Mēness redzamā puse

Mēness redzamā puse ir Mēness daļa, kas redzama no Zemes.

Mēness rotācijas periods sakrīt ar Mēness apriņķojuma periodu, tāpēc no Zemes ir redzama tikai viena Mēness puse. Šāda Mēness orbītas īpatnība tiek skaidrota ar paisuma spēku iedarbību Mēness dzīlēs un Mēness masas nevienmērīgu sadalījumu.

Virsma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aplūkojot Mēnesi pat ar neapbruņotu aci, uz tā virsmas var redzēt tumšākas un gaišākas vietas. Agrīnie astronomi domāja, ka lielie tumšie apgabali uz Mēness ir jūras (Mare), bet gaišie laukumi – sauszeme (terra). 17. gs. itāļu astronoms Džovanni Batista Ričoli (Giovanni Battista Riccioli) kopā ar jezuītu priesteri Frančesko Maria Grimaldi (Francesco Maria Grimaldi), izmantojot agrākos Johannesa Hevēlija un Mihaela van Langrēna darbus, sastādīja Mēness karti, piešķirot nosaukumus daudziem objektiem, liekot pamatu Mēness nomenklatūrai. Mēness jūrām Ričoli izvēlējās ar laikapstākļiem saistītus vārdus, piemēram Vētru okeāns, Mitruma jūra, Tvaiku jūra. Krāterus viņš nosauca nozīmīgu astronomu vārdos, piemēram Agripa, Hiparhs, Ptolemajs, u.c.

Librācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienkārši paskatoties uz Mēnesi, redzam 50 % tā virsmas, tomēr to ilgstoši novērojot, kopumā iespējams apskatīt apmēram 59 % Mēness virsmas.^[1] Šāda iespēja rodas Mēness librāciju dēļ. Mēness orbīta ir nedaudz eliptiska (ekscentricitāte e = 0,0549)^[2], tāpēc tā leņķiskais ātrums pa orbītu nav vienāds. Tuvāk perigejam ātrums palielinās, tuvāk apogejam - samazinās. Rotācijas ātrums paliek nemainīgs. Rezultātā iespējams redzēt nelielu daļu no Mēness neredzamās puses austrumu un rietumu malas. Mēness rotācijas ass nav perpendikulāra tā orbītas plaknei, bet atrodas 5,145° slīpumā. Tāpēc reizi mēnesī no Zemes var redzēt nelielu daļu no Mēness neredzamās puses ziemeļdaļas un vēl pēc 2 nedēļām, daļu no neredzamās puses dienviddaļas.

Orientācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrākās Mēness kartes tika zīmētas tā, kā tās varēja redzēt teleskopā (apgrieztas otrādi). Šajās kartēs dienvidi bija augšā, ziemeļi apakšā, austrumi - pa labi, rietumi - pa kreisi. Tomēr, attīstoties tehnikai un sākoties pastiprinātai Mēness izpētei, šāda otrādi apvērsta sistēma nebija ērta. 1961. gadā Starptautiskā Astronomijas savienība pieņēma lēmumu turpmāk Mēness debespuses apzīmēt tā, kā tās redzētu novērotājs, kas atrodas uz Mēness virsmas (līdzīgi, kā uz visām Zemes kartēm), ziemeļi augšā, rietumi – pa kreisi.

Mēness orientācija debesīs mainās, atkarībā no novērotāja atrašanās vietas uz Zemes:

Ziemeļpolā Mēness ir redzams zemu pie horizonta, Mēness ziemeļi augšup vērsti;
Vidējos ziemeļu platuma grādos (Eiropa, Ziemeļamerika) Mēness aust austrumos ar Mēness ziemeļaustrumu pusi augšup, augstākajā punktā tā ziemeļi ir augšā, bet rietot augšup vērsta ir tā ziemeļrietumu daļa;
Uz ekvatora Mēness aust ar augšupvērstu austrumpusi, riet ar augšupvērstu rietumpusi;
Vidējos dienvidu platuma grādos Mēness aust ar augšupvērstu dienvidaustrumu pusi, riet ar augšupvērstu dienvidrietumu pusi;
Dienvidpolā Mēness redzams ar Mēness dienvidiem augšā.