Mecotinta

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ludvigs fon Zīgens. Mecotintas pirmais zināmais darbs "Amēlijas Elizabetes fon Hesenas portrets" 1642. g.

Mecotinta, arī melnā maniere, (no itāļu: mezzo — tinto — ‘pustonis’) ir grafikas dobspiedes tehnikas paveids.[1]

Mecotintas tehnikā tiek lietota īpaša , vienmērīgi nograudota metāla iespiedforma, kurai apakšējā daļā atrodas puslokā sakārtoti asi zobiņi, kurus valstot pa metāla plāksni, sagatavo virsmu, ieklajot plāksnē krāsu, bet vēlāk veidojot nospiedumu jeb estampu uz papīra.

Ar terminu "mecotinta" vai "melnā maniere" apzīmē kā dobspiedes tehniku, tā arī mākslas darbu, kas iespiests šajā tehnikā. Pirmo eksemplāru sauc par autoreksemplāru. Mecotintas estampā parādās ļoti maigs, samtains un biezs tonis. Šajā tehnikā ir iespējam izveidot aptuveni 200 estampu.

Mecotinta radās Anglijā 1642. gadā, to izgudroja vācu mākslinieks Ludvigs fon Zīgens. Par vienu no izcilākajiem mecotintas meistariem tiek uzskatīts angļu mākslinieks Džons Rafaēls Smits. Latvijā ar šo grafikas tehniku 20. gadsimta 70. — 80. gados nodarbojušies Juris Petraškevičs un Elita Viliama.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Blūma, D. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 109.lpp.
  2. Blūma, D. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 110.lpp.