Mēness

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mēness  Mēness simbols
Pilnmēness
Pilnmēness skatoties no Zemes
Orbitālie parametri
Perigee 363 104 km (0,0024 AU)
Apogee 405 696 km (0,0027 AU)
Lielā pusass (rādiuss) 384 399 km (0,00257 AU[1])
Ekscentricitāte (orbītas izstiepums) 0,054 9[1]
Apriņķošanas periods 27,321582 dienas
27 d 7 h 43,1 min[1]
Sinodiskais periods 29,530588 dienas
Vidējais apriņķošanas ātrums 1,022 km/s
Slīpums 5,145° attiecībā pret ekliptiku[1]
(starp 18,29° un 28,58° attiecībā pret Zemes ekvatoru)
Uzlecošā mezgla garums regressing by one revolution in 18.6 years
Perihēlija arguments progressing by one revolution in 8.85 years
Pavadonis Zemes pavadonis
Fiziskie parametri
Vidējais rādiuss 1 737,10 km (0,273 Zemes vidējā rādiusa)[1][2]
Ekvatoriālais rādiuss 1738,14 km (0,273 Zemes ekvatoriālie rādiusi)[2]
Polārais rādiuss 1 735,97 km (0,273 Zemes polārā rādiusa)[2]
Saspiedums 0,00125
Apkārtmērs 10 921 km (ekvatoriālais)
Virsmas laukums 3,793×107 km² (0,074 Zemes virsmas)
Tilpums 2,1958×1010 km³ (0,020 Zemes tilpuma)
Masa 7,3477×1022 kg (0,0123 Zemes masas[1])
Vidējais blīvums 3 346,4 kg/m³[1]
Ekvatoriālais brīvās krišanas paātrinājums uz virsmas 1,622 m/s² (0,165 4 g)
Otrais kosmiskais ātrums 2,38 km/s
Sideriskais rotācijas periods 27,321582 dienas (sinhronizēta)
Lineārais ātrums uz ekvatora 4,627 m/s
Ass slīpums 1,5424° (attiecībā pret ekliptiku)
6,687° (attiecībā pret orbitālo plakni)
Albedo 0,12
Virsmas temperatūra min vid maks
ekvators 100 K 220 K 390 K
85°N[3] 70 K 130 K 230 K
Redzamais spožums no −2,5 līdz −12,9
−12,74 (pilnmēness laikā)[2]
Leņķiskais diametrs no 29,3 līdz 34,1 leņķa minūtēm[2]
Atmosfēra[5][6]
Atmosfēras spiediens 2,25×10-12 tori [4]

Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis. Mēness kā sugas vārds apzīmē debess ķermeni, kas riņķo ap kādu zvaigzni vai planētu. Mēness attālums līdz Zemei nav konstants, vidēji tas ir 384 400 km. Mēness kustas ap Zemi pa nedaudz eliptisku orbītu. Tas apriņķo Zemi apmēram 28 dienās (precīzāk 27 dienās, 7 stundās un 43 minūtēs). Mēness ir Zemei tuvākais debess ķermenis, tas ir tikai 4 reizes mazāks par Zemi, tāpēc sistēmu Zeme-Mēness sauc arī par dubultplanētu.

Mēness ir otrs spožākais debess spīdeklis pēc Saules, bet, atšķirībā no Saules, tas pats gaismu neizstaro. Mēness atstarotā Saules gaisma ir labi redzama naksnīgajās debesīs. Zeme Mēnesi apgaismo daudzreiz vairāk, nekā Mēness Zemi. Uz Mēness nav gaismas, atmosfēras un ēnas kontrasti. Nokļūstot uz Mēness, no tā uz Zemes praktiski nekas nav saskatāms, jo Zemes virsmu vienmēr klāj biezs mākoņu slānis, kuram cauri nevar redzēt. Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins 1969. gadā kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kas nolaidās uz Mēness.

Fizikālie parametri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinājums ar tuvākajām planētām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķermenis Diametrs (km) Masa ( x 1024 kg) Vidējais blīvums (kg/m3) Virsmas temperatūra (°C)
Mēness 3475 0,074 3340 -170 līdz +130
Merkurs 4879 0,330 5440 -180 līdz +430
Venēra 12104 4,869 5240 +470
Zeme 12756 5,974 5515 +15
Marss 6794 0,642 3940 -60

Mēness klimats un uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēness krāteri.

