indijas okeānu. Dienvidos pa 60°D platuma grādu robežojas ar Dienvidu okeānu. Dienvidrietumos, pa Dreika šaurumu savienots ar Kluso okeānu. Mākslīgi savienots ar Kluso okeānu caur Panamas kanālu un ar Indijas okeānu caur Suecas kanālu.

Apskalo Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas austrumu piekrasti un Eiropas un Āfrikas rietumu piekrasti.

Ģeoloģiskā vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas okeāns ir otrs jaunākais planētas okeāns pēc Dienvidu okeāna. Dati liecina, ka pirms 180 miljoniem gadu tas vēl neeksistēja. Okeāns sāka veidoties mezozojā, sadaloties Pangejas superkontinentam, kad viens no otra sāka atdalīties tagadējās Amerikas Eirāzijas un Āfrikas kontinenti. Sadalīšanās sākās ziemeļu daļā. Pangejas sadalīšanās sākās triasā un beidzās krītā.

Ziemeļatlantijā dalīšanās josla sākotnēji atradās starp tagadējo Kanādu un Grenlandi, taču vēlāk pārvietojās uz tagadējo atrašanās vietu.

Pašlaik Atlantijas okeāns turpina plesties par 5 - 10 cm gadā, šī kustība notiek pateicoties tam, ka Ziemeļamerikas plātne un Dienvidamerikas plātne virzās rietumu virzienā.

Gultnes reljefs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidusatlantijas grēda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksturīga Atlantijas okeāna īpatnība ir 1950. gados atklātā Vidusatlantijas grēda - garākā kalnu grēda pasaulē, kas pa Atlantijas okeāna centrālo asi aptuveni 11 300 km garumā stiepjas no Īslandes līdz aptuveni 54°D platuma grādam. Lielākais grēdas platums sasniedz 1 600 km. Ūdens dziļums virs grēdas pārsvarā nav lielāks par 2 700 m, grēda vietām paceļas virs ūdens līmeņa (piem. Debesbraukšanas sala).

Vidusatlantijas grēdas centrālajā asī gandrīz visā garumā savukārt atrodas rifta ieleja. Grēda ir robeža starp tektoniskajām plātnēm un tās centrālajā daļā no Zemes dzīlēm paceļas jaunā okeāniskā Zemes garoza tādējādi ik gadus paplašinot Atlantijas okeānu par 5000000-1000000000cm

Vidusatlantijas grēdas ziemeļu daļu dienvidos no Īslandes sauc par Reikjanesas grēdu.

Citas reljefa formas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas okeāna gultnē no dienvidiem uz ziemeļiem ir šādas nozīmīgas reljefa formas:

Eranas salas, Īrija

Jūras līči[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas okeānā, sākot no ziemeļiem pulksteņa rādītāja virzienā ir šādas jūras, jūras līči un šaurumi:

Pludmale Bahamu salās

Salas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas no Atlantijas okeāna salām un salu grupām.

Piko vulkāns Azoru salās

Nogulumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz kontinentālā šelfa atrod pārsvarā terigēnos iežus - smiltis, mālus, kurus šeit atnesušas upes un vēji. Vislielāko biezumu šādi nogulumi sasniedz lielu upju grīvās, jo sevišķi planētas lielākās upes - Amazones grīvā.

Dziļjūras daļā, pelaģiālē gultni veido okeānā dzīvojošo organismu atliekas. Šādu nogulumu biezums variē no 60 līdz 3 300 metriem, lielāko biezumu sasniedzot vietās, kur notiek apvelings.

Okeāna gultnē veidojas arī autigēni nogulumi - nogulumi, kas veidojas uz vietas. Pazīstamākie šāda veida nogulumi ir mangāna konkrēcijas, kuras veidojas vietās, kur pārējo nogulumu veidošanās notiek ļoti lēni jeb kur nogulumus pāršķiro straumes.

