Hidrozoji

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hidrozoji
Hydrozoa (Owen, 1843)
Obēlija (Obelia)
Obēlija (Obelia)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Dzēlējzarndobumaiņi (Cnidaria)
Apakštips Medūzas (Medusozoa)
Klase Hidrozoji (Hydrozoa)
Iedalījums

Hidrozoji jeb hidromedūzas (Hydrozoa) ir dzēlējzarndobumaiņu tipa (Cnidaria) viena no medūzu klasēm. Hidrozoju klasē ir apmēram 3400 sugu, kas iedalītas 2 apakšklasēs un 7 kārtās. Plašākās kārtas ir Anthomedusae ar 1200 sugām[1] un Leptomedusae ar 1900 sugām.[2]

Hidrozoji ir ļoti maza izmēra, plēsīgi dzīvnieki, kas var būt gan vientuļnieki, gan veidot kolonijas, un tiem var būt gan sēdošas, gan peldošas formas. Lielākā daļa sugu mājo sālsūdenī, bet ir dažas ģintis, kas dzīvo saldūdenī, piemēram, obēlijas (Obelia) un hidras (Hydra).

Anatomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liriopes medūzai Liriope tetraphylla kā visām liriopēm nepiemīt polipa attīstības stadijas
Hidra (Hydra) ir hidrozojs, kuram nav medūzas attīstības cikla

Lielākajai daļai hidrozoju sugu to dzīves cikls ietver abus attīstības ciklus - polipa un medūzas ciklus. Tomēr ir vairākas sugas, kurām ir tikai viens vai otrs attīstības cikls. Piemēram, hidrām (Hydra) nepiemīt medūzas stadijas, bet liriopēm (Liriope) nav polipa stadijas.[3]

Polipi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hidrozoju polipiem ir raksturīgi veidot kolonijas, vairākiem polipiem ar cauruļveida kātiem savienojoties kopā. Tā kā polipa iekšējais dobums ir vienlaidus, kas nav nesadalīts ar šķērssienām kamerās, tad visa kolonija ir saistīta ar vienotu iekšējo kanālu sistēmu. Veidojoties horizontālam zaram, tas piestiprinās pie grunts. Kopējais kolonijas izmērs ir tikai dažus centimetrus liels. Tā forma atkarībā no sugas var atgādināt nelielu koku vai vēdekli. Pats polips ir pavisam neliels. Tomēr polipi, kas neveido kolonijas ir lielāki un var sasniegt 6-9 cm garumu, bet dziļūdens polips Branchiocerianthus var sasniegt 2 metrus.[3] Polipu cauruļveida kātu sienas sastāv no no divam kārtām – ārējās, ektodermas un iekšējās – endodermas ar balsta plāksnīti starp tām. Reizēm ektoderma piesūcinās ar kaļķi. Ikvienā polipu kolonijā lielākā daļa polipu specializējas barības uzņemšanā. Šiem polipiem ir raksturīga cilindriska ķermeņa forma, kas noslēdzas ar muti, kuru ietver taustekļu vainags. Turklāt polipiem ir raksturīgi, ka entoderma saskaras pie mutes atveri. Polipam ir centrālais dobums, kurā barība tiek sagremota. Daļēji sagremota barība pēc tam tiek izplatīta pa visu koloniju, un gremošana tiek pabeigta katrā polipā atsevišķi. Atšķirībā no citiem dzēlējzarndobumaiņiem hidrozoju polipu centrālajam dobumam nav raksturīgo dzeļkapsulu - nematocistu. Tās ir tikai uz ārējās virsmas un taustekļiem. Daži kolonijas polipi specializējas uz vairošanos. Šiem polipiem nav taustekļu, bet to ektoderma pumpurojas. Pumpurā nobriest dzimumšūnas un atdalās medūziņas. Reproduktīvo polipu raksturs ir atšķirīgs dažādām sugām.