Uz Mēness nav ūdens tvaika, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai. Uz Mēness nav iedomājama dzīve bez skafandriem, jo cilvēka organisms nav piemērots dzīvošanai bez atmosfēras spiediena un lielām temperatūras izmaiņām. Arī pārvietošanās uz Mēness ir pavisam savādāka, nekā uz Zemes. Mēness cilvēka ķermeni pievelk ar 6 reizes mazāku gravitācijas spēku, nekā uz Zemes, tāpēc tur visi cilvēki ir vieglāki, arī kosmonauti, neskatoties uz to, ka viņi valkā aptuveni 115 kg smagus skafandrus. Atmosfēras trūkuma dēļ Mēness nav pasargāts no spēcīgās Saules staru iedarbības un no kosmosā klīstošiem lieliem un maziem meteorītiem.

Mēness virsmu klāj dažus centimetrus biezs tumšu putekļu slānis. Tas nosaka gan Mēness krāsu, gan albedo. Mēness virsmas īstā krāsa ir brūnpelēka, tā atstaro tikai 7% saules un tā ir ļoti tumša. Tomēr raugoties uz Mēnesi naktīs, tas liekas spožs un sudrabains. Grunts paraugi, kas tika atvesti no Mēness uz Zemi, pierādīja to, ka Mēness sastāv no tiem pašiem ķīmiskajiem elementiem no kā Zeme. Mēness griežas diezgan lēni, jo diena uz Mēness ilgst divas nedēļas, bet nakts otras divas nedēļas. Neskatoties uz to, ka Mēness pagriež pret Sauli te vienu te otru pusi, šajā laikā Mēness virsma pagūst gan sakarst, gan atdzist. Dienā uz Mēness ir ļoti karsts, bet naktī gluži pretēji - ļoti auksts. Temperatūra uz ekvatora svārstās vidēji no +130 °C dienā līdz -170 °C naktī. Mēness virsmai ir slikta siltumvadītspēja, tāpēc tā virsmas slānī Saules siltums neuzglabājas. Dažu centimetru dziļumā temperatūras svārstības nav tik lielas kā virspusē, arī tāpēc, ka Mēness iežu ārējais slānis, ko sauc par regolītu, ir porains un tāpēc darbojas kā labs siltumizolators. Viena metra dziļumā temperatūra uz Mēness ir nemainīga, aptuveni -50 °C. Izņēmumi ir tikai daži ieži, kuru lielās īpatnējās siltumietilpības dēļ siltums saglabājas ilgāk. Viskarstākais ir Mēness ekvatoriālais rajons.

Mēness kustība un fāzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēness, tāpat kā Saule pārvietojas pa zodiaka zvaigznājiem no labās uz kreiso pusi (no rietumiem uz austrumiem), tikai ātrāk. Gravitācijas spēku iedarbībā tas riņķo apkārt Zemei un pilnu apriņķojumu veic 27,3 dienās (27 dienas un 8 stundas). Mēness, riņķodams ap Zemi, kopā ar to pārvietojas ap Sauli un gada laikā veic vienu pilnu apriņķojumu. Mēness orbīta, tāpat kā citiem Saules sistēmas ķermeņiem, ir līdzīga nedaudz saspiestam riņķim - elipsei, tāpēc attālums līdz Mēnesim ir mainīgs. Tas griežas ap savu asi un pilnu riņķojumu izdara 27,3 dienās, tāpēc pret Zemi pavērsta viena un tā pati Mēness puse, otra nav redzama, jo Saule apgaismo tikai vienu Mēness pusi, bet otra paliek ēnā. Mēness redzamais izskats ir atkarīgs no tā, no kuras puses spīd Saule, kad mēs uz to skatāmies. Mēness ir otrs spožākais spīdeklis pie debess pēc Saules, tikai atšķirība ir tāda, ka tas pats gaismu neizstaro. Tas ir redzams, jo to apspīd Saule. Nakts debesīs būtu vajadzīgi apmēram 500 000 pilnmēnešu, lai to gaisma līdzinātos Saules gaismai. No Mēness nākošā gaisma vislabāk ir saskatāma kaut kur ārpus pilsētas, jo pilsētās ir pārāk spēcīgs apgaismojums.