Ūdens raksturojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāļš ūdens kā visās citās jūrās vai okeānos. Kopumā Atlantijas okeāns ir sāļākais no Zemes okeāniem - virsējā ūdens slāņa sāļums variē no 33 līdz 37 , taču tas mainās atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem un ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Ūdens sāļumu palielina tādi faktori kā: augsta iztvaikošana, sausums, maza saldūdens pietece no krasta. Sāļumu pazemina ledus kušana, daudz nokrišņu, liela upju ūdens pieplūde. Vismazākais sāļums okeānā ir ziemeļos no ekvatora, kur līst daudz lietus, lielu upju grīvās. Vislielākais sāļums - ap 25° Z platuma grādos un dienvidos no ekvatora, kur maz nokrišņu un liela ūdens iztvaikošana.

Ipanemas pludmale, Riodežaneiro, Brazīlija

Temperatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens virsējā slāņa temperatūru nosaka platuma grādi, straumju režīms, gadalaiks. Atlantijas okeānā temperatūra variē no -2 °C līdz 29 °C. Vissiltākais ūdens ir ziemeļos no ekvatora un visaukstākais - polārajos reģionos.

Straumes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas okeāna straumju režīms lielā mērā nosaka Atlantijas okeāna piekrastes reģionu klimatu, augu un dzīvnieku valsti un līdz ar to - okeāna krastā dzīvojušo civilizāciju vēsturi, saimniecību. Lielu, pozitīvu ietekmi uz Eiropas vēsturi un saimniecību atstājusi siltā Golfa straume un Ziemeļatlantijas straume, savukārt Āfrikas ziemeļrietumu piekrasti tuksnesīgu un saimniecībai maz piemērotu darījusi arī vēsā Kanāriju straume.

Savdabīgs Atlantijas okeāna reģions ir Sargasu jūra - liela, straumju izolēta ūdens platība, kurā ūdens sāļums ir jūtami augstāks nekā ap to.

Sahāras tuksneša putekļi virs Atlantijas okeāna

Klimats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas okeāna un tā piekrastes reģionu klimatu nosaka ūdens virsējā slāņa temperatūra, okeāna straumes un vēju virzieni. Tā kā ūdens ir viela ar augstu siltumietilpību, jūras piekrastē klimats ir mērens, tam nepiemīt krasas sezonālas izmaiņas.

Atlantijas okeāna un tā piekrastes temperatūru nosaka galvenokārt platuma grādi. Reģioni, kas ir visattālākie no ekvatora, ir visaukstākie, vissiltākais ir reģions ziemeļos no ekvatora. Aukstākajos Atlantijas okeāna reģionos nereti veidojas ledus. Ziemās ledus klāj daļu no Labradoras jūras un Dāņu šauruma. Arktikas aisbergi nereti nokļūst pat līdz Madeirai un Bermudu salām.

Lielā mērā klimatu nosaka arī Atlantijas okeāna straumes - Ziemeļeiropā klimats ir salīdzinoši maigāks un siltāks pateicoties siltajai Ziemeļatlantijas straumei. Savukārt aukstās straumes padara Kanādas austrumu piekrasti salīdzinoši aukstāku, te biežāk ir migla.

Ziemeļatlantijas dienvidu daļā veidojas spēcīgas viesuļvētras, kas regulāri skar Karību jūras salas.

Pastāv uzskati un virkne leģendu par Bermudu trijstūri kā par mistisku vietu, kurā notiek daudz neizskaidrojamu kuģu un lidmašīnu katastrofu - tomēr, šie negadījumi saistāmi ar ļoti intensīvo satiksmi reģionā, viesuļvētrām un citādi nelabvēligiem laika apstākļiem.

