Inovāciju difūzija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Inovāciju difūzija (angļu: Diffusion of innovations) ir teorija, kas cenšas izskaidrot: , kāpēc un ar kādu ātrumu jaunās idejas un tehnoloģijas izplatās dažādās kultūrās. Šo teoriju 1962. gadā popularizēja amerikāņu sociologs Everets Rodžerss, atbalstot paša izdoto grāmatu "Inovāciju difūzija".

Inovatīvā procesa sastāvdaļas ir zinātniskā, tehniskā, vadības, mārketinga un radošā darbība. Inovatīvais process nebūs pabeigts, ja apstāsies vienā no starpposmiem - rašanās, difūzija, rutinizācija.[1]

Pamatideja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inovāciju difūzija ir inovācijas izplatīšana ekonomikā. Šis process ir saistīts ar inovācijas komercializācijas procesu. Difūzija pilnveido nacionālās ekonomikas zinātnisko un tehnisko bāzi, paplašina sociālo un ekonomisko mērķu sasniegšanas iespējas, dod iespēju paaugstināt ražošanas efektivitāti, jo tiek pilnīgāk izmantoti saimnieciskie resursi, kā arī veicina ekonomikas strukturālās izmaiņas.[1]

Evereta Rodžersa inovāciju difūzijas teorijas process sastāv no četriem galvenajiem elementiem, lai jaunu ideju, lietu un procesu izplatība vainagotos ar panākumiem. Pati difūzija tiek definēta kā process, kurā inovācija caur dažādiem komunikācijas kanāliem, noteiktā laika periodā, nonāk pie sociālās sistēmas dalībniekiem . Galvenie elementi ir: inovācija, komunikācijas kanāli, laiks un sociālā sistēma.[2] Šie elementi ir noteicošie, lai inovācija varētu nostiprināties un izplatīties.

Inovācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inovācija ir ideja, prakse vai objekts, ko kā kaut ko jaunu pieņem sabiedrība un vēlāk tā adaptējas sociālajā vidē. Inovācijas mērķis ir izraisīt sabiedrības reakciju uz tās jaunumu, tādā veidā iegūstot noraidījumu vai adaptāciju. Ja ideja indivīdam šķiet jauna un nebijusi, tad to var uzskatīt par inovāciju.

Inovācija ir lēmuma pieņemšanas process, kurā sabiedrība izvērtē jauninājuma (inovācijas) plusus vai mīnusus, tādā veidā izlemjot vai inovācija nesīs labumu vai zaudējumus.[3]

Komunikācijas kanāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Komunikācija ir process, kurā tās dalībnieki rada un dalās informācijā viens ar otru, lai sasniegtu vienotu izpratni par apkārtējiem procesiem. Inovāciju difūzijas procesā noris komunikācija starp indivīda radīto ideju un otru vai vairākiem citiem dalībniekiem. Komunikācijas kanāls ir veids kā informācija par inovāciju nonāk no viena indivīda pie otra.[4]

Masu mediji (televīzija, radio, laikraksti, internets) ir vieni no visbiežāk izmantotajiem kanāliem inovācijas pārraidei.[4] Masu medijiem ir plašs rādiuss un tie var aptvert lielāku auditorijas perimetru, taču interpersonālie kanāli ir daudz ciešāki un tie var nostiprināt pārliecību par inovācijas nepieciešamību pastāvēt. Tas tādēļ, ka interpersonālie kanāli ir daudz pārliecinošāki, tuvāki, ar individuālāku pieeju un sociālo statusu līdzvērtīgi tieši dēļ tiešās komunikācijas.

Laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laiks inovācijas difūzijas procesā darbojas kā apmērs[5] – lēmuma pieņemšanas procesā, gan indivīdu un sabiedrības grupu inovācijas pieņemšanas procesā, gan inovācijas novērtēšanas procesā, kad sabiedrība redz inovācijas darbību. Tiek izšķirti pieci galvenie soļi inovācijas lēmuma pieņemšanas procesā: zināšanas, pārliecināšana, lēmums, īstenošana, apstiprināšana.[6]

Sociālā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālā sistēma konstruē labumus, ieguvumus, ar ko izplatās (difuzē) inovācija. Sociālā struktūra ietekmē difūziju, jo sociālie procesi kā - viedokļu līderu loma, mainīguma aģenti, inovāciju lēmuma pieņemšanas tipi un iespējamās inovācijas sekas,[7] spēj paredzēt vai inovācija būs derīga kādai noteiktai sabiedrības grupai. Sociālās sistēmas dalībnieki ietekmējoties no vides, kurā tie atrodas, kas nodrošina gan izglītību, pasaules redzējumu, vēsturi un citus procesus, var krasi ietekmēt inovācijas adaptēšanās ilgumu un apstākļus.

Inovatīvie procesi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Difūzijas rezultātā pieaug gan ražotāju, gan patērētāju skaits un mainās viņu kvalitatīvie raksturlielumi. Reālajos inovatīvajos procesos difūzijas ātrums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem:[8]

  1. lēmuma pieņemšanas formas,
  2. informācijas pārraides veida;
  3. sociālās sistēmas īpatnībām,
  4. inovācijas īpašībām

Atbilstoši Šupētera uzskatiem inovācijas difūzija ir imitatoru (sekotāju)skaita palielināšanās process. Imitatori ievieš inovāciju pēc novatora, cerot augstu peļņu.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Inovācija - 20. gadsimta fenomens, A.Ābeltiņa, 22.lpp, ISBN 978-998828-24
  2. Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.11
  3. Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.14.
  4. 4,0 4,1 Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.18.
  5. Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.20.
  6. lēmuma pieņemšanas process
  7. Rogers, E.M. (2003) Diffusion of innovation. 5t ed. New York. The Free Press, A Division of Simon & Schuster, Inc. p.22.
  8. 8,0 8,1 Inovācija - 20. gadsimta fenomens, Ābeltiņa, A., 24.lpp., ISBN 978-9984-828-24-4