Mēness fāzes ir: jaunmēness, pirmais ceturksnis, pilnmēness un pēdējais ceturksnis. Tā fāzes mainās, jo Saule apspīd tikai vienu tā pusi un Mēnesim riņķojot ap Zemi, tā redzamā un neredzamā puse redzama dažādās proporcijās.

Mēness fāzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēness fāzes un to apraksts:

Fāze Raksturojums Mēness vecums, d
Jaunmēness Mēness fāze, kurā Mēness atrodas starp Sauli un Zemi. Tad pret zemi vērsta Mēness neapgaismotā puse un Saules apgaismotā Mēness daļa nav redzama. 7,4
Pirmais ceturksnis Mēness fāze, kurā Saules apgaismotā Mēness daļa redzama kā pusaplis ar izliekumu uz labo pusi(uz Saules pusi). Nākamās dienās Mēness fāze turpina augt. 14,8
Augošs Mēness No jaunmēness līdz pilnmēness fāzei Mēnesi sauc par augošu.
Pilnmēness Mēness fāze, kurā Mēness atrodas aiz Zemes un Saule pilnībā apgaismo visu Mēness redzamo daļu. 22,2
Pēdējais ceturksnis Mēness fāze, kurā Saules apgaismotā Mēness daļa redzama kā pusaplis ar izliekumu uz kreiso pusi. Pēc šīs fāzes atkal iestājas jaunmēness. 29,5
Dilsotšs Mēness No pilnmēness fāzes līdz jaunmēness fāzei Mēnesi sauc par dilstošu.

Paisums un bēgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mēness gravitācijas spēks izraisa Zemes okeānos bēgumus un paisumus. Zemes ūdens apvalks izstiepjas Mēness virzienā. Uz līnijas, kas iet caur Zemes centru un Mēnesi, ir paisums - okeānos un jūrās ceļas ūdens līmenis. Perpendikulāri šim virzienam ūdens līmenis pazeminās, jo no turienes Mēness pievilkšanās spēks aizvelk ūdeni prom. Dažās vietās uz Zemes ūdens līmenis paceļas līdz pat 18 metriem. Tad paisuma vilnis iet atpakaļ un nāk bēgums. Paisumu un bēgumu parādības ietekmē kontinentu izraisītā berze, sarežģītā krastu līnija, okeānu dibenu profils. Iekšējās jūras - Baltijas jūrā, paisums ir tik niecīgs, ka to nemaz neievēro. Ir ostas, kurās kuģu ieiešana un iziešana stingri pakļaujas paisumam un bēgumam. Zeme rotējot ap savu asi, tiecas pagriezt sev līdz arī paisuma vilni. Zeme ap savu asi rotē ātrāk, nekā Mēness ap Zemi. Rodas paisuma berze, kas bremzē Zemes diennakts rotāciju un pagarina Zemes diennakti. Zemes diennakts pagarināšanās notiek ļoti lēni, simts gados diennakts kļūst garāka tikai par 0,001 sekundi. Paisuma spēki izraisa arī pārmaiņas Mēness cietajos iežos. Paisuma viļņi spēj saārdīt gabalos pat asteroīdus un planētu pavadoņus. Tā var notikt tikai ar nelielas masas debess ķermeņiem, kam iekšējie gravitācijas spēki ir pārāk mazi.

Aptumsums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Mēness aptumsums
Mēness aptumsums

Mēness aptumsums ir samērā reta, neparasta parādība, kas visos laikos piesaistījusi pastiprinātu uzmanību. Mēness aptumsums notiek tikai tad, kad visi trīs debess ķermeņi - Zeme, Mēness un Saule atrodas tieši vai gandrīz uz vienas līnijas. Saules aptumsums notiek tad, kad Mēness atrodas starp Zemi un Sauli un aizsedz Saules disku, tas nozīmē, ka Saules aptumsums iespējams tikai jaunmēness fāzēs. Aptumsumi nenotiek katrā jaunā Mēnesī, jo Mēness orbīta attiecībā pret Zemi ir slīpa.

