Aleksandrs II Romanovs
Aleksandrs II Romanovs, Atbrīvotājs (krievu: Александр II Николаевич Романов, Освободитель; dzimis 1818. gada 17. aprīlī, miris 1881. gada 1. martā, šeit un turpmāk datumi pēc vecā stila) bija Krievijas imperators no 1855. līdz 1881. gadam), arī Polijas karalis, Somijas lielhercogs, Kurzemes un Zemgales hercogs, Livonijas hercogs u.t.t.
Biogrāfija [izmainīt šo sadaļu]
Tēvs - imperators Nikolajs I, māte - imperatrise Aleksandra Fjodorovna. Dzimis 1818. gada 17. aprīlī (6. jūlijā pēc jaunā stila).
1841. gadā Aleksandrs aprecējās ar Hesenes-Darmštates princesi Mariju (vācu: Maximiliane Wilhelmine Auguste Sophie Marie von Hessen und bei Rhein, pareizticībā kristita kā Marija - Мария Александровна, 1.07.1824. - 22.05.1880.).
Bērni:
- meita Aleksandra (Александра Александровна, 1842.-1849.)
- dēls Nikolajs (Николай Александрович, 1843.-1865.)
- dēls Aleksandrs (Александр Александрович, 1845.-1894.), imperators Aleksandrs III
- dēls Vladimirs (Владимир Александрович, 1847.-1909.)
- dēls Aleksejs (Алексей Александрович, 1850.-1908.)
- meita Marija (Мария Александровна, 1853.-1920.),
- dēls Sergejs (Сергей Александрович, 1857.-1905.)
- dēls Pāvils (Павел Александрович, 1860.-1919.)
1881. gadā aprecējās otru reizi - ar kņazieni Katrīnu Dolgorukovu (Долгорукова, Екатерина Михайловна, 1847.-1922.)
Kā troņmantnieku tēvs viņu iesaistīja valsts pārvaldē uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas: 1834. gadā viņš sāka strādāt Senātā, 1835. gadā kļuva par Svētās Sinodes locekli, no 1841. gada Valsts padomes loceklis, no 1942. gada Ministru komitejas loceklis.
1837. gadā apceļoja 29 Krievijas impērijas Eiropas daļas, Aizkaukāza un Rietumsibīrijas guberņas. 1838.-1839. gados apceļoja Eiropu.
Miris teroristu sarīkotā atentātā 1881. gada 1. martā (13. martā pēc jaunā stila) Sanktpēterburgā.
Iekšpolitika [izmainīt šo sadaļu]
1856. gadā izsludināja amnestiju dekabristiem, par piedalīšanos poļu dumpī notiesātajiem. Uz 3 gadiem pārtrauca rekrutēšanu armijā.
1861. gadā izsludināja likumu par dzimtbūšanas likvidēšanu (pēc Baltijas guberņu parauga, kur reforma jau bija notikusi). Uzsāka plašas tieslietu, izglītības sistēmas, pilsētu, zemes un armijas (piemēram, atcēla miesassodus) reformas. Ierobežoja cenzūru.
1863.-1864. gados apspieda otro poļu sacelšanos.
Ārpolitika [izmainīt šo sadaļu]
Pirmais ārpolitiskais akts bija 1856. gada Parīzes miera līguma parakstīšana, kas izbeidza Krimas karu.
Turpināja impērijas ekspansiju uz dienvidaustrumiem. Sekmīgi pabeidza Kaukāza iekarošanu (Kaukāza karš (1817-1864)). 1865.-1881. gados pievienoja impērijai lielu daļu Vidusāzijas (Rietumturkestānu).
1867. gadā pārdeva ASV Aļasku.
1877.-1878. gados ne visai veiksmīgs karš ar Osmaņu impēriju.
| Holšteinas-Gottorpas-Romanovu dinastijas valdnieks |
||||
|---|---|---|---|---|
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
| Priekštecis: Nikolajs I |
Krievijas imperators 1855.-1881. |
Pēctecis: Aleksandrs III |
||