Padomju Savienība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Союз Советских Социалистических Республик
Padomju Sociālistisko Republiku Savienība
Flag of Russian SFSR (1918-1937).svg
1922 – 1991
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Visu zemju proletārieši, apvienojieties!
Himna
Internacionāle (1922.-1944.), PSRS himna (1944.-1991.)
Location of Padomju Savienības
PSRS (1945.-1990.)
Pārvaldes centrs Maskava
Valoda(s) krievu[1]
Valdība Padomju republika
Vēsture
 - Federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR 30. decembris, 1922
 - Belovežas gāršas līgums par savienības pārtraukšanu starp KSFPR, UPSR un BPSR 26. decembris, 1991
Platība
 - 1989 22 402 200 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1989. gadā 293 047 571 
     Blīvums 13,1 /km² 
Nauda rublis

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (krievu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP)) bija totalitāra lielvalsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās - federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR. PSRS konstitūcija 1936. gadā definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk - kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada kā "attīstītu sociālismu". Padomju Savienība anektēja Latviju 1940. gada 5. augustā, bet bija spiesta atzīt tās neatkarību 1991. gada 6. septembrī.

Vara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstākā valsts varas institūcija bija Vissavienības padomju kongress, bet starplaikos - tā Prezidijs. Līdz ar 1936. gada konstitūcijas pieņemšanu, augstākā varas - likumdevēja un izpildvaras kontroles, - institūcija bija PSRS Augstākā Padome (AP) (krievu: Верховный совет CCCP) - parlaments, - kas sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām: Savienības padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus ievēlēja pilsoņi vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem (no 1988. gada decembra PSRS AP ievēlēja uz 5 gadiem PSRS Tautas deputātu kongress). Augstākā Padome iecēla Ministru Kabineta locekļus, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika 2 kārtējās sesijas. Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja PSRS AP ievēlēts Prezidijs, kas sastāvēja no Priekšsēdētāja, 15 tā vietniekiem, sekretāra un 20 locekļiem. Juridiski valsts vadītājs bija PSRS AP Prezidija Priekšsēdētājs, bet 1990.-1991. gados - Valsts Prezidents.

Praksē tā bija "partejiska valsts" — konstitūcijā bija ietverta preambula par "komunistiskās partijas vadošo lomu", - vienīgā atzītā politiskā partija bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP), un partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas — tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

Vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:

  • kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
  • kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
  • kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
  • kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.

Padomju nomenklatūras sistēmas ietvaros notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūras ietvaros notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T.i. par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.

Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam - privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš - no komjaunatnes uz kompartiju.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā - pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram - Staļinam. 60.—70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai - vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālās aneksijas, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas īstenošanas rezultātā PSRS teritorija apmēram sakrita ar Krievijas impērijas teritoriju tās ziedu laikos - izņemot daļu Polijas, Somijas un Aļaskas.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Industrija bija attīstīta nevienmērīgi — relatīvi augsts līmenis tika sasniegts ieguves, metalurģijas, mašīnbūves, militārajā u.c. tā saucamajās „smagās rūpniecības” nozarēs, bet patēriņa priekšmetu un pakalpojumu ražošanā šis līmenis bija zems. Šī disproporcija noteica valstu militāro varenību un iedzīvotāju relatīvi zemo dzīves un patēriņa līmeni.

Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija - t.s. komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri utml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEPa laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra — partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija — marksisms-ļeņinisms — PSRS raksturīgs marksisma variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija. Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti, veicinot dubultmorāles iesakņošanos.

Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas "ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinoties un pat saasinoties sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk - "jauna padomju cilvēka" veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru - "melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās/buržuāziskās, sociālistiskās/kapitālistiskās, derīgās - padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes centās cilvēkos ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums - tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret "nepartejiski" domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas ("čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. 30.-50. gados par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.

Sabiedrībā dominēja politiska atsvešinātība, sabiedriska pasivitāte, bailes no valsts represīvajām iestādēm, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska "sabiedriskā" leksika valodā, piedalīšanās brīvprātīgi-obligātajos valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs, politinformācijās utml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu uzņēma kā pašsaprotamu.

Individuāla politisko negāciju kritika netika pieļauta un tika krimināli vajāta (Kriminālkodeksā bija pants "par sociālistiskās dzimtenes nomelnošanu"). Sociālo negāciju kritika tika organizēta centralizēti, veidojot atmaskojošus raidījumus TV (piemēram, Rīgas TV 70.-80. gados populārais raidījums "TV pirts"), preses slejas, karikatūras, kinofilmas, kur tika kritizēti "alkoholiķi", "ierāvēji", "birokrāti" u.c. aplami vidējā un zemākā ešelona nomenklatūras pārstāvji (valsts augstākā hierarhija netika kritizēta un tās lēmumus apšaubīt publiski nevarēja), tiem pretstatot godīgos un strādīgos "vienkāršos cilvēkus".

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Savienības Olimpiskā komanda 14 reizēs no 18 ieguva visvairāk Olimpisko spēļu medaļu, pie kam kopš 1952. gada Padomju Savienības sportisti vienmēr bija medaļu kopvērtējuma pirmajā trijniekā. 1980. gadā Vasaras Olimpiskās spēles notika Maskavā.

