Norma (socioloģija)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Socioloģijā norma jeb sociālā norma ir sociāli uzspiests likums. Tieši šī sociālā sankcionēšana ir tas, kas atšķir normas no citiem kultūras artefaktiem, jeb sociālajām konstrukcijām, kā piemēram, nozīmes un vērtības. Normas un to trūkums ir izskatāmas par nozīmīgu faktoru, kas iespaido cilvēka uzvedības īpašības.

Uzspiešanas, kontrolēšanas līmeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Normu uzspiešanas līmeņi dilstošā secībā:

  • normu pārkāpšanu soda ar sankcijām, to var pārzināt likums;
  • normu pārkāpējus sāk uzskatīt par ekscentriskiem vai pat dīvainiem - tie tiek kaunināti;
  • alternatīvas uzvedības netiek atzītas, norma tiek saglabāta, bieži pat ekstremālos veidos, mēģinājumos izvairīties no jebkāda izaicinājuma, kura sekas varētu būt apkaunojošas vai rezultējošas sankcijās, vai pat normatīvas uzvedības pāraplūkošanā. Kā piemērus var minēt šādas normas, kas bija zem spēcīga tā laika spiediena tām attīstoties: termins "mīļākais" kādreiz tika uzskatīts par vārdu, kas apzīmē pretējā dzimuma cilvēku; "pieaudzis" cilvēks kādreiz bija tāds, kurš ir vai ir bijis precējies; "pārim" kādreiz bija jābūt vai jāgaida bērnu.

Ir trīs veidu normas:

Tautas paražas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabiedrības kultūras rituālu, tradīciju un rutīnu tīkls. Novirzīšanos parasti neuzskata par nopietnu draudu sociālajai organizācijai un tādēļ to sankcionē ne tik bargi kā morālo novirzīšanos. Piemērs: daudzās ģimenēs ASV ir ierasts noskaitīt lūgšanu pirms Pateicības dienas vakariņām.

Morāles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Morālie spriedumi, kas definē pareizo un nepareizo uzvedību, atļauto un neatļauto, to, kas ir vēlams un nav vēlams kultūrā. Vārds ir veidojies no latīņu daudzskaitļa mor-, mos, kas nozīmē "paraža". Tikumu pārkāpums parasti sabiedrībā tiek uztverts kā drauds pašai sociālajai organizācijai un tiek spēcīgi sankcionēta. Piemēri: narkotiku lietošana, seksuālais neizvēlīgums un ekstrēma ģērbšanās.

"Vairāk nekā ambīcijas, vairāk nekā prasmes, tās ir normas, kas ierobežo sadarbību; normas ir cilvēka uzvedības viszemākais kopsaucējs. Tās ir racionālas domāšanas aizvietojums." - Haimans G. Rikovers (Hyman G. Rickover)

Likumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augsti organizētās sabiedrībās, formalizētas un precīzi norobežotas normas. Legālo normu, jeb likumu, pārkāpšanām seko procedūras un spriedumi, kas norit formālās vai legālās institūcijās, kā piemēram, policijā un tiesās, kas ir radītas, lai šos likumus uzraudzītu. Šīs normas lielākoties attiecas uz individuāliem tikumu pārkāpumiem vai arī tās izšķir īpašuma tiesības.

Heteronormativitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Heteronormativitāte ir normu sistēma, kas diktē sociāli pieņemamās seksuālās darbības un dzimumu identitātes. Tā ir balstīta uz fakta, ka visi cilvēki ir sadalāmi divās grupās atkarīgi no dzimuma - vīrieši un sievietes, tādēļ ir jāpastāv normām, kas apraksta kā šiem abiem dzimumiem jāatšķiras savā uzvedībā.

Normu analīze pēc spēļu teorijas metodikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teorija, ko var izmantot sociālās situācijas, koas veidojas sakarā ar normas pielietošanu, analīzei, ir spēļu teorijas "atkārtotās spēles" teorija.

Norma dot cilvēkam aptuvenus datus, kas apraksta kā viņam ir jāuzvedas. Tomēr racionāla persona rīkojas pēc normas tikai, ja šīs rīcības sekas ir optimālas viņai pašai. Tādēļ situāciju var aprakstīt šādi: normas padara iespējamu prognozēt to kā citi cilvēki rīkosies jebkādā dotā situācijā (makro), taču viens cilvēks rīkojas tiecoties uz optimālo personisko rezultātu, ņemot vērā normu (mikro). Lai norma būtu funkcionējoša, cilvēku darbībai ir pilnīgi precīzi jāatbilst prognozētajam (mikro-makro atgriezeniskā saite). Šādu pareizo prognožu kopums ir zināms kā Neša līdzsvars. Tādēļ funkcionējošai normai pēc spēļu teorijas ir jāveido Neša līdzsvaru.

Pasaulē eksistē daudz dažādu normu. Šo plašo dažādību izskaidrojot no spēļu teorētiskā skatupunkta, tam eksistē divi izskaidrojumi. Viena lieta ir atšķirība spēlēs. Dažādas pasaules daļas var sniegt dažādus apkārtējās vides apstākļus, kurās dažādiem cilvēkiem var būt dažādas vērtības, kas var rezultēt dažādās spēlēs. Otrs skaidrojums ir tāds, ka spēle pati par sevi neizskaidro līdzsvaru izvēli (spēļu teorijā līdzsvaru izvēles teorija ir tā, kas paskaidro, kādēļ tiek ņemta priekšroka vienam līdzsvaram pāri otram). Līdzsvaru izvēle ir ļoti tuvu saistīta ar koordināciju. Vienkāršākajam piemēram - auto brauc pa viens otram pretim pa ceļu visapkārt pasaulei, tādēļ spēle, kurā tiek izvēlēts kurā pusē brauks indivīds ir vienāda visapkārt pasaulei, taču dažās valstīs tiek koordinēts braukt pa labo pusi, bet dažās pa kreiso. Šā izskaidrošanai izmanto salīdzinošās institucionālās analīzes teoriju - spēļu teorijas apakš-teoriju.

Piemērs (dāvanu apmainīšanās)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savstarpējās apdāvināšanas norma:

Rietumu pasaulē ir pieņemts apmainīties ar dāvanām dažādos svētkos. Tas ir tik ļoti iesakņojies cilvēku prātos, ka daudzi nemaz nevar iedomāties rīkoties citādi.

Pieņemot situāciju, ka cilvēkam ir apnikusi šī dāvanu apmaiņa. Nav noteikts, ka rīcību izmaiņa būs viennozīmīgi viegla. Vienpusēja darbību maiņa (pārstāšana sniegt dāvanas) var likt cilvēkiem nodomāt, ka apskatāmā persona ir savtīga, kas visdrīzāk neatbilst šīs personas mērķiem. Interesanti, ka arī šī cilvēka biedri seko normai tieši šo pašu iemeslu dēļ. Šajā gadījumā apskatāmie cilvēki ir nepareizi koordinēti un ir iekļuvuši "ieslodzītā dilemmas" spēlē. Koordinācija izmantojot savstarpējo saziņu ir nepieciešama, lai izkļūtu no šīs situācijas.