Aleksandrs II Romanovs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs II
Alexander II of Russia photo.jpg
Krievijas imperators
Amatā
1855. gada 2. marts — 1881. gada 13. marts
Priekštecis Nikolajs I
Pēctecis Aleksandrs III

Dzimšanas dati 1818. gada 17. aprīlī
Valsts karogs: Krievija Maskava, Krievijas impērija
Miršanas dati 1881. gada 1. martā (62 gadu vecumā)
Valsts karogs: Krievija Sanktpēterburga, Krievijas impērija
Apglabāts Pētera-Pāvila katedrāle, Sankpēterburga
Dinastija Romanovu dinastija
Tēvs Nikolajs I
Māte Aleksandra Fjodorovna
Dzīvesbiedrs(-e) Marija Aleksandrovna, Jekaterina Dolgorukova (morgāniska laulība)
Bērni
Reliģija Pareizticība
Paraksts SignatureAlexanderII.jpg

Aleksandrs II Romanovs, Atbrīvotājs (krievu: Александр II Николаевич Романов, Освободитель; dzimis 1818. gada 17. aprīlī, miris 1881. gada 1. martā) bija Krievijas imperators no 1855. līdz 1881. gadam, arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs utt.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēvs - imperators Nikolajs I, māte - imperatrise Aleksandra Fjodorovna. Dzimis 1818. gada 17. aprīlī (6. jūlijā pēc jaunā stila).

1841. gadā Aleksandrs apprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Mariju (vācu: Maximiliane Wilhelmine Auguste Sophie Marie von Hessen und bei Rhein, pareizticībā kristīta kā Marija - Мария Александровна, 1.07.1824. - 22.05.1880.).

Bērni:

  • meita Aleksandra (Александра Александровна, 1842.-1849.)
  • dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1843.-1865.)
  • dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1845.-1894.), imperators Aleksandrs III
  • dēls Vladimirs (Владимир Александрович, 1847.-1909.)
  • dēls Aleksejs (Алексей Александрович, 1850.-1908.)
  • meita Marija (Мария Александровна, 1853.-1920.),
  • dēls Sergejs (Сергей Александрович, 1857.-1905.)
  • dēls Pāvils (Павел Александрович, 1860.-1919.)

1881. gadā aprecējās otru reizi - ar kņazieni Katrīnu Dolgorukovu (Долгорукова, Екатерина Михайловна, 1847.-1922.)

Kā troņmantnieku tēvs viņu iesaistīja valsts pārvaldē uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas: 1834. gadā viņš sāka strādāt Senātā, 1835. gadā kļuva par Svētās Sinodes locekli, no 1841. gada Valsts padomes loceklis, no 1942. gada Ministru komitejas loceklis.

1837. gadā apceļoja 29 Krievijas impērijas Eiropas daļas, Aizkaukāza un Rietumsibīrijas guberņas. 1838.-1839. gados apceļoja Eiropu.

Miris teroristu sarīkotā atentātā 1881. gada 1. martā (13. martā pēc jaunā stila) Sanktpēterburgā.

Iekšpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1856. gadā izsludināja amnestiju dekabristiem un Novembra sacelšanās dalībniekiem. Uz 3 gadiem pārtrauca rekrutēšanu armijā.

1861. gadā izsludināja likumu par dzimtbūšanas likvidēšanu (pēc Baltijas guberņu parauga, kur reforma jau bija notikusi). Uzsāka plašas tieslietu, izglītības sistēmas, pilsētu, zemes un armijas (piemēram, atcēla miesassodus) reformas. Ierobežoja cenzūru.

1863.-1864. gados apspieda Janvāra sacelšanos.

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais ārpolitiskais akts bija 1856. gada Parīzes miera līguma parakstīšana, kas izbeidza Krimas karu.

Turpināja impērijas ekspansiju uz dienvidaustrumiem, pabeidza Kaukāza iekarošanu (Kaukāza karš (1817-1864)). 1865.-1881. gadā pievienoja impērijai lielu daļu Vidusāzijas (Rietumturkestānu).

1867. gadā pārdeva ASV Aļasku.

1877.-1878. gadā notika Krievu—turku karš ar Osmaņu impēriju.


Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Nikolajs I
Krievijas imperators
1855.-1881.
Pēctecis:
Aleksandrs III