Karaliskais cekulpingvīns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karaliskais cekulpingvīns
Eudyptes schlegeli (Finsch, 1876)
Karaliskais cekulpingvīns
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Pingvīnveidīgie (Sphenisciformes)
Dzimta Pingvīnu dzimta (Spheniscidae)
Ģints Cekulainie pingvīni (Eudyptes)
Suga Karaliskais cekulpingvīns (Eudyptes schlegeli)

Karaliskais cekulpingvīns (Eudyptes schlegeli) ir liela auguma pingvīnu dzimtas (Spheniscidae) jūrasputns, kas pieder cekulaino pingvīnu ģintij (Eudyptes). Dažās sistemātikās karaliskais cekulpingvīns tiek sistematizēts kā zeltcekula pingvīna (Eudyptes chrysolophus) pasuga.[1] Retos gadījumos abas pingvīnu sugas hibridizējas, lai gan arī citas pingvīnu sugas mēdz savā starpā hibridizēties. Līdzīgā nosaukuma dēļ to reizēm sajauc ar karalisko pingvīnu vai imperatorpingvīnu.

Karaliskais cekulpingvīns ziemas mēnešos mājo aukstajā Dienvidu okeānā ap Antarktīdu, bet īsajā vasarā tas izkāpj uz cietzemes, lai perētu. Tas perē tikai Makvorija salā, kas atrodas uz dienvidiem no Jaunzēlandes.[1]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskā cekulpingvīna knābis ir proporcionāli liels un masīvs

Karaliskais cekulpingvīns ārēji ir ļoti līdzīgs zeltcekula pingvīnam, bet atšķirībā no pēdējā tam ir balta seja un pakakle. Tas ir lielākais cekulaino pingvīnu ģints (Eudyptes) pingvīns.[1] Karaliskā cekulpingvīna ķermenis ir 65-75 cm garš, un tas sver 3 - 8 kg.[2] Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes, bet abu dzimumu apspalvojums ir vienāds - melnbalts. Tam ir melna mugura un spārnu virspuses, balts vēders, spārnu apakšpuses un seja. Bet virs acīm līdzīgi kā uzacis koši dzelteni cekuli. Karaliskais cekulpingvīns ir vienīgais cekulaino pingvīnu ģintī, kuram abi cekuli uz pieres savienojas.[2] Knābis ir proporcionāli liels, un tas ir sārts vai oranžs. Pie knābja pamatnes karaliskajam cekulpingvīnam ir neapspalvoti, rozā ādas laukumiņi. Arī pleznotās pēdas ir maigi rozā krāsā.[2] Pingvīnēnus sedz tumšas, brūnpelēkas dūnas.

Uzvedība un barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc ligzdošanas karaliskais cekulpingvīns dodas jūrā baroties. Tas apmēram 5 nedēļu laikā atjauno savu masu, kas zaudēta perēšanas un mazuļu barošanas laikā. Atkopies tas martā atgriežas uz Makvorija salas, lai nomainītu apspalvojumu. Paiet jaunas 24-29 badošanās dienas, kamēr izaug jaunais apspalvojums.[2]

Karaliskais cekulpingvīns barojas ar kriliem, zivīm un nelielos daudzumos ar kalmāriem.[3]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karalisko cekulpingvīnu kolonija Makvorija salā
Atkopušies pēc ligzdošanas, karaliskie cekulpingvīni atgriežas Makvorija salā, lai nomainītu apspalvojumu

Karaliskie cekulpingvīni ligzdo jūras malā - pludmalēs vai uz klintīm, kas apaugušas ar zāli. Tie neiet dziļāk iekšzemē par 1,6 km no krasta līnijas. Līdzīgi kā citi pingvīni tie veido ligzdošanas kolonijas. Tēviņi ierodas nedaudz agrāk un izveido ligzdu, kas ir vienkārša, sekla iedobīte smiltīs vai zālē.[2] Ligzdā tiek salikti akmentiņi un zāles stiebri.[3] Riests sākas septembrī, kad ierodas mātītes. Tēviņi stāv, izplētuši spārnus un pacēluši knābi pret debesīm, ik pa brīdim izkliedzot riesta saucienu.[2] Oktobrī sākas olu dēšanas laiks, katra mātīte izdēj 2 olas. Pirmā ir mazāka, bet otrā lielāka. Intervāls starp olu dēšanu ir apmēram 4-5 dienas. Līdz ko otrā ola ir izdēta, pirmā ola tiek izgrūsta no ligzdas.[2] Kopējais inkubācijas periods ilgst 35 dienas. Olas perē abi vecāki, mainoties ik pa 12 dienām.[3]

Pēc izšķilšanās tēvs uzņemas mazā pingvīnēna auklēšanu un pieskatīšanu, kas ilgst 10-20 dienas. Mātīte tikmēr barojas jūrā un nes barību gan mazulim, gan savam partnerim. Pēc tam abi vecāki dodas uz jūru, atgriežoties ik pēc 2-3 dienām, lai pabarotu mazuli.[2] Šis periods arī ilgst apmēram 20 dienas.[3] Pingvīnēni, lai būtu siltāk un drošāk, šajā laikā pulcējas lielos baros. Kad vecāki ierodas barot mazuli, tie dodas uz ligzdu un sauc pingvīnēnu. Mazulis sadzird vecākus un nāk pie tiem. Divus mēnešus jeb 65 dienas pēc izšķilšanās jaunajiem pingvīniem izaug pieauguša putna apspalvojums. No šī brīža tas sāk medīt pats.[3] Ligzdot tie sāk apmēram 6 gadu vecumā.

Ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karaliskā cekulpingvīna mazuļu galvenais ienaidnieks ir dienvidu polārā klijkaija, kas barojas gan ar olām, gan mazuļiem. Ligzdas izposta arī dienvidu jūraszilonis, savā ceļā sabradājot olas, mazuļus un dažreiz pat pieaugušos pingvīnus. Reizēm kolonijai uzbrūk kotiki. Postu nodara arī cilvēku introducētā Jaunzēlandes dumbrvistiņa (Gallirallus australis), kas klejo pa salu un pie izdevības nozog olas.[2]

Karaliskais cekulpingvīns un cilvēks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās karalisko cekulpingvīnu populācija, kas sastāv no 850 000 pingvīnu,[3] vairs nav apdraudēta. Pagātnē tos medīja, lai iegūtu taukus. Tasmānijā laikā no 1870. gada līdz 1919. gadam ik gadu tika izdotas medību atļaujas 150 000 pingvīnu medībām. Šajā skaitā ietilpa arī karaliskā pingvīna medību atļaujas. Tauku ieguves rūpniecības maksimums tika sasniegts 1905. gadā. Šajā laikā Makvorijas salas tauku ražošanas rūpnīcā ik dienu pārstrādāja 2000 pingvīnu, no viena pingvīna iegūstot 1/2 litru tauku.[4] Pingvīnu medības aizliedza 1920. gadā, kad to populācija sasniedza kritisko izmiršanas robežu. Pirms tauku lielražošanas uzsākšanas, Makvorija salā perēja 2 miljoni pingvīnu, ieskaitot abas sugas - karaliskos cekulpingvīnus un karaliskos pingvīnus. Lai veicinātu abu pingvīnu sugu populāciju atjaunošanos, sala 1933. gadā tika pasludināta par rezervātu.[4]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]