Merkantilisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Glezna, kurā attēlota viena no franču ostām 1638. gadā, merkantilisma uzplaukuma laikā.

Merkantilisms (itāļu: mercante - tirgotājs) ir ekonomikas teorija, kad nācijas labklājība ir atkarīga no tās kapitāla, kā arī no pasaules ekonomikas apjoma un starptautiskās tirdzniecības. Valstīs, kurās bija merkantilā sistēma, ekonomiskā politika bija balstītas tieši uz šīm idejām. Daži zinātnieki uzskata, ka merkantilisms ir sinonīms kapitālismam vai vismaz tā apakšnozare, kamēr citi to uzskata par atsevišķu ekonomisku sistēmu.

Savā laikā ekonomiskā labklājība vai kapitāls tika izteikta buljonos (zelta vai sudraba stieņos), kuri piederēja valstij, un to skaits palielinājās pie pozitīvas tirdzniecības bilances (eksports lielāks nekā imports).

Merkantilisma vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merkantilisms parādījās 17. gadsimta otrajā pusē līdz ar centralizēto valstu izveidošanos. Merkantiliskās ekonomikas pamatbūtība ir idejā, ka, lai sasniegtu uzplaukumu, valstij aktīvi ir jāiejaucās un jāvirza ekonomiskie procesi par labu visai sabiedrībai. Nosaukumu radījis ekonomikas teorētiķis Ādams Smits (Adam Smith, 1723-1790).

Visspilgtāk tas izpaudās Austrijā, Francijā, Prūsijā.

Merkantilisma galvenās pazīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merkantilisma galvenās pazīmes:

  • valsts kontrolē ekonomiskos procesus un nosaka vēlamos attīstības virzienus;
  • valstij jāgūst labumu no visām komercoperācijām;
  • jebkādām komercoperācijām ir jāienes valstī līdzekļus, nevis jāaizpludina to uz citām valstīm;
  • maksimāli jāsamazina importu un jāpalielina eksportu;
  • valstij visādā ziņā jāveicina nacionālās rūpniecības attīstību;
  • valsts ekonomisko varenību nosaka uzkrāto līdzekļu (zelta) daudzums tās kasē.

Merkantilisms un Francija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasisks merkantilistu pārstāvis bija Francijas ekonomikas ministrs Žans Batists Kolbērs (Jean Baptiste Colbert). Ar nodokļu atvieglojumu un prēmiju palīdzību, vienlaicīgi palielinot nodevas ārvalstu kuģiem, īsā laikā ļoti ievērojami attīstīja nacionālo kuģniecību. Ar valsts atbalstu un kapitālu tika dibinātas tirdzniecības kompānijas, kurām piešķir tirdzniecības monopoltiesības Francijas kolonijās. Francijas kolonijas platību ziņā tai laikā ievērojami pārsniedza Anglijas aizjūras īpašumus. Valsts par saviem līdzekļiem attīstīja un pilnveidoja zemes un ūdens satiksmi. Valsts administrācija tika pilnīgi centralizēta. Ar augstiem ievedmuitas tarifiem tika bremzēts ārzemju rūpniecības preču imports, nodrošinot nacionālajai rūpniecībai iekšzemes tirgu. Sekmējot rūpniecības un tirdzniecības attīstību, tika veicināta zelta ieplūšana Francijā. Valsts, neskopodamies ar privilēģijām un labu atalgojumu, aicināja no ārzemēm labākos speciālistus, atdzīvinot vai pat radot no jauna stikla, linu, ādas un zīda rūpniecību utt. Zemkopībai, kas nenesa tik lielu peļņu, nepievērsa nekādu uzmanību. Zemkopība lauksaimniecības produktu zemo cenu un augsto nodokļu dēļ vairs neatmaksājās, un zemnieki masveidā devās uz pilsētām, kļūstot par manufaktūru strādniekiem. Īsā laikā Francijas ekonomika piedzīvoja neparedzētu uzplaukumu, taču jau pēc pirmajiem panākumiem parādījās arī negatīvas tendences. Iekšējās konkurences trūkums samazināja preču kvalitāti un palielināja to cenu. Valsts ierēdņi aizvien aktīvāk iejaucās rūpnieku darbā, spiežot tos ražot tādas preces, kurām nav noieta, vai kas nedeva peļņu.