Papildus kopīgām īpašībām dažas polipu kolonijas ir bruņotas ar daudz lielāku skaitu dzeļšūnu kā citas kolonijas. Dažas kolonijas veidojas kā dreifējoši plosti, polipu zariem nokarājoties uz leju.[3]

Medūzas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī ugunīgos koraļļus Millepora dichotoma sauc par koraļļiem, tā ir hidrozoju polipu kolonija, kurā attīstās ugunīgo koraļļu hidromedūziņas
Viena no skaistākajām medūzām - hidromedūza zilā poga (Porpita porpita)

Hidrozoju medūzas ir daudz mazākas nekā parasti medūzas mēdz būt. To izmērs ir 0,5-6 cm diametrā. Lai arī lielākajai daļai hidrozoju ir abi attīstības cikli, tomēr ne visiem hidrozojiem piemīt medūzas stadija. Kā visām medūzām arī hidromedūzām ir raksturīgs zvanveida ķermenis, ko ietver taustekļu vainags. No medūzas centra uz leju nokarājas cauruļveidīgs orgāns, kura galā ir medūzas mute. Lielākajai daļai hidromedūzu ir 4 taustekļi. Dzeļšūnas parasti atrodas uz taustekļiem un rajonā ap muti. Mute ir savienota ar centrālo gastrovaskulāro dobumu. Toties dobums ir savienots ar 4 kanāliem ar gredzenveida kanālu, kas aptver zvanveidīgā ķermeņa pamatni tieši virs taustekļiem. Gar ķermeņa malu ir izvietotas arī muskuļu šķiedras, kas nodrošina medūzas pulsāciju.[3] Zvanveida ķermeņa malu iejož arī divi nervu gredzeni. Hidromedūzas dzīves garums ir daudz īsāks nekā to lielajiem radiniekiem - scifozojiem. Dažas hidromedūzas dzīvo tikai dažas stundas, piemēram, ugunīgo koraļļu medūzas vairojas īsi pēc atdalīšanās no polipa un drīz vien mirst. Bet ir hidromedūzas, kas dzīvo apmēram mēnesi.

Dzīves cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hidrozojiem ir divdzimumu polipu kolonijas, kas nozīmē ka vienas kolonijas polipiem piemīt vai nu vīrišķais, vai sievišķais dzimums. Vienā kolonijā nemēdz būt abu dzimumu polipi. Dažām sugām reproduktīvie polipi ir bezdzimuma. Lielākajai daļai hidrozoju ir abi attīstības cikli - polipa un medūzas.

Kā visām medūzām arī mazajām hidromedūzām izšķir vai nu vīrišķās medūzas, vai sievišķās. Tās vairojas, izdalot ūdenī atbilstošā dzimuma gametas, kuras apaugļošanās procesā savienojas un izveido diploidālu zigotu.[4] Zigotas kļūst par brīvi peldošām planulām vai aktinulām. Planulas piestiprinās pie kādas piemērotas virsmas, bet aktinulas peld un pārvēršas par jaunu medūzu vai polipu. Aktinula ārēji atgādina pieaugušu polipu. Tai ir kāts, mute un taustekļi.[5]

Saimnieciskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz hidrozoju plašo izplatību un daudzveidību, to praktiskais pielietojums līdz šim bijis nenozīmīgs. 19. gadsimtā tika ievāktas hidrozoju polipu kolonijas, un pēc zināmas apstrādes tās pārdeva ar nosaukumu "jūras sūnas", kuras lietoja dažādiem dekoratīviem rotājumiem. Toties 20. gadsimta beigās tika izdarīti nozīmīgi atklājumi. Noskaidrojās, ka hidrozojus var izmantot kā bioloģiski aktīvās vielas prostaglandīna avotu. Prostaglandīnu izmanto medicīnā. No obēlijām (Obelia), kas ir plaši izplatītas daudzās jūrās, ir izdalīts preparāts - obelīns. Tas ir jūtīgs kalcija jonu indikators, ar kura palīdzību var noteikt šūnu un audu fizioloģisko stāvokli. Obelīnu var izmantot kā dažādu saslimšanu agrīnās diagnostikas līdzekli.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Order Anthoathecata Cornelius, 1992
  2. Order Leptothecata Cornelius, 1992
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Barnes, Robert D. (1982). Invertebrate Zoology. Philadelphia, PA: Holt-Saunders International. pp. 122–139. ISBN 0-03-056747-5.
  4. Bioloģijas terminu vārdnīca: Gameta
  5. Актинула

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]