Leo Mekelīns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Leo Mekelīns
Leo Mechelin
Leo Mekelīns
Personīgā informācija
Dzimis 1839. gada 24. novembrī
Hamina
Miris 1914. gada 26. janvārī (74 gadi)
Helsinki
Nodarbošanās akadēmiķis, politiķis, uzņēmējs
Vecāki Gustaf Johan Mechelin
Amanda Sofia Costiander (Sagulin)
Dzīvesbiedre Alexandra Elisabeth Lindroos
Bērni Cely Mechelin

Leopolds (Leo) Henriks Stanislauss Mekelīns (Leopold (Leo) Henrik Stanislaus Mechelin, dzimis 1839. gada 24. novembrī, miris 1914. gada 26. janvārī) bija Somijas akadēmiķis, politiķis un uzņēmējs. Viņam bija liberāli ieskati ekonomikā, iestājās par Somijas lielkņazistes autonomiju, par sieviešu un minoritāšu tiesībām. Pazīstams kā viens no Nokia dibinātājiem.

Leo Mekelīns 1861. vai 1862. gadā

Leopolds Mekelīns dzimis 1839. gada 24. novembrī Haminā. Tēvs Johans Gustafs Mekelīns (Johan Gustaf Mechelin) bija zviedru izcelsmes izglītības inspektors Haminas kadetu skolā. Māte Amanda Sofia Costiander (dzimusi Sagulin) nāca no Viborgas vācu ģimenes. Mājā ģimene runāja vācu un zviedru valodā. Tēvs iemācīja krievu valodu, bet māte — franču valodu. Leo lasīja arī angliski, bet somu valodu neapguva. 1860. gadā kļuva par filozofijas kandidātu (bakalauru) un tajā pašā gadā ieguva filozofijas maģistru grādu. Viņš strādāja par skolotāju. 1864. gadā Mekelīns ieguva tieslietu zinātņu kandidāta grādu. Viņš strādāja Senātā par kopētāju.

1865. gadā Mekelīns apprecējās ar Aleksandru Elizabeti Lindrosu (Alexandra Elisabeth Lindroos; 1844—1909), kuras tēvs komercpadomnieks Johan Henrik Lindroos bija bagāts Helsinku iedzīvotājs. 1867. gadā Leo Mekelīnu ievēlēja par direktoru bankā Suomen Yhdyspankin (SYP), kuras lielākais akciju turētājs bija viņa sievas tēvs. 1871. gadā Mekelīnu kopā ar savu draugu inženieri Fredriku Idestamu (Fredrik Idestam) izveidoja akciju sabiedrību Aktiebolag Nokia celulozes ražošanai. Idestams nodarbojās ar uzņēmuma vadīšanu, bet Mehelins palīdzēja kapitāla piesaistīšanā.

1872. gadā viņš pameta bankas amatu, lai pievērstos akadēmiskajai karjerai. 1872. gadā Mekelīns ievēlēts Somijas parlamentā 1873. gadā Leo Mekelīns ieguva licenciāta un doktora grādu tieslietās. No 1874. gada viņš Helsinku universitātē bija konstitucionālo un administratīvo tiesību profesors. No 1877. gada pasniedza arī ekonomiskās tiesības un ekonomiku.

1975. gadā Leo Mekelīns ievēlēts Helsinku pirmajā domē un kļuva par tās priekšsēdētāju. Domē viņš bija no 1875. līdz 1878. gadam un no 1891. līdz 1899. gadam. Tās priekšsedētājs bija 1875. — 1876., 1878. un 1892. — 1899. gadā. 1876. gadā Mekelīns Helsinkos noorganizēja pirmo rūpniecisko izstādi, kuru apmeklēja imperators Aleksandrs II. Cars par labo uzņemšanu Mekelīnu un viņa pēcnācējus iecēla muižnieka godā.[1] No 1877. līdz 1882. gadam viņš bija arī parlamenta finanšu komitejas vadītājs. Mekelīns bija Zelta standarta komitejā, kas 1877. gadā panāca Somijas markas piesaistīšanu zelta standartam. Viņš arī vadīja komiteju, kas 1879. gadā panāca ekonomikas brīvības likuma pieņemšanu. Viņš 1877. gadā panāca pirmo valdības budžeta pieņemšanu.

1880. gadā tika dibināta Liberālā partija, kuras programmas lielāko daļu uzrakstīja Leo Mekelīns. 1882. gada parlamenta vēlēšanās Liberālā partija ieguva vairākumu starp pašvaldību locekļiem. Viņš kļuva par Senāta finanšu nodaļas vadītāju. 1885. gadā Liberālā partija izjuka, bet Mekelīns turpināja darboties Senātā. Kopš 1888. gada viņš vadīja Tirdzniecības un rūpniecības padomi. Mekelīns 1890. gadā panāca pirmā ledlauža iegādi Somijai, kas uzlaboja tirdzniecību ziemā un samazināja atkarību no Krievijas.

