Itamars Franku

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Itamars Franku
Itamar Franco
Itamar.jpg
33. Brazīlijas prezidents
Amatā
1992. gada 29. decembris — 1994. gada 31. decembris
Priekštecis Fernandu Kolors di Melu
Pēctecis Fernandu Enrike Kardozu

Dzimšanas dati 1930. gada 28. jūnijā
Valsts karogs: Brazīlija Salvadora, Brazīlija
Miršanas dati 2011. gada 2. jūlijā (81 gada vecumā)
Valsts karogs: Brazīlija Sanpaulu, Brazīlija

Itamars Augustu Kautieru Franku (portugāļu: Itamar Augusto Cautiero Franco; dzimis 1930. gada 28. jūnijā, miris 2011. gada 2. jūlijā[1]) bija brazīliešu politiķis un 33. Brazīlijas prezidents (1992—1995).

Savas ilgstošās karjeras laikā kāpis pa hierarhijas kāpnēm un piedzīvojis dažādas administratīvas pārejas: bijis gan senators, gan gubernators, gan viceprezidents. Vēl 2010. gadā viņš uzvarēja Minasžeraisas lokālajās vēlēšanās, kļūstot par štata gubernatoru.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunības gadi un izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franku piedzima jūrā uz kuģa,[2] posmā starp Salvadoru un Riodežaneiro. No tēva puses viņam ir vāciska izcelsme, no mātes - itāļu, jo abi viņa vecvecāki no mātes puses bija pārceļojuši no Itālijas. Vārda izcelsme saistāma ar vārdu Ita, kas nozīmē "kuģis". Jaunībā mācījās par sadzīves inženieri, bet ātri iesaistījās valsts administratīvajā aparātā.

Politiskā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franku 1990. gadā kļuva par Brazīlijas 22. viceprezidentu, nomainot Žoze Sarneju. Šai laikā prezidents bija Fernandu Kolors di Melu, ar kuru drīz pēc nokļūšanas amatā sastrīdas un bieži draud ar atkāpšanos, kā arī nostājas viņam opozīcijā. 1992. gadā seko apvainojumi pret Fernandu Koloru korupcijā.[3] Saskaņā ar Brazīlijas konstitūciju, prezidents, kuram veikts impīčments, sodīts ar 180 dienu saīsinātu termiņu prezidentūrā. Īsu laiku Franku strādāja kā viņa vietas izpildītājs. Lai gan bija viceprezidents apmēram 3 gadus, izrādījās, ka, kļūstot par prezidentu, Brazīlijas iedzīvotāji nepazina Franku un nezināja, kādu iespaidu radīs viņa darbība.[2]

Franku ieguva varu Brazīlijas ekonomiskas recesijas laikā, kad inflācija bija sasniegusi neplānotus 1,1% 1992. gadā un drīzumā pakāpjoties līdz 2,4%, tomēr viņš ar vīrišķīgu darba manieri atguva gan prestižu sabiedrībā gan sakārtoja vairākas ekonomiskas institūcijas, kas bieži skaidrots ar viņa plašo pieredzi administrācijā un spēju cilvēciski sadarboties ar dažādu rangu politiķiem un birokrātijas darbiniekiem. Ekonomiskā plānošanā viņam labi palīdzēja finanšu ministrs Fernandu Enrike Kardozu, kurš pasludināja Plano real. Tas paredzēja inflācijas pakāpenisku samazinājumu un gada laikā to izdevās īstenot. Neraksturīgs žests no Franko puses bija savu īpašumu vērtības tāmes iesniegšana, ko veica, nākot pie varas. Viņa popularitāte šai brīdī sasniedza 60% un tai bija augoša dinamika. Viņa administrācijai raksturīga bija spēja sasniegt uzticības paaugstināšanu valstij, valdības darba stabilitāti. Viņa personiskais stils radīja uzticību un viņa darbības maniere raksturota kā atšķirīga no iepriekšēja prezidenta Koloru, kuram raksturīga imperiālistiska domāšana un publiska tās izpausme, kā arī bija ekscentriska un bieži nekonsekventa.[4][5][6] Tā valsti noveda pie recesijas. Termiņa beigās viņa popularitāte sasniedz 80%, kas ir nebijis atbalsts. Brazīlija viņa laikā piedzīvo ekonomisku uzplaukumu un starptautisku ietekmes palielināšanos. Viņa termiņa laikā gan dažādas sabiedrības grupas bija neapmierinātas ar viņa darbību, taču viņu atbalstīja militārie spēki, kas pat rosināja veikt apvērsumu, atlaižot kongresu,[7] ko gan Franku noraidīja.

Dažkārt tiek apzīmēts kā politiķis, kuram ir ierobežotas diplomātiskas iespējas, tomēr viņam pieder spožā ideja par brīvās ekonomiskas zonas izveidi, kas aptveru visu Dienvidameriku. To atbalstīja Bils Klintons un citi ietekmīgi politiķi.[8] Viņa prezidentūras laikā Brazīlija ratificējusi tādus dokumentus kā Tlateloļko vienošanos un četrpusēju vienošanos ar Argentīnu un Starptautisko atomieroču aģentūru par pilna apmēra drošības pasākumiem. 1998. gadā atkāpās par labu Kardozu, izmainot valsts pamatlikumu. Vēlāk darbojas kā Minasžeraisas gubernators, kur viņa darbību raksturo mērķtiecība, stabilitāte.

Gubernatora amatā atradies līdz pat 2003. gadam, vēlāk atkāpies, atbalstot ietekmīgo un pārliecinošu sabiedrības atbalstu guvušo Aēcio Nevešu {Aécio Neves). Viņš demonstrēja spēju saskatīt citu politiķu potenciālu, atbalstot Luizu Inasiu Lula da Silvu, kuru ievēlēja par jauno Brazīlijas prezidentu 2002. gadā.[9]. Pretendēja uz Minas štata gubernatora amatu, vēlēšanās uzvarot Nevešu.

Personiskā dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Franku ir šķiries un viņam ir divas meitas. Pirms laulībām viņa privātā dzīve bija interesants brazīliešu sarunu objekts, jo viņš lielā mērā bija zināms kā sieviešu iecienīts sava atvērtā un enerģiskā rakstura dēļ. Franku ir deviņpadsmit darbu autors, kuru saturs variējas no īsajiem stāstiem līdz pārspriedumiem par atomenerģijas izmantojumu.[10] Mūža nogalē piedzīvoja smagas veselības problēmas, kā leikēmijas iezīmes, vēlāk arī sirga no pneimonijas. Franku mira 2011 gadā pēc pārciestas leikēmijas, Sanpaulu Alberta Einšteina slimnīcā.[11][12] Prezidente Dilma Rusefa valstī izsludināja septiņu dienu sēras. 4. jūlijā viņa mirstīgās atliekas tika kremētas.[13]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Fernandu Kolors di Melu
Brazīlijas prezidents
1992. gada 29. decembris—1994. gada 31. decembris
Pēctecis:
Fernandu Enrike Kardozu