Saules aptumsums var būt pilns, gredzenveida vai daļējs. Pilnais Saules aptumsums vienlaikus redzams tur, kur Mēness ēna skar Zemes virsmu, izveidojot lielu, ovālu plankumu. Zemei griežoties, Mēness ēnas plankums pārvietojas pa Zemes virsmu, izveidojot garu joslu. Ārpus pilnā aptumsuma joslas tur, kur uz Zemi krīt Mēness pusēna, novērojams tikai daļējs Saules aptumsums.

Daļējā aptumsuma josla ir platāka par pilno joslu, bet tomēr Saules aptumsums novērojams tikai noteiktā Zemes apgabalā. Moteiktā pilnā Saules aptumsuma gaita ir šāda: Mēness, kas nav saskatāms, lēni virzās virsū Saulei no labās uz kreiso pusi, kamēr pieskaras Saules diskam, sākas daļējais aptumsums. Tad uz spožā Saules diska parādās tumšs rombs, tas aug aizvien lielāks, tomēr Saules gaismas pavājināšanās kļūst jūtama tikai tad, kad Saule izskatās kā šaurs sirpis, tad seko pilnais Saules aptumsums, kura laikā kļūst tumšs un ir redzamas spožākās zvaigznes un planētas. Pamale kļūst sārta, bet ārpus Mēness ēnas joprojām spīd Saule. Saule nepazūd pilnībā. Apkārt melnajam Mēness diskam redzams rožains aplis, kas ir Saules atmosfēra. Pilnā Saules aptumsuma vidējais ilgums ir 2-3 minūtes. Pilnajai fāzei beidzoties, sāk iemirdzēties pirmie Saules stari un atkal kļūst gaišs. Mēness tad pakāpeniski noiet no Saules diska, līdz beidzot pazūd arī pēdējais rombs, tad aptumsums ir beidzies. Ja Mēness atrodas apogeja tuvumā, tad tā leņķiskais diametrs ir nepietiekams, lai pilnībā nosegtu Saules disku, tāpēc ir novērojams gredzenveida Saules aptumsums. Šī aptumsuma gaita ir tāda pati kā pilnam Saules aptumsumam, vienīgi maksimālās fāzes laikā Saule redzama kā spožs gredzens. Reizēm mēdz gadīties, ka Mēness ēna atrodas Zemes tuvumā, bet tomēr neskar tās virsmu, tad uz Zemes vērojams daļējs Saules aptumsums, kam pilnās fāzes nav.

Mēness aptumsums notiek tad, kad Zeme atrodas starp Sauli, Mēnesi un Mēness ieiet Zemes ēnā. Mēness aptumsums ir iespējams pilnmēness fāzē, taču aptumsums nenotiek katrā pilnā Mēnesī, izšķir pusēnas, daļēju un pilnu Mēness aptumsumu atkarībā no tā, kurai Zemes ēnas daļai Mēness iet cauri. Ja Mēness ieiet tikai Zemes pusēnā, tas notiek tikai pusēnas Mēness aptumsums, kura laikā Mēness spožums gandrīz nemaz nesamazinās. Ja Mēness daļēji ieiet Zemes ēnā, tad redzams daļējs Mēness aptumsums, bet ja Mēness ieiet pilnībā Zemes ēnā, tad novērojams pilns mēness aptumsums.

Aptumsuma veidi:

Aptumsuma tips Aptumsuma veids Raksturojums Saules vai Mēness izskats
Daļējs Mēness daļēji aizsedz Sauli Saules diskā redzams melns lokveida rombs
Saules Gredzenveida Mēness aizsedz Sauli, taču tā ēnas konuss nesasniedzas līdz Zemes virsmai Saule izskatās kā spožsgredzens
Pilns Mēness pilnīgi aizsedz Sauli Melns aplis, ko apņem rozā vainags
Pusēnas Mēness atrodas Zemes pusēnā Manāms neliels Mēness diska aptumsums
Mēness Daļējs Mēness daļēji atrodas Zemes ēnā Mēness diksā redzams melns, lokveida rombs
Pilns Mēness pilnīgi atrodas Zemes ēnā Mēness disks sarkans un košs

Aptumsumu kalendārs no 2004. g.-2005. g.