PSRS izlase tradicionāli bija ļoti stipra basketbolā gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē, vīriešu izlase uzvarēja vairākos Olimpiskajos turnīros, Pasaules un Eiropas čempionātos. PSRS futbola izlase sasniedza finālus vairākos starptautiskos turnīros, tomēr nespēja sevi parādīt kā vienu no starptautiskā futbola lielvalstīm. Tās komanda uzvarēja vairākos čempionātos (tādos kā 1960. gada Eiropas čempionāts) un sasniedza daudzus finālus (piemēram, 1988. gada Eiropas čempionātā). PSRS hokeja izlase dominēja starptautiskajā sportā, iegūstot zelta medaļas gandrīz visās Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātos, kuros tā startēja.

1960. gados Padomju Savienībā uzplauka daiļslidošana, sevišķi pāru slidojumā un dejās uz ledus. No 1927. gada PSRS šaha lielmeistari bija līderi Pasaules čempionātā.

Sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: PSRS sabrukums

Literatūrā var sastapt visai atšķirīgus skaidrojumus PSRS sabrukumam. Šī procesa dziļāko cēloņu meklējumos iezīmējas divas polāras pozīcijas:

  • Vienu pārstāv komunisma idejas un padomju sistēmas aizstāvji. Viņuprāt sociālisma sistēmas sabrukumu izraisīja nevis iekšēji , bet gan ārēji cēloņi — kapitālistisko imperiālistu un cionistu sazvērestība pret PSRS, kā arī Rietumu monopolu vēlme iegūt savā rīcība PSRS izejvielas - it sevišķi naftu un gāzi. Pēc PSRS apoloģētu domām, pati par sevi sociālisma ekonomika bija laba un dzīvotspējīga. Tā ļāva nodrošināt padomju valsts drošību un militāro varenību, kā arī ne strauju, taču nepārtrauktu cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanos.
  • Otras pozīcijas pārstāvji uzskata, ka PSRS sabrukuma cēloņi atrodami pašā padomju totalitārajā valsts varas sistēmā, kura ar savu iesīkstējušo nomenklatūru, milzīgo birokrātiju, centralizēto plānošanu, administrēšanu utt. nebija spējīga pielāgot sabiedrību mūsdienu apstākļiem. Atpalikusī, neefektīvā, izšķērdīgā komandekonomika bija plaukstoša, salīdzinot ar t.s. Trešās pasaules valstu ekonomikām, taču zaudēja sacensībā ar augstāk attīstīto Rietumu valstu ekonomiskajām sistēmām. Tukšie veikalu plaukti, pastāvīgais sadzīves preču deficīts neatbilda propagandai par panākumiem Pārtikas programmas realizācijā. Masu komunikāciju un informācijas tehnoloģiju attīstība pavēra "dzelzs priekškaru” un deva iespējas PSRS pilsoņiem uzzināt kaut ko vairāk par dzīvi Rietumu attīstītajās valstīs, par tur pastāvošajām cilvēku brīvībām un izaugsmes iespējām, salīdzinot dzīves apstākļus abās sistēmās un idealizējot pēdējo, kas grāva to lojalitāti valstij.

PSRS 80. gadu beigās aizsāktais politiskā režīma liberalizācijas process - pārbūve (kr. перестройка), - samazināja režīma kontroles stingrību pār politiskiem procesiem, pirmām kārtām - politisko cenzūru pār masu informācijas līdzekļiem. Līdz ar to pavērās iespējas plašākām opozicionārām aktivitātēm dažādos lielvalsts reģionos. Arī LPSR līdztekus vispārējai padomju ideoloģijas un totalitārisma kritikai, izvērsās opozicionārās kultūrvēsturiskās un ekoloģiskās aktivitātes — D. Īvāna un A. Snipa rosinātās "Daugavas kampaņa” un "Metro nē!", kuras mērķis bija apturēt valsts iespējas turpināt "vienotā nedalāmā tautsaimnieciskā kompleksa” izvērsumu, nerēķinoties ar ekoloģiskiem un kultūrvēsturiskiem apstākļiem. Šī darbība līdztekus citām aktivitātēm kultūras sfērā attīstīja nacionālās pašapziņas sabiedrisko dimensiju, kas sākotnēji gan vairāk bija saistīta ar vēsturiskās pieredzes apzināšanu (piem., staļinisma represijām) un centieniem atjaunot nacionālās simbolikas apriti masu apziņā. Līdzīgi procesi, gan mazākā mērā, norisa arī citos PSRS reģionos. Sākās plašāku sabiedrības slāņu iesaistīšana sociāli nozīmīgu lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, līdz beidzot arī centrālajai varai bija skaidrs, ka šādi valsts pastāvēt vairs nevar: vai nu bija piepeši parādījušos masu opozīciju jāapspiež represīvā ceļā, vai ko kardināli jāmaina valsts uzbūvē un ideoloģiskajās pamatnostādnēs.

Pēc tam, kad bijušās PSRS republikas bija vai nu pasludinājušas valstisko suverenitāti, vai starptautiski atzītā legālā formā izstājušās no PSRS (Baltijas valstis), Belovežas gāršā 1991. gada 8. decembrī Krievijas Federācijas, Ukrainas un Baltkrievijas Republikas vadītāji parakstīja "Vienošanos par Neatkarīgo Valstu savienības dibināšanu", kas patiesībā bija vienošanās par PSR Savienības pārtraukšanu. Zīmīgi, ka šo vienošanos parakstīja to valstu vadītāji, kas 1922. gadā bija dibinājuši PSRS, izņemot Aizkaukāza valstis, kas jau iepriekš bija pārtraukušas sadarbības līgumu.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Līdz 1990. gadam PSRS nebija oficiāli noteiktas valsts valodas. Tās funkcijas pildīja krievu valoda kā "starpnacionālās saziņas valoda". 1990. gada 24. aprīļa likums "Par PSRS tautu valodām" (О языках народов СССР) juridiski noteica krievu valodai valsts valodas statusu.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]