Aukstais karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Aukstais karš ir stāvoklis starp valstīm, kad nenotiek reāla karadarbība, bet cīņa ar pretējo pusi notiek ar ekonomiskām un politiskām darbībām, spiegošanu, kā arī lokālos karos atbalstot cīņu pret pretinieka sabiedrotajiem vai satelītvalstīm.

Par "auksto karu" parasti dēvē stāvokli, kas izveidojās pēc 2. pasaules kara starp ASV ar tās sabiedrotajiem un PSRS ar tās satelītvalstīm. Šo periodu raksturo asa abu lielvalstu politiskā, ekonomiskā, zinātniskā un bruņošanās sacensība. To sauc par "auksto karu", jo konflikts nenoveda pie tiešas karadarbības starp abām lielvarām. Tā būtība - cīņa starp ASV un PSRS un to sabiedrotajiem par varu pasaulē. Aukstais karš ilga no 1945. gada līdz PSRS sabrukuma sākumam 1991. gadā.

Eiropa pēc Otrā pasaules kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrais pasaules karš bija lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē un iesaistīja vairumu pasaules valstu. Tas notika no 1939. gada līdz 1945. gadam starp Ass valstīm un Sabiedrotajiem un prasīja 57 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību.1941. gada 14. augustā tika parakstīta "Atlantijas harta", kas iezīmēja t.s. rietumu pasaules plānotos uzbūves un darbības principus pēc nacistiskās Vācijas sakāves. Tie protams atšķīrās no PSRS principiem.

Ja pirms otrā pasaules kara Eiropā un pasaulē bija vairākas spēcīgas valstis, no kurām tradicionāli par spēcīgāko tika uzskatīta Britu impērija, tad pēc 1945. gada izveidojās divas varenas lielvaras, kuras kontrolēja pārējas valstis - ASV un PSRS. Tās valstis, kuras sadarbojās ar ASV pieņemts dēvēt par Rietumu bloka valstīm, bet PSRS kontrolētās teritorijas par Austrumu bloka valstīm. Par Aukstā kara sākumu tiek uzskatīts 1946. gada 5.marts, kad bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, uzstājoties ar runu Fultonā (ASV), paziņoja, ka Eiropā nolaists "dzelzs priekškars” starp PSRS un pārējo Eiropu. Lai arī Lielā trijnieka sarunās par pēckara Eiropas stāvokli, kļuva skaidrs, ka PSRS ietekme Centrālajā un Austrumeiropā būs ievērojama, nedz Frenklins Delano Rūzvelts, nedz Čērčils nevarēja, vai nevēlējās iedomāties, ka Staļina plānos bija pilnīga kontrole pār Padomju armijas ieņemtajām valstīm. 1947. gadā, lai palīdzētu Grieķijai un Turcijai pārvarēt komunisma draudus, tika pasludināta Trūmena doktrīna.

Pasaules sadalījums divās nometnēs

Austrumu bloka valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība mērķtiecīgi realizēja tādu politiku, lai Padomju armijas okupētajās Eiropas valstīs nodibinātu komunistiskus režīmus. Pie Austrumu bloka Eiropā piederēja šādas valstis - Polija, Čehoslovākija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija un Vācijas Demokrātiskā Republika. Dienvidslāvija, lai arī komunistu kontrolēta, 1948. gadā izvēlējās ievērot no Staļina neatkarīgu kursu. Vēlāk pie Austrumu bloka tika pieskaitītas arī virkne valstu, kurās pie varas bija nākuši komunisti - Kuba, Vjetnama, Laosa...

Šīs valstis raksturoja:

  • Sociālisma celtniecība.
  • Visu valstu politiskā atkarība no Maskavas.
  • Plānveida ekonomika (5 gadu plāns).
  • Bruņošanās.
  • Terors pret režīmam neuzticīgajiem cilvēkiem.
  • Cenzūra.
  • Ierobežotas pilsoņu tiesības un brīvības.
  • Vienpartijas režīms.
  • Ekonomijas stagnācija.
  • Dalība vai sadarbība ar Varšavas līguma organizāciju, kas tika izveidota 1955. gada 14. maijā kā pretstats NATO.

Rietumu bloka valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie Rietumu bloka Eiropā piederēja Vācijas Federatīvā Republika, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle un Turcija.

Šīs valstis raksturoja:

  • Kapitālisms.
  • Brīvā tirgus ekonomika.
  • Bruņošanās.
  • Daudzpartiju sistēma.
  • Vārda, preses u.c. brīvības.
  • Strauja ekonomikas attīstība.
  • Dalība vai sadarbība ar NATO, kas tika izveidots 1949. gada 4. aprīlī.

Aukstā kara krīzes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bloku sacensība neaprobežojās tikai ar miermīlīgām darbībām. Gan Austrumu, gan Rietumu bloka valstis arī ar ieročiem cīnījās par savas ietekmes palielināšanu, tie gan nebija atklāti militāri konflikti starp ASV un PSRS, jo norisinājās citu valstu teritorijās. Kā pirmo šādu konfliktu var minēt Korejas karu (1950.-1953. gadam). Kara rezultātā izveidojās divas valstis - Ziemeļkoreja (Korejas Tautas Demokrātiskā Republika), kurā nostiprinājās komunistiskais režīms, bet Dienvidkoreja attīstījās pa kapitālisma ceļu. Tomēr ar to Austrumu un Rietumu konflikts nebeidzās, tas turpinājās ar karu Vjetnamā. Vjetnamas karš bija arī ASV un PSRS pastiprināts militārs konflikts, kārtējā sadursme starp kapitālismu un sociālismu. Rezultātā krasi pasliktinājās abu lielvalstu attiecības, laikposmā no 1961. līdz 1972. gadam nenotika neviena ASV un PSRS līderu tikšanās. Karš turpinājās līdz 1975. gada pavasarim, kad visā valstī nodibinājās komunistisks režīms. ASV bija cietušas ievērojamu sakāvi. Sākās atkal jauni konflikti, kad PSRS karaspēks iegāja Afganistānā un sāka Afganistānas karu. Ekonomiskās stagnācijas dēļ ievērojami pasliktinājās PSRS pozīcijas un bruņošanās sacensībā tā sāka atpalikt no ASV. 1982. gadā mirst tā laika PSRS vadītājs, beidzas Brežņeva stagnācijas gadi un Padomju Savienībā iestājās varas krīze. 1985. gadā pie varas nāk Gorbačovs, kas sāk plašas reformas, lai atjaunotu sociālismu. Būtiskas izmaiņas notika arī ārpolitikā, jo PSRS vairs nevarēja atļauties bruņošanās sacensību, tāpēc Gorbačovs sāka aicināt pārvarēt Austrumu un Rietumu pretnostatījumu. Perestroikas rezultātā 80. gadu beigās Austrumeiropas valstīs sabruka padomju sistēma, un Varšavas līgums beidza pastāvēt.