Datums Aptumsumu tips Redzamības apgabals Redzmība Latvijā
19.04.2004 Daļējs Saules aptumsums Atlantijas okeāna dienvidu daļa, Āfrikas dienvidu daļa -
04.05.2004 Pilns Mēness aptumsums Eiropa, Āfrika, Austrālija, Āzija +
14.10.2004 Daļējs Saules aptumsums Japāna, Āzijas ziemeļaustrumu daļa, Klusā okeāna ziemeļu daļa -
28.10.2004 Pilns Mēness aptumsums Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Eiropa, Āfrika +
08.04.2005 Gredzenveida-pilns Saules aptumsums Klusā okeāna dienvidrietumu daļa, Panama,

Kolumbija, Venecuēla

-
24.04.2005 Pusēnas Mēness aptumsums Austrālija, Klusais okeāns -
03.10.2005 Gredzenveida Saules aptumsums Atlantijas okeāna ziemeļu daļa,

Spānija, Āfrika, Indijas okeāns, Eiropa

+
17.10.2005 Daļējs Mēness aptumsums Āzijas austrumu daļa, Austrālija,

Klusais okeāns, Ziemeļamerikas rietumu daļa

-

Mēness rašanās teorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izpētot no Mēness vestos grunts paraugus, tika secināts, ka to vecums ir tāds pats kā Zemei, tādēļ var secināt, ka Mēness radies aptuveni tad pat, kad Zeme. Par Mēness izcelšanos pastāv vairākas teorijas.

  • Pirms 4,5 miljardiem gadu Zeme sadūrās ar kādu lielu debess ķermeni un tā rezultātā izveidojušies gabali savākušies uz orbītas ap Zemi. Pēc tam tie nepārtraukti sadūrušies, drupinājušies un izveidojusies auksta masa, kura ar laiku sablīvējusies līdz beigās kļuvusi par Mēnesi. Tagad Mēnesim ir garoza, bet nav šķidra kodola un magnētiskā lauka, savukārt tā ģeoloģiskā attīstība beigusies pirms vairākiem miljardiem gadu.
  • Zemei garām lidojis kāda debess ķermenis, kuru piesaistījusi Zemes gravitācija.
  • Mēness ir veidojies vienlaicīgi ar Zemi, sablīvējoties putekļu un gāzu mākoņiem.
  • Mēness ir no zemeslodes atdalījies fragments.

Mēness izpēte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bazs Oldrins uz mēness virsmas

Mēness ir pats piemērotākais apskates objekts gan lielā, gan mazā teleskopā. Mēness dažādās detaļas var pat saskatīt caur binokli, bet tam ir vajadzīgs ilgs laiks. Pilnā Mēness fāzē tas ir spožāks, tāpēc uz to ir jāskatās caur speciālu, pelēku filtru.

1957. gada 4. oktobrī PSRS palaida kosmosā pirmo Zemes mākslīgo pavadoni - Sputņik 1. Tas uz Zemi raidīja regulārus radiosignālus - pīkstienus. Pēc mēneša pirmajam pavadonim sekoja otrais - Sputņik 2. Ar Sputņik 2 orbītā devās pirmā dzīvā būtne - suns Laika. 1958. gadā PSRS palaida kosmosā jau trešo pavadoni, kura masa jau sasniedza 1,3 tonnas. 1958. gada 31. janvārī amerikāņi palaida savu pirmo pavadoni kosmosā, kura nosaukums bija Explorer 1, tā masa bija tikai 5 kilogrami, bet ar tā palīdzību tikai veikti nozīmīgi atklājumi. Panākumu iedvesmoti, amerikāņi 1958. gadā mēģināja palaist pirmo zondi uz Mēnesi, bet panākumus pirmā guva PSRS. 1959. gadā 2. janvārī palaida pirmo zondi - Luna 1, kas Mēnesim palidoja garām 5000 km attālumā. Tai sekoja Luna 2, kas 1959. gada septembrī beidzot sasniedza Mēness virsmu, precīzāk, ietriecās tajā. Ar šīs zondes palīdzību tika noskaidrots, ka Mēnesim nav magnētiskā lauka un radiācijas joslu. Līdz pat 1959. gadam Mēness redzamo virsmu nebija iespējams aplūkot. 1959. gada oktobrī ar starpplanētu stacijas Luna 3 palīdzību tika veikti pirmie Mēness neredzamās puses fotoattēli. No 1959. gada sākās aktīva Mēness izpēte un 17 gadu laikā uz Mēnesi tika palaisti apmēram 50 dažādu tipu starpplanētu staciju, kurām bija dažāda nozīme, jo dažas no tām fotografēja tā virsmu un veica dažādus mērījumus uz tā, bet dažas mēģināja kļūt par tā pavadoņiem.

