Neokoloniālisms

Neokoloniālisms ir sistēma, kurā attīstītās valstis pakļauj un ekspluatē jaunas, neattīstītas valstis un ekonomikas, tostarp tās, kas nesen atbrīvojušās no koloniālās politiskās atkarības, izmantojot nevienlīdzīgas ekonomiskās un tiešās militāri politiskās attiecības un līgumus, kas saistīti ar bijušās koloniālās sistēmas pilnīgu izgāšanos un koloniālo impēriju sabrukumu.

Vēsture

Terminu "neokoloniālisms" pirmo reizi sāka plaši lietot, īpaši saistībā ar Āfriku, pēc dekolonizācijas procesa, kas izpaudās kā daudzu nacionālo neatkarības kustību cīņa kolonijās pēc Otrā pasaules kara. Pēc neatkarības iegūšanas dažu valstu līderi un opozīcijas grupas sāka apgalvot, ka viņu valstis ir pakļautas jauna veida koloniālismam, ko īsteno bijušās koloniālās lielvaras un citas attīstītās valstis. Kvame Nkruma, kas 1957. gadā kļuva par neatkarīgās Ganas Republikas prezidentu, bija pirmais kritiķis tam, kas vēlāk kļuva par klasisko neokoloniālisma definīciju.

Aukstā kara laikā PSRS un ASV, Nepievienošanās kustības valstis un OSPAAAL (Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas tautu solidaritātes organizācija) par savu pirmo un galveno ienaidnieku uzskatīja neokoloniālismu. Turklāt neokoloniālisma izskaušana bija galvenais dažādu partizānu formējumu cīņas par neatkarību simbols.

Ārējās saites

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)