Jānis Bičevskis
Jānis Bičevskis (1886—1928) bija latviešu virsnieks, Latvijas Bruņoto spēku pulkvedis. Cēsu apriņķa priekšnieks (1921).
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1886. gada 8. augustā Jaunpils pagastā kā Pēteris Vasarainis. Mācījās Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1900–1904), strādāja par skolotāju Kalsnavas skolā (1904–1905). 1905. gada revolūcijas apspiešanas laikā skolotāju Vasaraini apcietināja un piesprieda nāves sodu, bet viņam izdevās izbēgt un nokļūt Vitebskas guberņas Lozinas miestā pie latviešu pareizticīgo priestera. Kad policija viņu izsekoja, Vasarainis ar svešu pasi uz Jāņa Bičevska vārda aizbēga uz Ziemeļkaukāzu, kur viņu kādā staņicā uzņēma Kubaņas kazaku kārtā. Pēc mācībām karaskolā 1909. gadā sāka dienēt 7. Kubaņas kazaku pulkā. Piedalījās Pirmajā pasaules karā, ievainots un kontuzēts. 1917. gadā viņu paaugstināja pulkveža pakāpē. Krievijas pilsoņu kara beigās dienēja ģenerāļa Vrangeļa armijā, bija tulks sakariem ar angļu misiju. Iecelts par sakaru virsnieku Lielbritānijas militārās misijas rīcībā, evakuēts uz Konstantinopoli.
Pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gada jūlijā pulkvedi Bičevski iecēla par Cēsu apriņķa apsardzības priekšnieku. 1921. gadā viņš kļuva par Cēsu apriņķa priekšnieku un 1924. gadā par 10. Cēsu aizsargu pulka komandieri. Pēc viņa ierosmes Cēsu Vienības laukumā 1924. gada 16. novembrī atklāja Uzvaras pieminekli "No zobena saule lēca" (autors P. Kundziņš). 1926. gadā viņu iecēla par Jelgavas apriņķa priekšnieku un 16. Jelgavas aizsargu pulka komandieri.
Miris 1928. gada 1. maijā Jelgavā.[1]