Atlantijas okeāns un cilvēks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā zināmā reize, kad okeāns minēts kā Atlantijas okeāns (Atlantis thalassa, Ἀτλαντὶς θάλασσα) ir Hērodota darbā Historiai ap 450 g. pmē. - ar to apzīmējot ūdenstilpni, kas atrodas aiz Hērakla stabiem, t.i. aiz Gibraltāra. Intensīva Ziemeļatlantijas izpēte sākās līdz ar kuģniecības attīstību. Atlantijas okeāns šķir t.s. "Veco pasauli" (Eiropa, Āfrika un Āzija) no "Jaunās pasaules" (Amerika) un jau ilgstoši notiek diskusijas par to, kurš pirmais šķērsoja Atlantijas okeānu. Ir zināms, ka Atlantijas okeānu šķērsojuši jau vikingi, taču pastāvīga eiropiešu klātbūtne un kultūras ietekme Amerikā sākās ar Kolumba ceļojumu pāri Atlantijas okeānam 1492. gadā. Šajā laikā sākās intensīva Atlantijas okeāna izpēte, ko veicināja tas, ka Eiropa bija sadalīta konkurējošās, attīstītās valstis, kas savstarpēji sacentās par jaunatklātās telpas sadali.

Zinātniska Atlantijas okeāna izpēte sākās 19. gadsimtā, 19. gadsimtā strauji uzlabojās arī satiksme un sakari starp abiem Atlantijas okeāna krastiem. Pieaugošā Eiropas un Ziemeļamerikas ekonomika padarīja abas šīs pasaules daļas par dominējošām pasaules lielvarām, kuras Atlantijas okeāns gan nošķir, gan saista. Pastāv pat īpašības vārds, kas apzīmē saikni starp abiem okeāna krastiem - "transatlantisks".

Nozīmīgi notikumi Atlantijas okeāna apguvē no satiksmes un sakaru viedokļa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1858. gadā okeānu pirmoreiz šķērsoja telegrāfa kabelis.
  • 1912. gadā okeānā pēc sadursmes ar aisbergu nogrima kuģis "Titanic", gāja bojā 1 593 cilvēki.
  • 1919. gadā Atlantijas okeānu pirmoreiz šķērsoja lidmašīna - amerikāņu NC-4, pa ceļam nolaižoties vairākās salās.
  • Vēlāk 1919. gadā britu lidmašīna pirmoreiz bez nosēšanās šķērsoja okeānu no Ņūfaundlendas līdz Īrijai.
  • 1921. gadā briti pirmoreiz šķērso okeānu ar dirižabli.
  • 1927. gada 7. janvārī tika veikts pirmais transatlantiskais telefona zvans.
  • 1998. gadā Bens Lekomtē kļūst par pirmo cilvēku, kas pārpeld pāri Atlantijas okeānam, apstājoties uz vienu nedēļu Azoru salās.
Ņujorka

Ekonomika un vides problēmas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas okeāns lielā mērā noteicis tā krastos esošo valstu saimnieciskās attīstības vēsturi, liekot attīstīt ostu saimniecību, kuģniecību, zvejniecību, tirdzniecību. Pēdējās desmitgadēs uzsākta naftas un dabasgāzes atradņu apguve Atlantijas okeāna piekrastē, kontinentālajā šelfā.

Atlantijas okeānā atrodas dažas no produktīvākajām zvejas vietām pasaulē - produktīvākās ir Lielais Ņūfaundlendas sēklis, ASV piekraste pie Bahamu salām, Īslandes piekraste, Īrijas jūra, Dogera sēklis Ziemeļjūrā un Folklenda sēkļi Dienvidatlantijā.

Aktīvā saimniecība okeāna krastos, jo īpaši Ziemeļatlantijā, radījusi negatīvu ietekmi uz Atlantijas okeāna vidi. Atlantijas okeānā salīdzinoši ļoti bieži notiek naftas un tās produktu noplūdes, jūrā no kuģiem joprojām nonāk daudz atkritumu, tai skaitā toksiskie atkritumi, jūrā ieplūst piesārņotās upes.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Limits of Oceans and Seas. International Hydrographic Organization Special Publication No. 23, 1953.