1966. gadā PSRS starpplanētu stacija Luna 9 pirmo reizi lēni nosēdās uz Mēness, taču tajā pašā gadā ASV sāka realizēt programmu Apollo, kuras galvenais mērķis bija nogādāt uz Mēness cilvēku. 1968. gada oktobrī kosmosā devās pirmais pilotējamais kuģis Apollo 7. Amerikāņi šim notikumam gatavojās ļoti ilgi un uzmanīgi, iepriekš sūtot 3 kosmosa kuģus, kuri nenolaidās uz tā.

1969. gada 21. jūlijā uz Mēness nolaidās ASV kosmosa kuģis - Apollo 11. Amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs bija pirmais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness. Viņam pievienojās arī Bazs Oldrins. Viņi kopā uzstādīja dažādas zinātniskas iekārtas, savāca Mēness iežu paraugus, fotografēja tā apkārtni un pārraidīja televīzijas reportāžu. Viņi uz Mēness pavadīja veselu diennakti un tad devās atpakaļ uz Zemi. Viņi veica nozīmīgu darbu gan zinātnei, gan tehnikai. Viņiem ar kosmosa kuģi bija jāveic sarežģīts ceļš, jo bija jāveic dažādi sarežģīti manevri un darbam uz Mēness bija nepieciešami izturīgi skafandri. Nākamajos gados vēl tika veiktas vēl 5 veiksmīgas ekspedīcijas uz Mēnesi. līdz 1972. gadam uz Mēness bija pabijuši jau 12 cilvēki. Katra lidojuma laikā ekspedīcijā piedalījās trīs cilvēki, bet drošības apsvērumu dēļ uz Mēness varēja izkāpt tikai divi no tiem, bet trešajam nācās palikt kosmosa kuģī Apollo, kas riņķoja apkārt Mēnesim. Pēdējo ekspedīciju uzturēšanās laiks ilga līdz pat trim diennaktīm,kuru laikā astronauti veica nozīmīgus zinātniskus pētījumus.

Vienīgā neveiksmīgā ekspedīcija uz Mēness bija Apollo 13 avārija. Tam ceļā uz Mēness sprāga skābekļa balons, kā rezultātā sabojājās orbitālā bloka elektropiegāde. Astronautiem nācās pāriet uz ekspedīcijas bloku, un viņi ar pūlēm atgriezās uz Zemes. Pēc 1976. gada izpēte uz Mēness ar kosmiskajiem aparātiem izsīka. Neraugoties uz to, ka Mēness ir sastingusi pasaule, arī uz tā pa reizei notiek kādas izmaiņas, paretam kāds no novērotājiem ziņo, ka kādam no krāteriem mainījies krāsa vai spožums.

Papildliteratūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Wieczorek, M.; et al. (2006). "The constitution and structure of the lunar interior". Reviews in Mineralogy and Geochemistry 60: 221–364. doi:10.2138/rmg.2006.60.3.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Williams, Dr. David R. (2006-02-10). Moon Fact Sheet. NASA (National Space Science Data Center). Atjaunināts: 2008-12-31.
  3. A.R. Vasavada, D.A. Paige, and S.E. Wood (1999). "Near-Surface Temperatures on Mercury and the Moon and the Stability of Polar Ice Deposits". Icarus 141: 179. doi:10.1006/icar.1999.6175.
  4. "Moon." Encyclopædia Britannica. 2008. Encyclopædia Britannica Online. 10 Sep. 2008 <http://www.britannica.com/EBchecked/topic/391266/Moon>.
  5. Lucey, P.; et al. (2006). "Understanding the lunar surface and space-Moon interactions". Reviews in Mineralogy and Geochemistry 60: 83–219. doi:10.2138/rmg.2006.60.2.
  6. Lucey et al. (2006) give 107 particles cm−3 by day and 105 particles cm−3 by night. Along with equatorial surface temperatures of 390 K by day and 100 K by night, the ideal gas law yields the pressures given in the infobox (rounded to the nearest order of magnitude; 10-7 Pa by day and 10-10 Pa by night.