Laikā, kad Krievijā pastiprinājās panslāvisma idejas, Leo Mekelīns argumentēja, ka cara vara Somijā ir ierožota ar vecajiem konstitucionālajiem likumiem kuri bija spēkā, kad līdz 1809. gadam pār Somiju valdīja Zviedrija. Tādejādi Somija ir konstitucionāla valsts, kurā caram būtu jābūt tikai pārstāvnieciskai varai, bet citur Krievijā — absolūtai varai. Somijas ģenerālgubernators Frīdrihs Heidens Mekelīna idejām nepiekrita, un 1885. gadā tika izveidota Veisenberga komiteja, kas strādāja pie Somijas un Krievijas konstitucionālo attiecību likumiem. Mekelīns 1886. gadā publicēja darbu Précis du droit public du Grand-Duche de Finlande ("Somijas lielhercogistes valsts likumu specifika"), kurā izklāstīja savas idejas Eiropai. 1890. gadā Heidens publicēja ta saucamo Pasta manifestu, pēc kura Somijas pasts tiek pakļauts Krievijas pasta pārvaldei. Leo Mekelīns, ptotestējot pret to, pameta Senātu.

Mekelīns atgriezās Helsinku padomē un atsāka uzņēmējdarbību Suomen Yhdyspankki bankā un Nokia padomē. Pēc F. Idestama aiziešanas no Nokia, L. Mekelīns kļuva par padomes priekšsēdētāju. Piedalījās dažādu asociāciju darbā: Ekonomiska samfundetin, Somijas ekonomikas biedrībā, Somijas mākslas biedrībā. Viņš turpināja Somijas autonomijas propagandu. Pieaugot rusifikācijas draudiem, 1893. gadā Mekelīns izdeva gramatu Finland in 19 de seklet ("Somija 19. gadsimtā"). Tās izveidei bija pieaicināti zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki, galvenokārt zviedriski runājošie. Grāmatā bija augtas kvalitates attēli. Tā drīz tika pārtulkota somiski un arī citās Eiropas valodās.

1899. gadā cars Nikolajs II izdeva Februāra manifestu, kas samazināja Somijas autonomiju. Konstitucionālisti Leo Mekelīna vadībā sāka pasīvo pretošanos. Tika savakti gandrīz pusmiljons parakstu petīcijai caram. 1903. gada janvārī tika dibināta "Vecāko padome", kurā iekļāvās arī Mekelīns. Maijā ģenerālgubernators Nikolajs Bobrikovs no valsts izraidīja konstitucionālās kustības vadītājus. Leo Mekelīns, kas tajā laikā atradāš Stokholmā, tika pasludināts par persona non grata. Vācijā Mekelīns nodibināja sakarus ar Krievijas liberāļiem, kuri 1905. gadā dibināja Konstitucionāli demokrātisko partiju. Pēc Bobrikova slepkavības 1904. gadā trimdiniekiem atļāva atgriezties mājās.

1905. gada 4. novembrī, pēc plašiem streikiem un nemieriem Krievijā un Somijā, cars Nikolajs II izdeva Novembra manifestu, kas ļāva Somijā veikt liberālas izmaiņas un mīkstināja ģenerālgubernatora varu. Novembra manifesta satura autors bija Mekelīns. Leo Mekelīns kļuva par Senāta finanšu departamenta priekšsedētāju, kurš bija Senāta (valdības) vadītājs. Mekelīna vadībā 1906. gadā tika izstrādāts jauns vēlēšanu likums. Tajā tika dotas vēlēšanu tiesības un tikt ievēlētām sievietēm un bezzemniekiem. Pirmais parlaments (Eduskunta) tika ievēlēts 1907. gadā. Tajā neviena partija neguva vairākumu, un Mekelīna vadītais Senāts darbojās kā mazākuma valdība. 1908. gadā parlaments tika atlaists, un Mekelīns zaudēja amatu Senātā. 1910. gadā tika sarīkotas jaunas Eduskunta vēlēšanas, kurās Leo Mekelīns piedalījās Zviedru partijas sastāvā. Bija vairāku komiteju vadītājs. Parlamentā viņš darbojās līdz 1913. gadam. Pēdējos dzīves gadus Mekelīns piedalījās miera kustībā.

1913. gada rudenī Mekelīnam sākās probrlēmas ar nierēm, un 1914. gada 26. janvārī viņš mira. Leo Mekelīns apglabāts Hietaniemi kapsētā Helsinkos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]