Nabadzība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Graustu rajons Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā.

Nabadzība ir ekonomiska rakstura īpašība, kura raksturo atsevišķa indivīda vai sociālas grupas trūkumu pēc primārās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem. Nabadzība bieži vien ir saistīta ar naudas trūkumu. Nabadzība ir relatīvs jēdziens un ir atkarīgs no vispārējā dzīves līmeņa konkrētā sabiedrībā.

Nabadzībā dzīvojošajām personām ne tikai trūkst naudas, bet nereti ir arī pārtikas, dzeramā ūdens, veselības aprūpes, apģērba un/vai pajumtes trūkums.

Pēc Eiropas Kopienas Statistikas biroja izstrādātas metodoloģijas aprēķina nabadzības riska slieksni un nabadzības riska indeksu. Centrālā statistikas pārvalde rēķina Lākenas indikatorus, lai novērtētu un salīdzinātu situāciju sociālās iekļaušanās jomā Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Latvijas likumdošanā nav definēta nabadzība, tāpēc tiek pielietotas Eiropas Komisijas definīcijas, runājot par nabadzību, sociālo atstumtību un sociālo iekļaušanu.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas noteikto, par nabadzīgām tiek uzskatītas personas, ja to ienākumi un resursi (ekonomiskie, sociālie un kultūras) ir tik ierobežoti, ka viņu dzīves līmenis ir zemāks par sabiedrībā pieņemto un tiem tiek liegtas vai ir ierobežotas pamattiesības. Tādējādi nabadzība galvenokārt ietver materiālo resursu trūkumu, kā rezultātā cilvēks nevar nodrošināt dzīvei nepieciešamās pamatvajadzības (pārtika, mājoklis, veselība, izglītība, kultūra u.c.).[1]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]